Pašlaik Latvijas laukos, no vienas puses, valda tāds kā panīkums, no otras – ir visplašākās iespējas pievērsties lauku tūrismam. Maija beigās Tamperes firma ProAgria mani ielūdza viesoties Somijā, lai pamakšķerētu.
Tik līdzīgi. Tik atšķirīgi jeb Kā tas notiek Somijā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pastāstīšu, kā somi darbojas, uzņemot tūristus – varbūt kas iz skandināvu pieredzes noder arī mūsu zemē.
Tendences – tās pašas
Dodoties no lidostas uz mūsu pirmās dienas naktsmītni Hāpasāri salā pie Ruovesi ezera, mūsu pavadonis Ismo Kolari paspēja pastāstīt ne tikai par zivjošanas nacionālajām īpatnībām, bet arī vēl ko, kas ļoti atgādināja mūsu pašu zemītē notiekošo. Braucot cauri kādam miestiņam, no šosejas varēja redzēt daudz māju, kas izskatījās tādas kā sabozušās, nošņurkušas. Ismo paskaidroja, ka tās ir pamestas, jo cilvēkiem šai vietā neesot darba. Vecie varbūt vēl čubinās pa savām saimniecībām, bet jaunieši pārcēlušies dzīvot uz pilsētu, un ar laiku pie viņiem pārvācas arī vecāki. Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā ar lauksaimniecību nodarboties tāpat, kā tas noticis līdz tam, vairs nav bijis izdevīgi. Pirmajos gados vēl bijušas šādas tādas dotācijas lauksaimniekiem, bet tad tās apsīkušas. Daudzi bankrotējuši. Ja tuvumā nav neviena ezera, kur zvejot vai kurp aicināt tūristus, vienīgā perspektīva – nīkuļot un kaut kā vilkt galus ar galiem kopā... Un tas – pat ne 100 kilometru no dižpilsētas, slavenās firmas Nokia dzimtās vietas Tamperes!
Tiesa, tādu vietu, kur tuvumā nav ne krāču, ne ezeru, Tamperes apkaimē nav daudz. Un ezeru apsaimniekošanas mehānisms darbojas kā Šveices pulkstenis. Visbiežāk visas zemes ap ezeriem pieder privātīpašniekiem. Zemju saimnieki veido apvienības un kopīgi lemj par licencēm, nozvejas kvotām un tamlīdzīgām lietām. Tiek izvēlēts apvienības vecākais, kuram pieder noteicošais vārds. Un atšķirībā no mūsu pašu ļautiņiem (piemēram, Burtnieku ezera gadījumā, kad ap ezeru esošās pašvaldības velk deķīti katra uz savu pusi, īsti nespējot vienoties par ezera apsaimniekošanas pamatprincipiem, vai kad kādā Vidzemes ezeriņā, pie kura zeme pieder diviem īpašniekiem, pa vidu uzcelta sēta, lai kaimiņš neiebrauktu svešā teritorijā) desmitiem saimnieku vienojas. Acīmredzot somi nav tik kašķīgi...
Ezeros ir daudz salu un saliņu. Uz saliņām uzslietas gaumīgas, askētiski iekārtotas atpūtas mājiņas – somi ar gigantomāniju neaizraujas un uz niecīgas klints necenšas uzbūvēt villu. Ja kāda sala nav nopirkta, tad tā pieder pašvaldībai un brīvi pieejama jebkuram (saliņas iespējams no pašvaldības arī nopirkt – daži akmeņi ar uz tiem augošu koku dabūjami par nieka 10 000 latu, bet nopietnāki dabas veidojumi ir pat lētāki par dažu labu Rīgas dzīvokli). Arī par izkāpšanu uz privātas salas neviens pa galvu nesitīs. Ja vien nebūs īpaša iemesla – piemēram, cūciska uzvedība.
Zemes īpašnieku apvienība rūpējas arī par kārtību un ērtībām uz saliņām – lai makšķernieki vai atpūtnieki varētu civilizēti atpūsties un, vajadzības spiesti, pat nemeklēt resnāku koku, aiz kā aiztupties, bet gan ieiet normālā mazmājiņā. Atbildīgā persona par apvienības līdzekļiem regulāri atjauno pat tualetes papīra krājumus. Un savādi, ka viss ir tīrs, nevienam i prātā nenāk atejpapīra pakas nočiept – lai gan Tamperes apkaimi aizvien vairāk ieciena tūristi no Krievijas, sastopoties ar ziemeļnieciski naivo un tamdēļ pievilcīgo kultūru, kas balstīta uz uzticēšanos cilvēkiem, pat sovjeti savas padomiskās tieksmes piebremzē.
Rentēt veselu uzņēmumu?
Hāpasāri atpūtas ciemats (Haapasaari Holiday Village; www.haapasaari.fi), pēc būtības kempings, atrodas uz salas Ruovesi ezerā. Tajā ir apmēram 1000 vietu atpūtniekiem, un... vasarā tās visas ir aizņemtas, turklāt mājiņas aizrunātas jau krietnu laiku pirms vasaras sezonas iestāšanās. Ierodas viesi gandrīz no visas Eiropas. Kempinga saimniece Mervi Ruolahti šo atpūtas bāzi uz 15 gadiem nomājusi no pašvaldības. Ar iepriekšējiem apsaimniekotājiem pašvaldība neesot bijusi apmierināta, tāpēc līgumu lauzusi. Mervi aktivizējusi reklāmu, izveidojusi mājas lapu, un nu lietas ejot kalnup. Jā, pašvaldībai pienākas krietna daļa ienākumu, taču varot ne tikai izdzīvot vien...
Iespējams, panākumu atslēga slēpjas arī tajā apstāklī, ka netiek smādēts neviens viesis – neatkarīgi no viņa naudas maciņa biezuma. Apmešanās ar 12 guļvietām aprīkotā namiņā ar virtuvīti, dušu, neiztrūkstošo saunu un, protams, tualeti pašā ezera krastā maksā ap 1000 eiro, taču tikpat labi nakti var pārlaist arī par pārdesmit eiro teltsvietā, kas aprīkota pat ar elektrības rozetēm, bet labierīcības (dušu ieskaitot) pieejamas par brīvu. Var nomāt gan laivas, gan makšķerrīkus. Ja ģimenes galvu interesē tikai cope, ģimenes sievišķo pusi šopings, bet bērnus izklaide, viss ir iespējams – kamēr vecis pa dīķi, tikmēr sieviņa var doties ķemmēt Tamperes bodes, bērni uz akvaparku vai apskatīt dzīvniekus! Protams, viss iepriekš jānorunā un, attiecīgi, pakalpojuma saņemšanas brīdī arī jāapmaksā.
Tradicionāli
Mūsu otrā naktsmītne bija Vilpulas ciemā, Mati un Marjas Peltolu ekoloģisko produktu fermā (www.peltolanluomutila.com). Abiem saimniekiem jau gandrīz pensijas gadi klāt. Paaudžu paaudzēm viņi apdzīvojuši šo mājvietu, kas dzimtai pieder jau kopš 17. gadsimta. Šķiet, jau tolaik somi aizrāvušies ar tipveida būvēm – pārņēma tāda kā deja vu sajūta, jau pārkāpjot slieksnim, zināju, ka būs kamīns, pie tā divi šūpuļkrēsli, virtuve atradīsies tur, zviedru galds būs saklāts tur... Gluži tādu pašu māju apmeklēju arī savā pirmajā Somijas copes braucienā Jivaskilas apkaimē (kas ir netālu – nieka 120 km attālumā).
Tūristiem tiek piedāvāta naktsmītne jaukās istabiņās, kas ierīkotas pārbūvētā senlaiku divstāvu (!) klētī. Senajai celtnei piebūvēti divi tornīši. Protams, katrā numuriņā pa saunai – veco, labo melno pirtiņu iespējams nobaudīt par atsevišķu samaksu. Tiesa, ekoloģisko tualešu tur nav – tāda atrodama vien saimnieku mājā – viņi caur un cauri ir zaļi, cik nu vien tas iespējams! Mēs ar kolēģi Alvi nakšņojām četrvietīgā divstāvu numuriņā, par kuru Peltoli no viena cilvēka prasa 35 eiro par nakti. Arī viņu atpūtas māja vasarā tukša nestāv – tradicionālas atpūtas un vides cienītāju netrūkst.
Paši Peltolas piedāvā vien airu laivu nomu (ir pāris laiveles, ar ko izbraukt piemājas ezerā), izjādi un vēl šo to. Taču savulaik Mati esot bijis visa apgabala pieezera zemju īpašnieku apvienības priekšsēdis. Nu jau kļuvis par vecu, tāpēc no amata atkāpies. Taču kontakti saglabājušies, un arī jaunieši viņu ciena. Ja viesiem iegribas ko tādu, kas Peltolu fermā nav pieejams, viss acumirklī tiek noorganizēts.
Sāpe tā, ka Peltolu bērni pārvākušies uz dzīvi pilsētā un par vecāku rūpalu neinteresējoties. Mati gan saka: "Tā apziņa par ekoloģiju un tiekšanās pēc dabas nāk ar gadiem. Gan jau kāds no mūsu bērniem ar laiku pārņems mūsu saimniecību. Meita palīdz jau tagad."
Senču ligzdā, bet ar vērienu
Varbūt ir vērts nodarboties ar ko eksotiskāku un izsmalcinātāku? Tā savulaik uzskatīja Pasi Heinonens, kura īpašumā reiz atradās valsts dotētā signālvēžu audzētava (somi vienubrīd bija apslimuši ar šo svešās sugas ievazāšanu savos ūdeņos). Kad projekts beidzies, Pasi nolēmis atjaunot savu senču māju, no kuras nekas nebija pāri palicis. Ņēmis eirokredītus, cīnījies kā lauva, uzbūvējis māju, bet pa to rosības laiku bijis tik aizņemts, ka... sieva no viņa aizgājusi. Nē, ne pie cita. Vien apnicis, ka vīrs tik ļoti aizņemts, organizējot ģimenei nākotnes labklājības pamatus.
Lai nu kā, Pasi jaunu māju ar iespēju uzņemt 170 viesu un saunu uzbūvējis un jau uzņem viesus. Gandrīz izmūrējis arī baseinu, kur viesi varētu noķert paši savus vēžus, ko pēc tam nobaudīt. Ar pāris palīdzēm Pasi nodrošina dažādu firmu korporatīvos saietus, kuru laikā iespējams ne tikai rīkot konferences un pēc tam izklaidēties, bet pat apgūt dažādu ekskluzīvu ēdienu pagatavošanu. Iespējamas arī medības.
Vēžus mēs nobaudīt nedabūjām, bet pie trīsēdienu ēdienreizes, kurā bija arī aļņa gaļas šmoris ar kartupeļiem un zaļumiem, tikām. Turklāt viss tika servēts kā augsākās kategorijas restorānā. Pasi arī neslēpj, ka viņa mērķis ir piesaistīt nevis daudz viesu, bet gan maksātspējīgos, kuri spēj novērtēt izsmalcinātu servisu. Un, lai gan būvniecība un apkārtnes labiekārtošana vēl nav pabeigta, klientu netrūkstot. Cik tas maksā? Atbilstoši servisam – dārgi! Varat ielūkoties mājas lapā www.koivulahdenrapukartano.fi.
Internets
un nenenovīdība
Kā jau minēju, vietās, kuras Tamperes apkaimē paviesojos, iespējams viss, ko vien iekārojas (saprāta robežās, protams!). Kā tas iespējams? Un kāpēc visi māju saimnieki apgalvoja, ka vieta viņu mītnēs jāaizrunā jau gandrīz sešus mēnešus iepriekš? Šķiet, viena no galvenajām panākumu atslēgām ir sadarbība ar ārzemju plašsaziņas līdzekļiem (šajā gadījumā – ar žurnālu Māja), lai potenciālie klienti iepazītos ar piedāvājumu viņiem saprotamā valodā. Liela nozīme, neapšaubāmi, ir internetam. Katram viesu uzņēmējam vai tūrisma pakalpojumu sniedzējam ir sava mājas lapa. Tiesa, ne visās atrodama informācija kaut angļu valodā. Taču par sazināšanās iespējām somu valodu nezinošajiem nav jāraizējas. Atliek vien aizsūtīt elektronisko vēstuli uz kādu no somiskajām adresēm, un atbilde tiks saņemta angļu valodā. Somiem, šķiet, nav problēmu ar kooperāciju – viens piedāvā naktsmājas, cits copes izbraucienu ar motorlaivu pa ezeru un inventāra nomu (kā, piemēram, tas ir Peltolu un copes gida Reimas Aronena (www.returetket.fi), kuram patiesībā ir savs bizness, gadījumā), un visiem labi!
Valodu barjera nav problēma – somi cits citam mīļuprāt (gan iespējams, ka par šādu tādu samaksu) izpalīdz. Tur nevalda nenovīdība. Viņi apjautuši, ka veiksmīgs tūristu uzņemšanas bizness iespējams vien tad, ja sadarbojas ar kaimiņiem – viens var piedāvāt šo, cits to, un lietas veicas! Rodas jautājums – kas gan mūsu lauku vecīšiem (kā, piemēram, Peltolu pārim, kas prot runāt tikai somiski) liedz nekautrēties un izveidot ārzemju tūristus piesaistošas naktsmītnes, un brīdī, kad viesi ierodas, pasaukt talkā kaimiņu puiku vai meitu, kas zina viesa zināmo valodu? Varbūt tas, ka saziņas palīgam būs jāatmet kāds latiņš?