Katrai sievietei ir savu rotu kolekcija, un daudzas izcēlušās ar īpaši bagātīgu vērtslietu krājumu. Ir sievietes, kuras pret rotām izrādījušas sevišķu attieksme. Viņām, sava laika modes ikonām, ir īpaši nopelni, radot jaunu stilu rotu modē. Lasi par viņām!
ŽOZEFĪNE BONAPARTE [1763–1814]
Franču revolūcijas terora laikā, 1794. gadā, pārcietusi trīs mēnešu ieslodzījumu cietumā un vīra Aleksandra Boharnē giljotinēšanu, trīsdesmitgadīgā atraitne ar diviem bērniem Žozefīne Boharnē iepazinās ar ģenerāli Napoleonu Bonapartu, un viņas ceļš pēkšņi veda augšup. Sākumā būdama ģenerāļa un pirmā konsula sieva, bet no 1804. gada – Francijas imperatore, Žozefīne bija sava laika elegances un modes noteicēja. Franču revolūcijas laikā [1789.–1799. gads] juvelierizstrādājumi simbolizēja tautas nīstās aristokrātijas bagātību un varu. Parīzes juvelieru ģilde tika iznīcināta, daudzi meistari pārcēlās uz citām pilsētām. Bēgošie aristokrāti izpārdeva dārglietas starptautiskajā tirgū. Lai atdzimtu Parīzes greznība un juveliermāksla, vajadzēja notikt kontrrevolūcijai un Napoleona un Žozefīnes kronēšanai par imperatoriem – tas notika 1804. gadā. Impērijas laikā rotas nēsāja pārpārēm un juvelieru nami atrada jaunus klientus Francijas plaukstošās elites aprindās. Aptuveni 1800. gadu radās ampīrs – Napoleona Bonaparta impērijas galma stils, kas cildināja viņa kā revolūcijas ģenerāļa un Francijas imperatora panākumus. Modē bija cēla vienkāršība, tomēr ampīrs bija viens no visbagātīgākajiem un dekoratīvākajiem stiliem Francijas greznuma vēsturē. Itālijas iekarošana 1796. gadā un Napoleona veiksmīgā Ēģiptes kampaņa 1798. gadā ieviesa modē daudz svaiguma, lielākoties iedvesmojoties no Senās Romas imperatoru un Ēģiptes faraonu mākslas.
Žozefīne glābj juvelierus Žozefīne ļoti aizrāvās ar rotām un dārgakmeņiem. Viņas rīcībā bija dāsna kabatas nauda un tas, kas palicis pāri no Francijas troņa vērtslietām. Sekojot jaunajām modes vēsmām, meistarīgi juvelieri vecā režīma dārgumus pārveidoja modernās formās. Visgreznākie bija Žozefīnes rotu komplekti jeb franču valodā – parure, kas Eiropā bija ļoti populāri jau kopš 17. gadsimta. Žozefīnes kolekcijas slavenākie parure bija veidoti no safīriem, rubīniem, smaragdiem, briljantiem un pērlēm – šie dārgakmeņi tika arī kombinēti. Piemēram, no 1804. līdz 1807. gadam imperatore saņēma bagātīgu rubīnu un briljantu parure, kas sastāvēja no lentveida diadēmas, ķemmes, kaklarotas, auskariem, rokassprādzēm, jostas, kurpju sprādzēm un piespraudēm. Nesen Viktorijas un Alberta muzejā Londonā varēja aplūkot rotājumu no privātās kolekcijas, kas, iespējams, ir viens no minētajām piespraudēm. Tas ir ņiebura rotājums lauru zara veidolā, ko 1805. gadā izgatavojis Napoleona galma juvelieris Aleksandrs Lemonjē. Šo zaru ar 22 smalkiem briljantiem nosētām lapiņām rotā desmit skaisti zeltā iestrādāti Birmas rubīni un pieci sudrabā iestrādāti lielāki briljanti. Lauru zaru motīvs bija ļoti raksturīgs ampīram, arī Napoleonam kronēšanas laikā galvā tika likts zelta lauru vainags. Kopš 1985. gada Luvras muzejā Parīzē var aplūkot vēsturisko safīra rotu komplektu, kas ir daļa no Francijas troņa dārgumiem. Mākslinieka Anrī Fransuā Rīzenera 1806. gadā tapušajā Žozefīnes parādes portretā viņa ir greznojusies ar šo iespaidīgo Ceilonas safīru parure, kas sastāv no tiāras, kaklarotas, ķemmes, auskariem, divām rokassprādzēm, divām piespraudēm un jostas ar lielu safīra sprādzi.
Kameju renesanse Visneparastākais bija Žozefīnes kameju komplekts. No Itālijas ampīrs pārņēma Cēzara triumfa motīvus un arī kamejas, kas kļuva par īstu modes kliedzienu, jo sevišķi tāpēc, ka Napoleons pats jūsmoja par seno laiku griezumiem kaulā vai akmenī. Žozefīnes kameju parure sastāv no tiāras, auskariem, kaklarotas un piespraudes, veidots no sārtā zelta un rotāts ar antīkām kamejām un pērlēm. Vēsturiski tā ir pērļu balta līgavas tiāra, kas vairāk atgādina kroni, jo septiņās augstāk izceltajās kamejās izgriezti mitoloģiski tēli. Centrālā kameja attēlo mīlas vainagojumu – māti ar bērnu, uz kuriem vērsts vīrieša un sievietes skatiens no blakuskamejām. Savukārt, skatoties no aizmugures, portretu kamejas nomainījusi dieviete ar ķerubu klēpī [aukle] un vīrietis ar zizli [sargs]. No Žozefīnes šo parure mantoja viņas mazmeita – dēla Eižena meita Leihtenbergas hercogiene Žozefīne, kas apprecējās ar Zviedrijas nākamo karali Oskaru I. Tālāk kameju komplektu mantoja viņu meita Eiženija, pēc tam tas ceļoja pa vairākām Eiropas valstīm, jo Žozefīnes dēla pēcteči valdīja Beļģijas, Norvēģijas un Luksemburgas karaļnamos. Tiāra rotājusi vairākas karaliskās līgavas, pēdējā to 1976. gadā savās kāzās uzlika tagadējā Zviedrijas karaliene Silvija. Tiāra ir viņas iecienītākā galvasrota līdz pat šim laikam – viņa to uzliek tikai īpašos gadījumos, piemēram, gadskārtējā Nobela prēmijas pasniegšanas ceremonijā.
Imperatores dāsnums Žozefīne ne tikai jūsmoja par juvelieru darbiem, bet arī dāsni ar tiem apveltīja tuviniekus un pat kalpotājus. Leģenda vēsta, ka reiz, oficiālas vizītes laikā saņemot ziedus, viņa pretī, kā ierasts, puķu meitenei sniegusi rokassprādzi. Savukārt meitene instinktīvi pastiepusi arī otru roku, jo gadsimtiem ilgi rokassprādzes tika nēsātas uz abām rokām. Lai izkļūtu no kļūmīgās situācijas, Žozefīne viņai iedevusi vienu no pašas aprocēm. Imperatore bija ļoti devīga arī pret saviem bērniem Hortenzi un Eiženu de Boharnē, un viņiem bija izveidojusies ne mazāk vērtīga dārglietu kolekcija. 2007. gadā Christie’s izsolē Šveicē sensāciju radīja Žozefīnes pulkstenis, ko pārdeva par 1,3 miljoniem ASV dolāru – septiņas reizes lielāku summu nekā sākumcena! Zelta pulksteni, klātu ar zilu emalju un rotātu ar briljantiem, 1800. gadā pēc imperatores pasūtījuma izgatavoja izcilais šveiciešu pulksteņmeistars un izgudrotājs Ābrahams Luijs Bregē. Pēc kronēšanas 1804. gadā pulkstenis tika papildināts ar briljantiem un kroņa motīvu, kas apliecināja tā īpašnieces vietu sabiedrībā. Vēlāk Žozefīne to atdāvināja meitai, kas, būdama precējusies ar Napoleona brāli, 1806. gadā kļuva par Holandes karalieni. Tad pulkstenī tika inkrustēts burts H, norādot uz Hortenzes jauno karalisko statusu. Pēc šķiršanās no Napoleona 1810. gadā Žozefīne paturēja visus savus dārgumus, un, pateicoties viņas dāsnumam un lieliskajai ampīra stila izjūtai, liela daļa rotu nav pārveidotas un ir saglabājušās līdz mūsdienām.
SĀRA BERNĀRA [1844–1923]
Dievišķā Sāra Bernāra bija ne tikai sava laika izcilākā franču aktrise, bet arī talantīgāko mākslinieku mūza, kam bija lemts atstāt pēdas jauna mākslas novirziena – jūgendstila jeb Art Nouveau – tapšanā. 1894. gadā Sāra Bernāra iepazinās ar čehu izcelsmes gleznotāju Alfonsu Muhu [1860–1939], kas vēlāk kļuva par vienu no jūgendstila galvenajiem māksliniekiem. Bet tajā gadā viņš bija tikai viens no daudziem, kas piedāvāja afišas variantu Bernāras jaunajai lugai Žismonda. Muhas radītais plakāts tā sajūsmināja aktrisi, ka viņa ar mākslinieku noslēdza līgumu uz pieciem gadiem. 19. gadsimta 90. gados Muha radīja Bernārai ne tikai plakātus un afišas, bet arī kostīmus un rotas teātra izrādēm, turklāt kādu laiku abi kļuva par mīļākajiem. Bernārai un Muham patika asas izjūtas – viņi bieži mākslinieka studijā uzaicināja mēdiju, lai izsauktu garus. Reiz Sāra bija sev pasūtījusi zārku un nogādājusi studijā. Tur viņa iegūlās zārkā, aizvēra acis, salika rokas un tēloja mirušu. Ziediem rotātais zārks ar gulošo Sāru tika nofotografēts un vēlāk plaši tiražēts, radot baumas, ka viņa naktīs mēdzot atdusēties zārkā. Tā izrādījās patiesība. Sāra patiešām mēdza gulēt polsterētajā zārkā, apgalvojot, ka tas viņai palīdz noskaņoties traģiskām lomām. Turklāt zārks tika vadāts līdzi viesizrādēs. 90. gados Sāra iepazinās arī ar Renē Laliku [1860–1945], nepārspējamo jūgendstila rotu mākslinieku un vēlāk stikla dizaineru. Pēc aktrises lūguma Laliks radīja viņai izšķērdīgi greznas skatuves rotas vairākām lomām, piemēram, izrādēs Tālā princese un Teodora. Speciāli Bernārai uzrakstītās viencēliena lugas Teodora jauniestudējumam viņa pasūtīja jaunu, dārgakmeņiem rotātu kroni un jostu. Kroņa aso pīķi viņas atveidotā Bizantijas impērijas valdniece izrādē izmantoja par slepkavības ieroci, nodurot savu mīļāko. Aktrisei arī privātajā dzīvē ļoti patika nēsāt Lalika rotas.
Lilijas, spāre un čūska Sadarbojoties ar izcilajiem jūgendstila māksliniekiem, Sāra Bernāra ieguva sev vairākas rotas, kas kļuvušas leģendāras. Viens no efektīgākajiem Muhas un Lalika kopējiem projektiem bija milzīgs kronis hindu priesterienes Izeilas lomai 1895. gadā. Milzīgā diadēma bija izgatavota no metāla un pērlēm, ziedu forma precīzi imitēja tīģerlilijas – dabas motīvu tieša izmantošana ir viena no jūgendstila galvenajām iezīmēm. Tagad kronis glabājas Francijas Valsts bibliotēkas muzejā. Muha šai lomai radīja arī vienu no saviem slavenākajiem jūgendstila plakātiem. 1897. gadā Laliks radīja Sārai īstu šedevru – slaveno ņiebura piespraudi Spāre. Tās pamatā ir spāre, taču tai ir greifa ķetnas un sievietes torss, bet galvu veido aktrises portrets. Arī šādas sievišķīgas un dzīvnieku pasaules līnijas veido jūgendstila pamatu. Piespraudē izmantots zelts, emalja, briljanti, mēnessakmens un hrizoprass – ābolzaļš pusdārgakmens. Spāri savulaik iegādājās 20. gadsimta bagātākais cilvēks, naftas magnāts, armēņu izcelsmes mākslas kolekcionārs Kalusts Gulbenkjans, bet pēc viņa nāves šī piespraude kopā ar pārējo mākslas kolekciju izstādīta Gulbenkjana muzejā Lisabonā. 1899. gadā aktrise savu rotu kolekciju papildināja ar vēl vienu ģeniālu darbu – kopā savītu čūskveida aproci un gredzenu. Šo rotu viņa pasūtījusi Kleopatras lomai Šekspīra lugas Antonijs un Kleopatra pirmizrādē 1899. gadā. Pēc Alfonsa Muhas skices to izgatavoja Parīzes juvelieris Žoržs Fukē. Zelta čūska ir bagātīgi inkrustēta ar opāliem, briljantiem un emalju, bet acu vietā tai spīd rubīni. Šī rokassprādze tika izsolīta 1987. gadā Christie’s izsolē Ženēvā par 757 246 ASV dolāriem – visaugstāko summu, kas izsolē samaksāta par jūgendstila darbu. Tā aplūkojama Alfonsa Muhas muzejā Sakai pilsētā Japānā.
MARLĒNA DĪTRIHA [1901–1992] Sāras Bernāras slaveno rokassprādzi kopā ar savām smalkajām cigarešu etvijām un elegantajām pūdernīcām Ženēvas izsolei bija nodevusi cita slavenība – vācu izcelsmes Holivudas zvaigzne Marlēna Dītriha. Kā presei izteicās izsoles rīkotāji, 86 gadus vecā aktrise bija nolēmusi pārdot dažas vērtslietas, jo viņai vajadzēja naudu. “Nav jau tā, ka viņa ir plika kā baznīcas žurka, bet viņa nevar tik viegli tērēties, kā pieradusi,” paskaidroja viens no Christie’s pārstāvjiem. Blondā aktrise un dziedātāja, kas bija pametusi dzimto Vāciju, 1939. gadā kļuva par ASV pilsoni. Viņa bija populāra visā radošajā mūžā, veiksmīgi mainot ampluā, piemēram, 20. gadsimta 50.–70. gados viņa pārsvarā darbojās kā augstas klases kabarē zvaigzne. Tomēr Marlēnas Dītrihas spožākais un panākumiem bagātākais laiks bija 30. gadi, filmējoties Holivudā un radot zelta klasikas fondu. Tad aktrise kļuva par modes ikonu slavenākajiem dizaineriem un arī ekrāna dīvu, kuru vēlāk centās atdarināt daudzas aktrises. Viņa reiz izteicās: “Es ģērbjos sev. Ne tēla, ne publikas, ne modes, ne vīriešu dēļ.” Marlēnas Dītrihas stils gan sabiedrībā, gan vairākās filmās atklāj spēcīgu seksuālu zemtekstu, kurā var nolasīt arī viņas biseksualitāti. No vienas puses, Dītrihas iecienītie vīriešu uzvalki un neiztrūkstošā cigarete, no otras puses, blondie matu viļņi, sarkani lakotie nagi un krāsotās lūpas. Stils, ko var nosaukt vienā vārdā. “Glamūrs ir tas, ko es pārdodu, tas ir mans kapitāls tirgū,” viņa pati definēja. Viņa un, protams, arī citas zvaigznes radīja stilu, ko mēs šodien saucam par Holivudas glamūru un kas joprojām ir aktuāls.
Blondā smaragdu burve Runā, ka pirms Marlēnas Dītrihas parādīšanās Holivuda bijusi pavisam blāva. Stila karaliene nenoliedzami pamodināja kinoindustriju ar savām žilbinošajām rotām un eleganci. Vairākās filmās aktrise nēsāja pašai piederošās vērtslietas: masīvas, rotātas ar viņas mīļākajiem dārgakmeņiem – milzīgiem smaragdiem, kas nopulēti apaļi vai ovāli kabošona stilā, nevis ar izslīpētām, mirdzošām šķautnēm. Pēc viņas domām, šie zaļie kristāli labāk par citiem dārgakmeņiem izceļ blondos matus. Par smaragda rotu piegādātāju Marlēna bija izvēlējusies franču juvelieru firmu Mauboussin, kas tādējādi kļuva ļoti slavena. Marlēnai Dītrihai šķita, ka tieši šīs firmas dārgakmeņi liek viņai justies vislabāk. Pat mūsdienās šīs firmas salona skatlogu Parīzē rotā milzīga aktrises fotogrāfija, kurā viņas roku izdaiļo divas brīnišķīgas sprādzes ar kabošona stilā pulētiem smaragdiem. Visslavenākā loma, kur Marlēna redzama, greznojusies ar savu smaragda rotu komplektu, ir dārglietu zagle filmā Desire [1938]. Kāda anekdote no Marlēnas Holivudas laikiem vēsta, ka reiz viņa palīdzējusi kolēģei Katrīnai Kornelai cept kūku un virtuvē pazaudējusi gredzenu ar milzīgo, 37,41 karātu lielo smaragdu. Rotu nav izdevies atrast, pat visiem klātesošajiem iesaistoties meklēšanā un apgriežot virtuvi otrādi. Gredzenu atrada viens no viesiem... savā kūkas gabalā!
Labos un sliktos laikos Izcilā amerikāņu režisora Alfreda Hičkoka filmā Stage Fright [1950] Marlēna Dītriha žilbina ar Cartier briljanta rotām un milzīgu rubīna rokassprādzi, kurai ir īpaša vieta viņas rotu kolekcijā. Pusgadu pēc aktrises nāves šī rota tika pārdota Sotheby’s izsolē par 990 000 ASV dolāru. Baumo, ka Dītrihas rokassprādzes jaunā īpašniece ir popzvaigzne Madonna. Pirms izsoles Dītrihas mazdēls Pīters Riva teica: “Šī bija vienīgā rota, ko viņa paturēja. Viņai patika arī smaragdi, bet tos nācās zaudēt. Viņa paturēja šo rubīna aproci gan labos, gan sliktos laikos.” Riva bija arī izpētījis ekskluzīvās rotas vēsturi. 1938. vai 1939. gadā vācu rakstnieks un Marlēnas Dītrihas toreizējais mīļākais Ērihs Marija Remarks bija aktrisei ieteicis no visiem juveliernieciņiem izveidot vienu lielu, fantastisku rotu. Viņai ideja iepatikusies, un tā šajā rokassprādzē tika iemontēti aktrises briljanta auskari un kaklarota, saskaņoti rubīna auskari un aproce, pāris piespraužu un vēl dažas rotas. Masīvā rubīna aproce tapa slavenajā juvelierfirmā Van Cleef & Arpels. Rokassprādzes galvenais akcents ir milzīgs rubīna disks, ko ietver briljantiem nosēta apmale. Pēc filmēšanās Hičkoka filmā 1950. gadā Dītriha rubīna aproci esot ieslēgusi seifā un uzlikusi ļoti reti. Viņas mazdēls izteicies: “Tā ir tik liela, ārišķīga rota, ka, iedomājoties pēckara Ameriku, tās nēsāšana viņai varbūt šķita bezgaumīga. Viņa arī bija ārkārtīgi nervoza, un pasaule nešķita droša.” Tomēr pats Pīters Riva, kurš ir literārais aģents, šo rokassprādzi uzskatīja par “pārāk skaistu, lai to nevalkātu un nerādītu”, un viņš bija nobriedis pēc izsoles pārmīt dažus vārdus ar tās nākamo īpašnieci.
Lasi vairāk par vēstures ikonām žurnālā "Leģendas"