Bumbu patvertnes kā «karsts kartupelis» (3)

Miera apstākļos ir grūti saprast, kāpēc valstij un privātuzņēmējiem nepieciešams būvēt un uzturēt bumbu patvertnes jeb aizsargbūves, kurās cilvēki vairāk vai mazāk droši var paglābties iespējamo bruņoto konfliktu vai risku gadījumos.

Pašlaik Latvijā ir saglabājušās 384 patvertnes, kurās labākajā gadījumā varētu "sabēgt" ap 125 000 cilvēku, tas ir – tikai aptuveni pieci procenti valsts iedzīvotāju. Varbūt Latvijā arī nemaz nebūtu vajadzīgas patvertnes, un tam visam vajadzētu atmest ar roku, jo reālā situācija liecina, ka to izveide ir utopiska un tuvākajā laikā mēs diez vai tiksim pie drošām patvertnēm. Varbūt ar "patvertņu lietām" ir būtiskas tikai tajos pasaules reģionos, kuros ir pastiprināta militāro un industriālo konfliktu un risku draudi?

Bunkuri liecina par valsts stabilitāti

Tomēr statistika rāda, ka valstīs, kurās visi iedzīvotāji simtprocentīgi ir nodrošināti ar patvertnēm, dzīves līmenis un drošības komforts ir, ja tā varētu teikt, teicams. Eiropā vislabākā situācija ar patvertnēm ir Somijā un Šveicē, kuras nepavisam neatrodas militāro konfliktu zonās un kurās arī teroraktu un industriālās katastrofu iespējamības līmenis ir zems. Protams, ar patvertnēm vislabāk savus iedzīvotājus var nodrošināt tādās valstīs, kurās ir lielas pazemes būves, piemēram, metro vai kalnu tuneļi. Latvijā tādu nav, tāpēc arī līdzekļu šādu būvju izveidei ir nepieciešams vairāk un tās ir ekonomiski neizdevīgākas. Piemēram, metro cilvēki izmanto katru dienu, bet prasība pēc "vientuļa" bunkura meža vidū var kļūt aktuāla labi ja vienreiz simts gados.

Tomēr blīvi apdzīvotās vietās vajadzība pēc patvertnēm var rasties neprognozējami kritiskos apstākļos. Tos prognozēt nav iespējams, bet atjaunotās valsts gados ir vismaz pāris gadījumu, kad lielas ļaužu masas operatīva nogādāšana drošā patvērumā būtu attaisnojama. Piemēram, sprādziena laikā Rīgas Centrālajā universālveikalā gan pircējus, gan apkalpojošo personālu varēja "nogādāt" pagrabos, kamēr drošības struktūras pārbaudītu virszemi un to atzītu par drošu. Nebija taču izslēgts, ka tuvumā atrodas vēl citas sprāgstvielas un cilvēku haotiskā skraidīšana pa veikalu un drūzmēšanās pie durvīm neradītu neprognozējamas sekas. Tāpat arī gāzes vada avārijas gadījumā pie Valmieras, iespējams, drošāk būtu bijis, ja cilvēki paglābtos pagrabos un citās pielāgotās telpās, nevis masveidā ar automašīnām trauktos ārā no pilsētas pa ceļiem, kas varētu iet paralēli gāzes vada trasei. Iedzīvotāji mierīgi sēdētu patvertnēs, kamēr attiecīgie dienesti novērstu avārijas sekas vai glābtu to, ko vēl būtu iespējams glābt.

Iepriekšminētie scenāriji atgādina katastrofu filmu situācijas, bet jāsaka: liela patiesība ir teicienam, ka Dievs tevi nesargās, ja tu pats par savu drošību nerūpēsies. Arī valstij ir lietderīgi formulēt savu attieksmi patvertņu jautājumā. Tai vajadzētu skaidri un gaiši pateikt — tās mums ir vai nav vajadzīgas. Pretējā gadījumā "manipulācijas" ar šo jautājumu gan rada labvēlīgu augsni korupcijai un pretlikumīgai darbībai, gan kavē uzņēmējdarbību. Katrā ziņā to pierāda gan agrāk, gan patlaban notiekošais.

Par glābšanos domāja jau pie pirmā Ulmaņa

Latvijā patvertņu jautājums tika aktualizēts jau pirms Otrā pasaules kara, laikā, kad Eiropā cits pēc cita radās totalitārie režīmi, kuri gatavojās militāriem konfliktiem. Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē valsts oficiozā Valdības Vēstnesis tika publicēti vairāki likumi un lēmumi par patvertņu ierīkošanu — likums Par pasīvo aizsardzību pret uzbrukumiem no gaisa, instrukcija par šādu vietu ierīkošanas kārtību dzīvojamās mājās un tamlīdzīgi. Trīsdesmitajos gados par patvertnēm tika uzskatītas pārsvarā pielāgotas telpas — pagrabi un noliktavas. Iespējamo apdraudējumu gadījumos šajās telpās varēja paglābties. Brīvvalsts pēdējos gados jaunbūvju projektus varēja apstiprināt tikai tad, ja tajos bija paredzētas "glābšanās" telpas. Tātad jau pirms kara mūsu būvniecības likumi strikti noteica, ka ir nepieciešamas drošas telpas, kurās cilvēki varētu paglābties iespējamo briesmu gadījumā. Toreiz tā bija valsts politika, kas būvniekiem pieprasīja rūpēties par iedzīvotāju drošību apdraudējuma gadījumos. Tagad jauno projektu attīstītājiem šādas prasības vairs netiek izvirzītas. Kaut gan teorētiski pašvaldības to var pieprasīt. Tomēr kopš neatkarības atjaunošanas neviena vietvara nav paģērējusi būvniekiem ieplānot telpas patvertnēm.

Te jāpiebilst, ka ne agrāk, ne tagad nebūtu jābūvē speciāli pazemes bunkuri, bet gan jāpielāgo telpas. Jau pirms kara bija noteikts: "Projektējot jaunas patvertnes vai pielāgojot telpas patvertnes prasībām, jāvelta vērība šo telpu lietderīgai izmantošanai (saimniecības vajadzībām), lai nesadārdzinātu to ekspluatāciju."

Otrā pasaules kara laikā dažādas patvertnes jeb bunkurus būvēja gan padomju, gan fašistiskā armija tieši kara vajadzībām, un šīs būves nevar uzskatīt kā konsekventas rūpes par civiliedzīvotāju drošību.

Pēc kara padomju vara sāka gatavoties "imperiālistu uzbrukumam" un izveidoja plašu patvertņu un bunkuru tīklu. Tās izvietoja pārsvarā lielākajās pilsētās — Rīgā, Liepājā, Daugavpilī — pie rūpnieciskajiem uzņēmumiem, kas militāro konfliktu gadījumā turpinātu strādāt. Tiem vajadzēja nodrošināt "patvērumu" vienai darbinieku maiņai. Tāpat tika izbūvēti bunkuri valdībai, armijas un komunikāciju vajadzībām. Piemēram, valdība strādātu Līgatnē, radio — Siguldā un tā tālāk.

Par patvertņu celtniecības "bumu" var uzskatīt pagājušā gadsimta septiņdesmitos gadus. Par bunkuru — patvertņu — "ēras" pirmsākumu var atzīt patvertni pie Skrundas lokatora, bet nu jau tā ir uzspridzināta.

No 1000 līdz 384

Pēc padomju impērijas sabrukuma neatkarīgā Latvija mantojumā saņēma vairāk nekā 1000 patvertņu, kuras tika uzturētas kārtībā un bija gatavas ekspluatācijai. 1991. gada sākumā Latvijā bija 980 pazemes aizsargbūves un 35 ārpilsētas rezerves vadības punkti, kas bija paredzēti valdības, pašvaldību un citu valsts institūciju darbinieku darbības nodrošināšanai ārkārtējās situācijās vai bruņota konflikta laikā. Šīs patvertnes bija izveidotas iespējamā kara gadījumam, un diez vai pašlaik tās spētu iedzīvotājus pasargāt no industriālām katastrofām, jo patvertņu aizsargsistēmas jeb filtri varētu "ignorēt" mūsdienu rūpnieciskās ķīmiskās vielas jeb indes. Te arī jāsaka: pēdējo divdesmit gadu laikā nekas nav darīts, lai atjaunotu vai modernizētu vēl atlikušās pazemes būves. Gluži otrādi — patvertnes tika likvidētas vai pamestas. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt vietas, kuras ir palikušas daudzmaz lietojamā stāvoklī, un tas arī, pateicoties tikai tam, ka ir bijuši entuziasti vai fanātiķi, kuri saglabājuši "padomju godību". Latvijas galvaspilsētā ir tikai trīs patvertnes, kuras uzreiz var sākt funkcionēt bez lielām problēmām, — Gaiļezera slimnīcā un uzņēmumos Latvijas dzelzceļš un Latvenergo.

Patvertnes Latvijas valstij izrādījās par lieku nastu, un tā kopš 1993. gada tās pamazām sāka likvidēt. 1993. gada 1. jūlijā Ministru Padome norakstīja V grupas patvertnes, bet IV grupas patvertnes nodeva pašvaldībām, lai tās bunkurus izmantotu pēc "saviem ieskatiem". Vairākas ministrijas atteicās no "ārpilsētas vadības punktiem", jo tos uzskatīja par nerentabliem.

Vienā no pēdējā laikā tapušajiem dokumentiem par civilajām aizsargbūvēm — Civilās aizsardzības aizsargbūvju koncepcijā — rakstīts: "Pēdējo desmit gadu laikā civilās aizsardzības vadības punktu un aizsargbūvju saglabāšanai un uzturēšanai netiek iedalīti nepieciešamie līdzekļi, tāpēc daudzas aizsargbūves atrodas neapmierinošā tehniskā stāvoklī un tās nevar izmantot iedzīvotāju aizsardzībai no ārkārtējo situāciju izraisīto postošo faktoru iedarbības."

Nekam nevajadzīgo koncepciju lavīna

Kopš 2000. gada Latvijas valdībai civilās aizsargbūves ir bijušas kā "karsts kartupelis". Ik pa diviem gadiem ir tapuši vairāki dokumenti: Civilās aizsardzības sistēmas koncepcija, Civilās aizsardzības aizsargbūvju koncepcija, Civilās aizsardzības aizsargbūvju izveidošanas, izmantošanas, uzturēšanas, finansēšanas, uzskaites un klasifikācijas kārtībā. Zem šiem dokumentiem rindas kārtība ir parakstījušies gandrīz visi mūsu iekšlietu ministri — Mareks Segliņš, Ēriks Jēkabsons un nu arī Ivars Godmanis.

Līdz šim visas "koncepcijas" Ministru kabinets ir tikai "pieņēmis zināšanai", bet reālas darbības tā arī nav veiktas, piemēram, piešķirts finansējums, izdarīti oficiāli paziņojumi par programmas iesaldēšanu vai aizsargbūvju likvidēšanu. Nav atbildēts uz hamletisko jautājumu: "Būt vai nebūt?" Kamēr nav rasta atbilde uz šo fundamentālo jautājumu, nav zināma aizsargbūvju nākotne.

Galvenais, ka uz šo jautājumu jāatbild Latvijai pašai! Mums nav doti priekšraksti, kā rīkoties. Ne Eiropas Savienībā, ne NATO nav vienota regulējuma (direktīvas, rekomendācijas vai tamlīdzīgi dokumenti) iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības jautājumos.

Tikmēr Iekšlietu ministrija tērē līdzekļus, lai izstrādātu iespējamos "attīstības variantus". Ir vismaz četri, ja tā varētu teikt, utopiski varianti.

Pirmais variants paredz "saglabāt agrāk izbūvētās aizsargbūves un sasniegt Eiropas valstu līmenim atbilstošu iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības nodrošinājumi". Nepieciešamais finansējums — Ls 1 494 379 300.

Otrais variants paredz ne tikai atjaunot esošās, bet arī izbūvēt jaunas aizsargbūves. Nepieciešamais finansējums — Ls 3 809 759 000.

Trešais variants paredz demontēt bojātās aizsargbūves, par patvertnēm pielāgot pagrabus, garāžas un citas telpas, iekonservēt esošās patvertnes un veikt citus pasākumus. Nepieciešamais finansējums — Ls 1 063 519 969.

Ceturtais variants ir "ekonomiskais", un bijušā iekšlietu ministra Mareka Segliņa apstiprinātajā "koncepcijā" teikts, ka šā varianta īstenošanas gadījumā netiks realizēts ne Civilās aizsardzības likums, ne 1949. gadā Ženēvā apstiprinātā vienošanās Par civilpersonu aizsardzību kara laikā.

Tā kā šīs koncepcijas varianti ir pieņemti pirms vairākiem gadiem, tad jārēķinās, ka pašreizējās dārdzības apstākļos to īstenošana prasīs daudz lielākus līdzekļus, nekā bija plānots.

Iekšlietu ministrija ierosina īstenot trešo variantu, jo tādējādi: "Tiks saglabātas agrāk izbūvētās aizsargbūves, to skaitā atjaunojot bojātās; veicot būvniecību par īpašnieku līdzekļiem, publiskās ēkās un būvēs (lielveikali, tirgi, kultūras iestādes u. tml.) tiks izbūvētas jaunas aizsargbūves un nelielos objektos par patvertnēm pielāgotas telpas, prasot mazākus līdzekļus. Arī pakāpeniski pielāgojot par aizsargbūvēm atsevišķas telpas ekspluatācijā esošajos objektos (dzīvojamās mājas, nelieli rūpniecības uzņēmumi u. tml.), desmit gadu laikā iespējams nodrošināt 100% republikas iedzīvotāju kolektīvo aizsardzību.

Aizsargbūvju būvniecības, telpu pielāgošanas un uzturēšanas izdevumu lielāko daļu segs īpašnieki, tikai neliela daļa finansējuma būs nepieciešama no pašvaldību un valsts budžetiem. Valsts regulēs aizsargbūvju būvniecības, uzturēšanas un izmantošanas jautājumus."

Atkal pārskaitīs bunkurus

Tomēr arī šajā gadījumā ir paredzēts tērēt valsts līdzekļus — gandrīz 30 miljonus no valsts budžeta un vairāk nekā 71 miljonu no pašvaldību budžetiem. Savukārt no privātajiem valsts bunkuru ierīkošanai cerēja "izpumpēt" gandrīz miljardu latu. Jāšaubās, vai valdība, kura apkaro inflāciju, un pašvaldības, kuras "cīnās" ar reģionālo reformu, šos miljonus var atrast. Privātais bizness arī Latvijā nav tik altruistisks, lai "ar rāvienu" atvēlētu miljardu latu pazemes bunkuru ierīkošanai.

Laikam apjēdzot, ka skaitļi ir utopiski, šo dokumentu valdība pieņēma tikai zināšanai, un tas nav akceptēts. Šā gada jūnija beigās valdība atkal atgriezās pie aizsargbūvju jautājuma, bet līdz galīgai atbildei atkal būs jāgaida (ja vispār tādu sagaidīsim) vairāk nekā gads. Apstiprināšanai tiek virzīts kārtējais dokuments, kurā līdz nākamā gada 1. oktobrim ir paredzēts, ka "Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests izveido aizsargbūvju sarakstu un noformē aizsargbūvju pases". Tātad, kamēr nav uzskaites, mēs nezinām, ko un kā regulēt. Ja tā turpināsies, var pienākt brīdis, ka vairs nebūs vajadzīgas nekādas koncepcijas, jo kopš 1991. gada, valsts neatkarības atjaunošanas, viss jau būs sabrucis un vairs nebūs ko saglabāt un izveidot.

Viss liecina par to, ka Iekšlietu ministrija gadu no gada raksta gudras koncepcijas, veic sarežģītus aprēķinus un veido darba grupas, lai nekas nebūtu jādara. Savā ziņā tas arī ir saprotams, jo — ko nevar celt, to nevar arī nest.

Nav likumā noteiktās garantijas

Tikmēr Latvijas iedzīvotājiem ir liegtas tiesības, kuras ir noteiktas Civilās aizsardzības likumā: ".. aizsardzībai no katastrofas postošajiem faktoriem izmantot civilās aizsardzības aizsargbūves vai citas attiecīgajam katastrofas veidam pielāgotas būves."

Nesakārtotā aizsargbūvju sistēma pieļauj veikt dažādas saimnieciskas "mahinācijas", kurās, iespējams, saskatāmas arī korupcijas pazīmes.

Piemēram, esošās aizsargbūves var likvidēt tikai ar speciālu Ministru kabineta lēmumu. Uzņēmējiem, protams, patvertnes "maisās pa kājām", un viņi no tām grib atbrīvoties. Te jāsaka: likums patvertnes atļauj izmantot saimnieciskajām vajadzībām, bet tās tiek ierobežotas. Piemēram, tajās nevar glabāt augļus un dārzeņus, jo tie ātri bojājas. Daudzi ir atraduši izmantojumu, ierīkojot, piemēram, šautuves vai ieroču veikalus (pie Dailes teātra Rīgā), tirgotavas (tā tas bija pie Bastejkalna Rīgas ūdens patvertnē). Savukārt citiem tās ir apgrūtinājums. Tā mistiskā kārtā Rīgas Centrālā universālveikala rekonstrukcijas un paplašināšanas laikā "pazuda" pie veikala esošā patvertne Rīdzenes ielā. Kāds uzņēmējs valdības akceptu bunkura likvidācijai Rīgā, Lubānas ielā, dabūjis tāpēc, ka vajadzēja paplašināt kādreizējā premjera labvēlību ieguvušu biznesa struktūru.

Ir arī "pārprastas" rūpes par cilvēku drošību, kas nesen pierādījās Baložos. Tur vietējā pašvaldība padomju laikā izveidotu patvertni, kura privatizācijas laikā nonāca privātīpašumā, "atpirka" par trim pašvaldībai piederošiem zemesgabaliem. Tagad šo gadījumu izmeklē Valsts kontrole un Korupcijas apkarošanas un novēršanas birojs. Baložu varas vīri esot teikuši, ka šī apakšzemes būve esot vitāli nepieciešama civilās aizsardzības mērķiem. VUGD amatpersonas gan noliedz, ka tās it kā esot pieprasījušas, lai Baloži pārņemtu patvertni, un saka: tam visam "apakšā ir kaut kas netīrs".

Jāteic, ka svarīgi nav tas, kā īpašumā atrodas kāda aizsargbūve, bet gan tas, lai to nepieciešamības gadījumā varētu operatīvi izmantot. No pašreiz esošajām 384 patvertnēm aptuveni trešā daļa pieder valstij, pa trešdaļai — pašvaldībām un privātajiem.

Ne mieram, bet gan karam

Nedēļas aptaujātie civilās aizsardzības speciālisti tā arī skaidri nevarēja pateikt, kāpēc jāuztur aizsargbūves un kāds no tām labums. Pēc izvērstāka skaidrojuma Nedēļa vērsās pie Valsts ugunsdrošības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieka Maigura Ludbārža. Viņš teica:

"Patlaban mums ir 384 patvertnes, kuras saglabājušās no padomju laikiem. Šajos gados nekas jauns nav būvēts, un šaubos, vai arī tuvākajos gados kaut kas tiks būvēts. Karam jau negatavojamies.

Padomju laikā patvertnes bija paredzētas cilvēkiem, kam darbs bija jāturpina rūpnīcās un uzņēmumos kara apstākļos. Domāju, ka daudzas patvertnes padomju laikā uzbūvēja tikai tāpēc, ka bija jāpilda plāns. Jau tolaik hidroizolācija bija sliktā stāvoklī, un tagad var novērot, ka vairākas patvertnes ir pārplūdušas. Patvertnēs bija ierīkotas filtru sistēmas, kas bija paredzētas aizsardzībai no bioloģiskajām vielām, radioaktīvajiem putekļiem, kaujas ķīmisko vielu tvaikiem. Nav garantijas, ka šie filtri spēj pasargāt no rūpniecībā izmantojamām ķīmiskajām vielām. Jāatceras, ka ķīmiskās avārijas gadījumā šīs telpas nav izmantojamas. Par to, ka kādas patvertnes būtu teicamā stāvoklī, nevar būt ne runas. Pēc mūsu datiem, apmierinošā stāvoklī ir 329 patvertnes, neapmierinošā — piecdesmit piecas.".