Regīnas Ezeras mīluļi un košļi

Regīna Ezera savu kopoto rakstu otrās grāmatas atvēršanas svētkos

FOTO: AFI

Rakstnieces pēdējais suns kopā ar saimnieci pārdzīvojis gan laimīgos brīžus, gan visskumjāko nakti

Rakstniecei Regīnai Ezerai pavisam bijuši pieci suņi. Pēdējais, Skonto, kurš bija kopā ar saimnieci tās aiziešanas brīdī, joprojām ir sveiks un tagad dzīvo pie rakstnieces meitas Aijas Vālodzes. Ziemā Skonto dzīvojas pa Rīgu, bet vasarās kopā ar savu jauno ģimeni atgriežas «Briežos», kur gandrīz viss ir tāpat kā toreiz, kad šeit dzīvoja un rakstīja Regīna Ezera.

Aija atceras, ka vairākus gadus pēc mammas nāves Skonto ir ļoti skumis un ik reizes, kad iegājis klētiņā, kur vēl glabājas viņas mēteļi, kleitas un kurpes, kļuvis tāds jocīgs – staigājis nolaistām ausīm un nokārtu degunu. Taču, tāpat kā cilvēkiem, arī suņiem asās zaudējuma sāpes pamazām pierimst un pārvēršas vien skumjās. Tagad, atgriežoties no laukiem un iekārtojoties savā vietiņā Pļavnieku dzīvoklī, Skonto vien dziļi nopūšoties, it kā gribētu sacīt, ka ir jau te labi, bet pašas laimīgākās dienas viņam tomēr palikušas «Briežos», kur viņš ik vakarus saritinājās uz paklājiņa pie saimnieces gultas un tad, ja viņa bija apslimusi un necēlās, tad arī viņš neuzbāzīgi gulēja līdzās uz grīdas tik dienas, cik vien tas bija nepieciešams.

Sapnis kopš bērnības

Aija stāsta, ka viņas mamma ilgojusies pēc sunīša jau kopš bērna dienām. Un viņa ar suņiem lieliski sapratusies. Reiz, apciemojot radus Latgalē, mazā Reņa, kurai bijuši tikai divi gadiņi, pazudusi. Visiem par lielu izbrīnu meitene sveika un vesela izlīdusi no sādžas niknākā ķēdes suņa Burkas būdas, kur bija lieliski padzīvojusies.

Bet mazās Regīnas skandāliem uzkarsētajā ģimenes atmosfērā bērna vēlmes pēc sunīša neviens nav sadzirdējis. Viņi visi – omamma ar savu vīru, vecvecmamma un vēl omammas māsa – dzīvojuši Rīgā mazā dzīvoklītī ar akmens pagalmu netālu no dzelzceļa stacijas. Regīnas mātei Lūcijai bijis ļoti versmains raksturs, tāpēc kaimiņi viņus saukuši par poļu skandālistiem no piektā stāva. Regīna pirmo reizi apprecējusies, mācīdamās universitātes otrajā kursā, piedzimusi meitiņa un dzīvoklītī gājis vēl karstāk, jo mammas vīrs vedis uz turieni arī savus pudelesbrāļus. Aija domā, ka, dzīvojot šādā biezumā un nepārtrauktos tračos, mammai arī veidojušās ilgas pēc neskartas dabas un klusas sabiedrības.

Nešpetni, bet mīļi

Savu sapni par suni Ezera varējusi piepildīt tikai 35 gadu vecumā, kad bija kļuvusi slavena rakstniece un viņai piešķīra dzīvokli Mežaparkā – kādas privātmājas veselu stāvu. Pie mājas bija dārzs.

Te nu arī rakstniece īstenojusi savu sapni un nopirkusi vilka šķirnes suni, kura vārds bija atbilstošs ciltsrakstiem. Tas bija Azazello Sangro Soujana dēls.

Lai kļūtu savu dižciltīgo radu cienīgs, Azazello Sangro Soujana dēls, saukts par Azu, tika vests uz mācībām, bet tik un tā bija un palika nikns un, kā Aija saka, liels koslis. Varbūt meitenes rotaļājoties bija suni iekacinājušas, bet varbūt tāda bija viņa daba.

Aija: «Aza koda pamatīgi. Pat man ir rētas, kas palikušas no viņa zobiem. Azam, īpaši tad, kad palika vecāks, bija ļoti spēcīgi attīstīts sargāšanas instinkts. Reiz es pacēlu no grīdas kādu mīksto spēļu mantiņu, kuru viņš uzskatīja par savējo, un Aza man saņēma roku ar zobiem tik pamatīgi, ka man no sāpēm un šoka kļuva slikti ar sirdi, kaut arī biju tikai desmit gadus veca. Es aizgāju un apgūlos savā istabiņā, mamma apkopa man brūci, bet Aza paņēma mīksto mantiņu, atnesa un nolika man blakus gultā, it kā teikdams: nu tu man piedod, man tā vienkārši gadījās…»

Saimniecei Aza nekad neesot kodis, Regīnu Ezeru suns bezgala mīlējis un viņa viņu arī. Taču kaimiņiem nereti nācies ciest. Sakodis reiz pat onkulīti, kas mājai cēlis piebūvi, un tas žēlojies – labā roka pagalam, kā nu es tagad strādāšu. Diezgan traki esot gājis.

Bet šķirnes suņi ilgu mūžu nedzīvojot. Tā arī Aza astoņos gados kļuvis pavisam stīvs un neesot piedzīvojis pat desmit gadu vecumu. Un Regīna Ezera, baidoties, ka suņa nāve būs ļoti smags pārdzīvojums, jau laikus iegādājusies Džoniju. Tas esot bijis tik līdzīgs Azam, ka nemaz nevarēts atšķirt. Austrumeiropas aitu suns ar melnu muguru un dzeltenīgu krūšu daļu. Bet arī Džonijam nebijis lemts ilgs mūžs.

Aija: «1978. gadā mamma jau pilnībā bija pārcēlusies uz «Briežiem», dzīvoja laukos arī ziemās un Rīgas dzīvokli atstāja mums. Kad nomira Džonijs, bija vasaras nedēļas nogale, es biju ieradusies uz dažām dienām pie mammas, tikai biju aizbraukusi uz veikalu. Džonijs no rīta likās saguris, un, kad atgriezos, mamma raudāja, jo suns bija miris.»

Džonija nāve bijusi ārkārtīgi aizkustinoša. Tas noticis tik pēkšņi, ka tā reti kad gadās. Viņš paklupis uz sliekšņa, bet vēl piecēlies. Regīna Ezera, domādama, ka sunim paliks labāk, ja to aizvedīs mazā pastaigā, pārveda Džoniju pāri ceļam un tur, zem egles, viņš arī sabrucis.

Aijas mamma stāstījusi, ka suns gulējis, kā jau daudzkārt pieradis, ielicis tai galvu klēpī. Acis viņam bijušas ļoti spoži brūnas, tikai pamazām palikušas nespodras, stiklainas. Suns joprojām bijis silts un saimniece, glāstot viņu, nemaz neesot varējusi pamanīt to brīdi, robežu starp dzīvību un nāvi, kurā suns izdzisis. Džonijs apglabāts zem ābeles.

Lesija un Sangris

Ezerai bijis vēl viens šķirnes suns – amerikāņu kokerspaniels Lesija, melna kā oglīte.

Aija: «Laikā, kad vēl bija Džonijs, mana māsa Ilze pabeidza Lauksaimniecības akadēmiju. Ilze ļoti gribēja, lai viņai uz izlaidumu uzdāvina kokerspaniela kucīti. Mamma to arī izdarīja. Bet māsa pēc augstskolas beigšanas kādu laiku strādāja turpat Jelgavā, Lauksaimniecības akadēmijā par laboranti, bet dzīvoja Mežaparkā, tāpēc ļoti agri brauca uz darbu un mājās pārradās tikai nakts melnumā. Tāpēc Ilze lūdza, lai mamma suni uz kādu laiciņu paņem pie sevis. Taču kucēnu nekad nedrīkst dot audzināt kādam citam. Tad no tā jāatvadās. Tā arī Lesija Ilzi par savu saimnieci vairs neatzina un arī mamma Lesijai jau pārāk stipri bija paspējusi pieķerties.«

Aija atceras, ka kucīte nebija sterilizēta un te gājis augsti. Kaimiņos dzīvojis sunītis Kriksis, kuru joka pēc saukājuši par Pipsi. Tad nu Pipsis nācis uz «Briežiem», briesmīgi gaudojis un mēģinājies parakties zem «Briežu» žoga, lai tiktu Lesijai klāt. Kā Pirams un Tisbe – un tā gadu no gada! Taču arī Lesija nomirusi diezgan ātri pēc Džonija.

Tad Ezera izlēmusi, ka nekādu šķirnes suni viņai nevajag, un paņēmusi parastu kucēnu bez ciltsrakstiem, kuru tai atveduši kaimiņi.

Tā ģimenē ienācis Sangris – ļoti jauks, mīlīgs, pieglaudīgs un pakļāvīgs putnu suns bez jebkādiem radurakstiem.

Sangris pavadījis saimnieci tās garajās pastaigās un bijis tās mēmais sarunu biedrs laikā, kas rakstniecei nebija viegls. Pieradusi dzīvot brīvi un neskaitīt kapeikas, Regīna Ezera droši vien jutās visu aizmirsta, kad nācās iztikt ar 35 latu lielu pensiju. Arī veselība bija sākusi klibot. Tomēr rakstniece Ezera pabeidza vēl divas savas grāmatas.

Saikne ar mammu

Pēc Sangra nāves Ezera iegādājās bezšķirnes suni Skonto. Pēdējos dzīves gados, kad rakstniece bieži runājusi par aiziešanu, viņa arī ļoti pārdzīvojusi par to, ko Skonto bez viņas iesāks un kur paliks. Taču Skonto joprojām ir dzīvs un nu jau sasniedzis diezgan cienījamu suņa vecumu – desmit gadus. Skonto ir kupls kažoks, viņam izārstēti vielmaiņas traucējumi.

Aija: «Suņiem ir tāda slimība – seboreja, tie ir smagi vielmaiņas traucējumi. Ar to bija sasirdzis arī Skonto. Mamma jau viņu nebaroja perfekti. Kā jau rakstniece – nopērk žāvētu vistu un aizmirst. Pēc smakas tikai pēc kāda laika jūt, ka somā kaut kas jocīgi ož. Nu vista vairs nav pirmā svaiguma. Tad arī tā visa tiek sunim. Bet, kad viņai pašai uznāca kāda neveselība, mamma divas dienas varēja neēst nemaz un sunim arī lāgā neko neiedot.»

Diagnozi Skonto uzstādījusi ļoti prasmīga daktere Sīriusa. Viņa tikai paskatījusies uz suni, tad lūgusi to noguldīt uz galda un bez gumijas cimda iebāzusi tam dibenā pirkstu. Tad paostījusi pirkstu un teikusi: viņam ir seboreja! Daktere izrakstījusi sunim zāles, kuras tam jo-projām dod katru dienu. Tagad Skonto ir noēdies apaļš, spalva ir ataugusi, tikai ausis gan reizēm iekaistot. Suns ir mierīgs, lēnīgs, labsirdīgs, bet reizē arī atturīgs. Kā bērns, kuram bijuši smagi pārdzīvojumi.

Aija atceras: «Mamma parasti cēlās jau piecos sešos un, kolīdz atveda pastu, devās uz pastkastīti un aiznesa avīzes arī kaimiņienei. Ja avīzes neatnesa, kaimiņiene nāca raudzīt, vai mamma nav saslimusi. Tajā rītā viņa atrada mammu guļam uz grīdas. Skonto visu nakti bijis viņai līdzās. Viņš saprata, ka mamma mirusi, un bija kļuvis stipri dīvains. Pēc mammas nāves mums vajadzēja braukt uz Rīgu. Skonto nekad mūžā nebija braucis ar mašīnu, bet, kad redzēja, ka mēs gatavojamies aizbraukt, pats ielēca mašīnā un bija laimīgs, ka ņemam viņu līdzi. Skonto bija mammas suns, bet tagad ir mans. Tā ir kā dzīvā saikne, kas mani joprojām saista ar mammu.»

Šogad 20. decembrī, Regīnas Ezeras 77. dzimšanas dienā, iznāks Noras Ikstenas grāmata «Esamība». Tur Regīnas Ezeras dzīve un raksturs būšot izanalizēti pamatīgi un bez uzspēles.

Uz augšu
Back