Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8945073t1h5d09.jpg)
«1901. – tas nozīmē simt gadus briedinātu dvēseli. Cilvēkam simt gadi ir mūžība. Ēkai tas ir briedums. Mēs to atjaunojām – istabu pēc istabas, ornamentu pa ornamentam, rakstu pēc raksta – ar cieņu, kādu tā pelnījusi. Valdemāra rezidence ir ēka, kādai Rīgā nav līdzīgas. Tā sagaida jūs mājās kā mamma – rāma un dzīves gudra. Un vakaros, pēc garas darba dienas, kad esi noguris un nikns kā lapsene, pēc pilsētas kņadas un steigas tā paņem sevī un izgaisina nemieru, pretī sniedzot simt gados uzkrāto mieru.» Un paraksts – īpašnieks Karl Mikael Čakste. Jūs nekļūdījāties – «Valdemāra rezidencē» – vēsturiskajā 1901. gadā celtajā ēkā Rīgā, K. Valdemāra ielā 23, – aicina Latvijas Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes mazmazdēls Kārlis Čakste.
Mirkli pagaidiet, es tikai paņemšu dažus projektus, mani Valdemāra rezidences viesnīcā vedina tās īpašnieks. Slaids, sportiska auguma gaišmatis ar stingru rokasspiedienu. Vēlāk sarunas gaitā atskārtīšu arī viņam piemītošo biznesmeņa tvērienu. Pēc brīža telpā ar masīvām koka durvīm un melnu flīģeli stūrī mūsu sarunai pievienosies arī viņa māsa, prezidenta Jāņa Čakstes mazmazmeita Kristīne Čakste.
Gluži nevilšus jaunā uzņēmēja vaibstos gribas sameklēt kādu līdzību ar grāmatās redzēto valstsvīru vai vismaz viņa sejas pantiem piemineklī, kuram Meža kapos padomju laikā priekšā stādīja kokus un mirušo piemiņas dienā klusi atnestās svecītes televīzijas zilajos ekrānos zākāja par «maldugunīm». Šķiet, viesnīcas īpašnieks Kārlis Čakste tā vien gaidījis, kad mani vaicājumi būs drīzāk galā. Ne tādēļ, ka esmu atļāvusies uzdot dažu pavisam privātu jautājumu, bet aiz jūtamas nepacietības izklāt uz galda projektu ruļļus ar jau šā gada beigās un nākamā gada sākumā pabeidzamiem dzīvokļiem sētas mājā, tikai īrniekiem domātu vīna pagrabu, baseinu, mājas kino un sporta zāli. Starp citu, viesnīcas pārbūves projekta autors ir Latvijā labi zināmais arhitekts Andrejs Ģelzis.
Jautāju, no kura vīra dzimtas priekštečos Kārlim Čakstem uzņēmēja ķēriens? Viņš aprauj stāstījumu un uz mirkli tā kā samulst.
Dzimtas koks
Par prezidenta Jāņa Čakstes stipri sazaroto dzimtas koku un sevi tajā labāk lai stāsta viņa mazmazmeita Kristīne Čakste:
– Jānim Čakstem bija deviņi bērni. Vecākais dēls Visvaldis samērā agri, jau Pirmā pasaules kara laikā, aizgāja bojā. Nākamais – Mintauts Čakste – ir mans un Kārļa vectēvs. Mūsu tēvam vārdā atkal bija Jānis Čakste. Viņam bija arī otrs vectēvs no mātes puses – pazīstamais uzņēmējs Antons Benjamiņš. Mūsu vecmāmiņa bija Antona Benjamiņa meita no pirmās laulības. Kad vectēvu un viņa brāli Konstantīnu Čaksti apcietināja, Konstantīns teica – ja tiksi laukā, rūpējies par ģimeni...
Un tā arī notika. Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta senators Mintauts Čakste Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās uz Zviedriju ar visu lielo ģimeni, bērniem un bērnubērniem. Būdams jurists, viņš pēcāk svešumā daudz rakstīja par Latvijas situāciju un starptautiskajām tiesībām.
Prezidenta Jāņa Čakstes mazdēlam Jānim Čakstem ar dzīvesbiedri Zviedrijā Stokholmas priekšpilsētā piedzima trīs bērni. 1952. gadā pasaulē nāca pirmdzimtais Andrejs. Viņš nomira 2004. gadā neilgi pirms savas piecdesmit trešās dzimšanas dienas. Epilepsijas lēkme uzveica mirklī, kad viņš dzīvoklī bija viens. Taču viņa meita Marija kopā ar 1955. gadā pasaulē nākušo māsu Kristīni un 1961. gadā dzimušo Kārli ir viena no Valdemāra rezidences līdzīpašniecēm.
Svešumā
Kā stāsta Kārlis Čakste, Stokholmas priekšpilsētā Danderīdā viņu ģimenes mājai vienā pusē bija slimnīca, kur par medmāsu strādāja mamma, lielajam ceļam otrā pusē – skola, kur tēvs bija skolotājs un pēcāk – skolas direktors. Vecākajam brālim Andrejam reiz matemātikā tika slikta atzīme tikai tādēļ, ka šā priekšmeta skolotājam bija konflikts ar viņa tēvu. Andrejs aizgāja uz citu skolu, teic Kārlis, es tajā izturēju kādus sešus gadus...
Pēc tam Kārlis Čakste mācījās Stokholmas Ekonomikas augstskolā, kurai tagad ir filiāle arī Rīgā. Piecpadsmit gadu vecumā piestrādājis par fotogrāfu vietējā avīzē.
Samērā agri uzsācis savu uzņēmējdarbību. Zviedrijā līdz tam nebija vienotas sistēmas, lai varētu jebkurā valsts vietā nopirkt biļeti uz jebkuru koncertu, izrādi, pasākumu. Vēlāk uzņēmums pārņēma arī kuģu un vilcienu izplatīšanu. Pēc pieciem biļešu servisā pavadītajiem gadiem Kārlis Čakste vēl tikpat nostrādāja mediju kompānijā, kam Latvijā pieder televīzijas sabiedrība TV3 un visā pasaulē pazīstamā metro avīze. Tagad Kārlis Čakste, diplomēts ekonomists, ir lielākais akcionārs uzņēmumā Zviedrijā, kas rīko konferences un līdzīgus pasākumus un nodarbina apmēram divdesmit cilvēkus.
Savām acīm
Kārlis Čakste teic, ka vecāku no Latvijas līdzpaņemtās bildes un stāsti par bijušo un zudušo valsti, kurai viņa vecvectētiņš bijis prezidents, bērnībā likušies mazliet jocīgi. Apkārtējie bieži pārvaicājuši – no kurienes tāds jocīgs vārds – Latvija? Pie Baltijas jūras? Ak tā… Lai kādi arī būtu vecāku stāsti, tā «bilde» bērnam jau allaž veidojas savādāk. Kad Kristīnes jaunākais dēls, arī Jānis Čakste, tagad saukts par Čaksti junioru, aizgāja uz bērnudārzu, viņš skaļi pavēstīja – mans vecaistēvs ir karalis! Protama lieta, ka daudzo zilbīšu «vec» skaitā šajā vārdā piecgadīgais puika varēja apjukt. Un visi mazo prezidenta dzimtas atvasi izsmēja – ho, ho, tā jau nevar būt!
– Uztraucāmies ne pa jokam, – atceras Kristīne Čakste. – Jo mums vienmēr bija mācīts, ka prezidenta bērni nav karaļa bērni. Tie ir pavisam parasti cilvēki.
Vecvecāku un vecāku šķietami atsvešinātie stāsti dzīves īstenības nokrāsu ieguva Rīgas lidostas pasu kontrolieres acu skatienā un balsī, kad viņa, paņēmusi rokās personību apliecinošu dokumentu ar vārdu Kārlis Čakste, manāmi ieinteresēta pārvaicāja: ... Čakste?
Tas notika 1989. gadā. Kārlis Čakste divdesmit astoņu gadu vecumā pirmo reizi spēra kāju senču dzimtenē – zemē, kas reiz bija brīva un kur viņa vecvectēvs reiz bija pirmais Valsts prezidents. Kārļa tēvs Jānis Čakste dzimteni nebija redzējis četrdesmit piecus gadus.
– Aizbraucām uz kapiem, cilvēki ielās saprata valodu, kurā mēs bijām runājuši mājās un ģimenē, tā sajūta bija pavisam dīvaina, – atminas Kārlis Čakste.
Viņi apmetās viesnīcā «Latvija», kur Kārļa tēvs uz ceļiem izklāja Rīgas karti. Lai gan tā bija krievu valodā, viņš atrada ēku Valdemāra ielā, kur savā bērnībā līdz pat bēgļu gaitām bija dzīvojis kopā ar vecmāmiņu un māsu Aiju. Viņa, nostājusies Rīgas pils priekšā, varēja parādīt to istabiņu, kurā reiz bija nākusi pasaulē. Kārļa un Kristīnes tēvs Jānis Čakste un viņa māsa Aija ir vienīgie ģimenes locekļi, kas redzējuši prezidentu Jāni Čaksti dzīvu.
Otrā dienā pēc iebraukšanas Rīgā viņi stāvēja Valdemāra ielas namam pretējā pusē. Kārļa tēvs rādīja – aiz tiem logiem bija vecāsmātes istaba, tur viņas buduārs, tur dzīvoju es... Sieviete ar atslēgu saišķi rokās viņiem negribīgi atvēra durvis un ielaida uz desmit minūtēm. Reiz viņu dzimtai piederējušās istabas nu skaitījās padomju laikā iekārtotās viesnīcas luksusa numuri. Te bija saglabājies trīsdesmito gadu grāmatplaukts, vecās durvis...
Atgūtā īpašumā
Tā kā Benjamiņam bija vairāki īpašumi, pēc zināmiem strīdiem un diskusijām ar pārējiem radiniekiem, kā tagad saka Kārlis, šī māja tika viņiem – Kārlim, Kristīnei un Marijai.
Nu labi, teic Kārlis, tev pieder liela ēka pašā Rīgas centrā, bet ko tālāk? Visiem darbi Zviedrijā... Protams, būtu varējuši atgūto namu pārdot, saņemt čupiņu naudas un braukt uz Franciju sauļoties. Viņš neslēpj, ka runājuši arī par šādu iespēju. Bet... Pirmajā mirklī šķitis – nu labi, te dzīvojuši tavi senči, taču – nu un tad? Tas it kā bija citā, tālā laikmetā. Bet pamazām, Kārlis neatminas, tā bija tēva vai viņa paša doma, kas pārņēma arvien pārliecinošāk – šī ir lielā iespēja visiem turpināt ko reiz aizsāktu un ar varu pārrautu.
– Un tagad es pavisam noteikti vēlos, lai mūsu uzsākto dzimta turpinātu arī nākamajās paaudzēs, – saka Kārlis Čakste. – Lai maniem bērniem nešķistu, ka tētis braukā katru nedēļu nez kur uz Latviju, kopš pērnā gada augusta ar ģimeni dzīvojām tepat viesnīcā. Un tad arī mazie dzirdēja tās runas – te mums viesu par maz, te – par daudz un tāpēc rodas visādas problēmas... Lai ieelpo to gaisu...
Kārlis stāsta, ka viņa sieva Karina ir zviedriete. Ģimenē ir trīs bērni – Antonam – deviņi ar pusi gadu, Annai – seši ar pusi un Martai – trīs ar pusi.
Kad ievaicājos, kāpēc Kārlis nav izvēlējies latviešu meiteni, viņa vecākā māsa Kristīne nāk brālim talkā, atjokojot, ka «iespējas bijušas ierobežotas».
– Sākumā nemaz nebiju tik ļoti saistīts ar tām latviešu lietām, – jau nopietni saka Kārlis. – Dzīvoju Zviedrijā, tur bija darbs, kolēģi – zviedri, saskarsme ar latviešiem tik vien kā jaunībā tajā kolonijā...
– Nometnē, nometnē, – brāli palabo māsa, – vārds «kolonija» nāk no zviedru vārda «kolonē», tā, burtiski tulkojot, sauc latviešu bērnu vasaras nometnes Zviedrijā.
Karina bijusi to ekonomikas studentu vidū, kuri nāca piestrādāt Kārļa Čakstes biļešu servisa uzņēmumā. Tā īpašnieku piesaistījusi meitenes lieliskā humora izjūta, pievilcīgā āriene. Kā stāsta Kārlis, Karina nebijusi naiva, varējusi aizstāvēt savu viedokli kā jau cilvēks ar labām idejām, daudzām vēlmēm, daudz spēka. Un varējis manīt, ka viņa būs laba mamma. Astoņu gadu vecumā Karina bija pavisam noteikti izlēmusi, ka pirmajam dēlam dos vārdu Antons. Arī zviedriem tas ir raksturīgs vārds. Abām Kārļa un Karīnas meitām arī reiz jau dzimtā bijuši vārdi – Anna un Marta. Tā sauca Antona Benjamiņa meitas no pirmās laulības.
Kārlis Čakste ar sajūsmu atceras starptautisko skolu Ķīpsalā, kur viņa bērni mācījās angļu, latviešu, krievu un vācu valodu. Nu būs jāpārkārtojas mācībām Zviedrijā. Starp citu, tur pieņemts, ka jaunā skolā mācības sāk ar iesildīšanās nedēļu 15. augustā. Kaut arī Zviedrija nav nekāda saules zeme, tur uzskata, ka bērniem pietiek tikai ar diviem vasaras brīvlaika mēnešiem, citādi septembris jāvelta aizmirstā atkārtošanai.
Ģimenes uzņēmums
Kārlis un Kristīne Čakstes stāsta, ka savulaik uz lapiņas pa punktiem sarakstījuši tās īpašības, kādas viņi vēlējās redzēt viesnīcas izpilddirektorā. Taču tad tomēr pierunājuši «savus jauniešus» – Kristīnes vecāko dēlu Aleksandru un Andreja meitu Mariju – strādāt ģimenes uzņēmumā. Aleksandrs bija četrus gadus mācījies Amerikā, noilgojies pēc draugiem Zviedrijā. Taču galu galā viņš atbrauca no Bostonas, «apmainīja somu» un lidoja uz Rīgu. Nu jau divus gadus viņš ir viesnīcas «Valdemārs» direktors. Kā teic Kārlis Čakste, ir samērā liels risks veidot komandu no ģimenes locekļiem. Robeža starp profesionālām lietām, darba un ģimenes attiecībām nav nemaz tik vienkārši ieturama.
– Iznācis ir tā, ka mani no māsas Kristīnes vecākā dēla Aleksandra šķir astoņpadsmit gadi, viņam patlaban ir divdesmit septiņi, – stāsta Kārlis. – Savukārt Aleksandrs ir astoņpadsmit gadus vecāks par manu dēlu Antonu. Man ir interesanti vērot, kā viņi sāk saieties, saprasties. Aleksandrs bija mācījies Amerikā, bet vecākā brāļa Andreja meita Marija – Gēteborgā, arī viņi nemaz tik daudz nebija tikušies.
Savukārt Aleksandrs Čakste, jautāts par skaistāko no piedzīvotā Latvijā, teic, ka šeit saticis draudzeni, Latvijas latvieti, kura desmit gadus dzīvojusi Amerikā, bet pirms diviem gadiem atgriezusies dzimtenē. Kristīnes Čakstes jaunākais dēls Jānis Čakste, kurš patlaban beidz ģimnāziju, jau Zviedrijā strādājis mātes brāļa uzņēmumā. Kad jautāju, kā tad īsti sokas, strādājot pie tēvoča, Jānis atsmaida – «ir okei». Un nosaka: – Kamēr Kārlis ir Latvijā, mums Zviedrijā tā pavairāk brīva laika...
Trofejas ceļojums
Nu jau desmit gadus Kārli Čaksti interesē medības. Lielākā trofeja ir Zviedrijā nomedītā mežacūka, kas tagad greznojas pie sienas Jāņa Čakstes memoriālajā muzejā Jelgavas rajona «Aučos». Pēc Kārļa dzīvesbiedres Karinas domām, šī trofeja pavisam noteikti bija par lielu viņu Zviedrijas mājas izmēriem. Tāpēc izbāzni nācies likt melnā plastmasas maisā un transportēt uz Latviju. Kārlis šo notikumu atceras tā: – Lidmašīnā no Stokholmas uz Helsinkiem salonā bija maz cilvēku, man pat palīdzēja to maisu iecelt. Mežacūka atradās blakus krēslā. Ielidojām Rīgas lidostā, gājām caur muitu, nojautu, ka būs problēmas. Sieva ļoti uztraucās, bērni arī... Jau gandrīz visur laimīgi bijām tikuši cauri, te roka uz pleca – kas jums tajā maisā? Teicu – viena beigta mežacūka. Ierēdnim vai elpa ciet – taisiet vaļā!
Lai nu kā, bet mežacūka tagad ir laimīgi nogādāta «Aučos».
«Auči» ir Kristīnes Čakstes sirdslieta. Dažreiz viņa muzejā aizvieto gidi un stāsta par šo māju un tās veidotājiem.
«Auču» mājas plānu uzzīmēja Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste pats. Viņam vajadzēja māju lielai ģimenei. Ar dēliem vienojās, ka jābūvē arī tornītis. Tikai tādēļ, lai varētu Jāņu naktī uzkāpt augšā un izskaitīt, cik ugunskuru apkārt. Ēku pabeidza 1927. gadā. Tajā pašā, kad Jānis Čakste aizgāja mūžībā.
Kā teic Kristīne, viņa ņemas ar dārzu, mežiem, rentniekiem, skrāpē logiem nost veco krāsu. Visvairāk prieks par tornīti. Prezidenta dzīves laikā to pabeigt neizdevās. Bet Ģediminam, saimniecību pārņēmušajam prezidenta dēlam, šis tornītis pavisam noteikti nebija prioritāte.
– Tagad mēs to esam gandrīz pabeiguši, – teic Kristīne. – Šogad Līgo vakarā pie mana dēla bija sabraukuši draugi gan no Zviedrijas, gan Amerikas, skaisti nolīgojām.
Kad vaicāju, cik tad ugunskuru bija redzams no tornīša, Kristīne, mirkli padomājusi, teic – četri, mūsējais bija piektais.