Vides aktīvisti pret atomstacijām (3)

Februāra beigās Rīgā norisinājās starptautisks seminārs «Ilgtspējīga enerģijas politika Baltijas jūras reģionā: iespējas attīstībai bez fosilā kurināmā un atomenerģijas»1, kura iniciatori bija Baltijas reģiona vides nevalstiskās organizācijas. Seminārs pulcēja aptuveni 40-50 dalībniekus, kas pārstāvēja gan reģiona valstīs aktīvās vides NVO, gan Latvijas ekspertus vides un enerģētikas jomās, ministriju amatpersonas, kā arī citus interesentus. Seminārā bija pārstāvētas tādas valstis kā Lietuva, Igaunija, Krievija, Baltkrievija, Bulgārija, Dānija un Somija.

Klimata pārmaiņas un enerģētikas politika – prioritāte arī Baltijas valstīm

Energoresursu cenu kāpumu ikviens no mums izjūt kā lielākus maksājumus par elektrību, gāzi, par siltumu dzīvoklī un degvielu, augušas arī bažas par enerģētisko drošību, un Eiropas Savienība aktīvi meklē risinājumus, kā samazināt enerģētisko atkarību no Krievijas un valstīm, kur politiskā situācijai ir visai nestabila. Turklāt Eiropas Savienība ir apņēmusies sasaistīt klimata politiku ar enerģijas politiku, vienlaikus veicot pasākumus, lai samazinātu siltumnīcefektu izraisošo gāzu izmešus, gan paaugstināt energodrošību, investējot līdzekļus atjaunojamos energoresursos un energoefektivitātē. Tādēļ semināra pirmajā daļā uzmanība pārsvarā tika pievērsta globāliem un reģionāliem izaicinājumiem klimata pārmaiņu jomā un Baltijas valstu centieniem veidot kopīgu politiku enerģijas jomā, tika diskutēts arī par tādiem risinājumiem enerģētikā, kas, no vides viedokļa, būtu ilgtspējīgi un vienlaikus ļautu apmierināt vajadzības pēc energoresursiem.

Semināru atklāja vides ministrs Raimonds Vējonis. Viņš vērsa dalībnieku uzmanību uz to, ka pašreizējās Ignalinas AES slēgšanai, kam jānotiek līdz 2009. gada beigām, ir jākļūst par pagrieziena punktu Baltijas enerģētikas jomā. Ministrs uzsvēra, ka tā ir unikāla iespēja beidzot atteikties no pašreizējās centralizētās, neelastīgās un gan videi, gan arī vietējai ekonomikai kaitējošajās energoapgādes sistēmas uz tādu, kas balstīta uz atjaunojamiem energoresursiem un energoefektivitāti, pēc iespējas vairāk izmantojot vietējos resursus.

Savukārt «Greenpeace» pārstāvis Jans Haverkamps norādīja, ka vienīgā no vides un klimata pārmaiņu politikas viedokļa pieņemamā mēraukla enerģētikas politikas ilgtspējības novērtēšanai ir tas, vai plānotie pasākumi ļaus nodrošināt tādu CO2 līmeņa koncentrāciju atmosfērā, kas nepārsniegtu 400 ppm2, jo šāds līmenis nepieciešams, lai ar lielu varbūtību nodrošinātu, ka klimata pārmaiņu radītā ietekme uz ekosistēmām un attiecīgi arī pasaules iedzīvotājiem nebūtu katastrofāla. Eiropas Savienība ir uzņēmusies vadošo lomu klimata pārmaiņu politikas īstenošanā, un tā drosmīgi ir spērusi soļus, lai enerģētikas sektora radīto ietekmi uz klimatu ierobežotu. Tomēr pašreizējais ES piedāvājums līdz 2020. gada samazināt ES valstu kopējo emisiju līmeni par 20% salīdzinājumā ar 1990. gadu nav pietiekams –samazinājumam ir jābūt vismaz 30%.

Attiecībā uz atomenerģiju J. Haverkamps norādīja, ka, pretēji dažu valstu politiķu deklarētajam, atomenerģija nav risinājums ne klimata, ne enerģētiskās neatkarības jomā. Pat tad, ja šodien masveidā sāktu darbu pie atomstaciju būvniecības, tās varētu sākt darboties ne ātrāk kā 2020. gadā, taču CO2 izmešu samazinājums jāsasniedz jau 2012. gadā! Turklāt atomenerģija ir dārga, urāna resursi arī ir ierobežoti, bet plašāka izmantošana rada kodolieroču izplatības risku, nemaz nerunājot par to, ka atomstacijas ir perfekts teroristu mērķis. Turklāt atomstacijas nekad nav tikušas uzceltas laikā un nav iekļāvušās plānotajā budžetā.

Baltija bez atomstacijām

Kaut gan Ekonomikas ministrijas pārstāvis stāstīja par Baltijas valstu sadarbības centieniem, lai saprastu kopējās un atšķirīgās intereses enerģētikas jomā, tomēr ne Latvija, ne Lietuva, ne Igaunija vēl nav spējušas vienoties par konkrētiem pasākumiem un nopietnām saistībām citai pret citu. Baltijas enerģētikas stratēģijai pagaidām ir tikai aprakstīta papīra vērtība. Vienīgais kopīgais projekts, ko Baltijas valstu valdības līdz šim apspriedušas, ir jaunas AES celtniecība Ignalinā, un vides NVO uzskata, ka ilgtspējīgas attīstības un vides aizsardzības elements šajā projektā ir pazudis.

Ideja par jaunu AES Ignalinā pirmo reizi oficiāli izskanēja 2006. gada februārī, kad Baltijas valstu premjeri konceptuāli vienojās par atomstacijas nepieciešamību Baltijā. Lai gan kopš tā laika daudz kas ir virzījies uz priekšu, tomēr viss process, šķiet, ir vairāk politiski motivēts, intrigu caurausts, bet ne ekonomiski vai sociāli pamatots. No eiforijas, ar kādu ideja par jaunu AES tika pasniegta pirms pāris gadiem, tagad oficiālajās runās un viedokļos vairāk pāriets pie realitātes – projekta īstenošana ir pārāk gausa, prognozējamās izmaksas ir milzīgas, un attiecīgi arī saražotā elektrība – dārga!

Eksperti no Stokholmas vides institūta Tallinas biroja sadarbībā ar vides NVO ir izstrādājuši Baltijas Ilgtspējīgas enerģijas stratēģiju, kas piedāvā ilgtspējīgu skatījumu uz enerģētikas sektora attīstību reģionā, paredzot pakāpenisku pāreju no fosilā kurināmā izmantošanas uz atjaunojamiem energoresursiem un neizmantojot atomenerģiju. Šis pētījums parādīja, ka atomstacija Baltijas valstīm nav vajadzīga un ka elektrību iespējams saražot, izmantojot jau esošās spēkstacijas, kā arī būvējot jaunas vēja un biomasas stacijas.

Jans Haverkamps, «Greenpeace»: «Paradoksāli, bet tieši energokompānijas un Ekonomikas ministrija apgalvo, ka atjaunojamo energoresursu īpatsvaru palielināt nevar un ka vienīgais risinājums ir lielas jaudas spēkstacijas, kas darbināmas ar fosilo kurināmo vai atomenerģiju, taču ar skaitļiem nespēj pamatot, kādēļ videi draudzīgus risinājumus uzskata par neiespējamiem. Izskatās, ka tā ir vienkārši negribēšana darīt kaut ko.»

Kā cīnīties pret AES jeb No vēstules līdz kāpšanai atomreaktora tornī

Lai oponētu AES atbalstītājiem, ar emocijām ir par maz. Šo vienkāršo patiesību apzinās arī tie zaļi domājošie aktīvisti, kas publiski ir kritizējuši ieceri būvēt jaunu AES Ignalinā. Zaļie iebilst pret AES ne tikai Ignalinā, bet iebilst pret atomenerģijas izmantošanu vispār – tās risku un augsto izmaksu dēļ. Jāatzīst, ka vides NVO Baltijas valstīs līdz šim nav pārlieku aktīvi pievērsušās AES jautājumam. Lai gan 2006. gada sākumā, kad Baltijas valstu energokompānijas sāka jaunas AES būvniecības ieceres apspriešanu un izpēti, vides aktīvisti sarosījās, tomēr jaunās Ignalinas pabeigšanas laiks – 2025. gads – šķietami ir tik tālu, ka pārlieku satraukumu vēl nerada. Taču dažādi lēmumi tiek pieņemti vai gatavoti jau tagad, tādēļ vajag rīkoties! Tieši tādēļ vides aktīvisti no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vēlējās uzzināt ārvalstu organizāciju pieredzi par kampaņu organizēšanu, kas vērstas pret atomenerģijas izmantošanu.

Eiropas mērogā pašlaik norisinās vairākas pret atomstaciju būvniecību vērstas kampaņas. Kā spilgtākās no tām var minēt Belenes AES Bulgārijā un Mohovces AES Slovākijā. Tāpat vērtīgu pieredzi var gūt no kampaņas pret piekto atomreaktoru Somijā, kas ilga teju 10 gadus un turpinās arī pašlaik, kur vides aktīvisti joprojām uzrauga Olkiluoto 3 reaktora būvniecību. Vides aktīvisti no «Greenpeace» un citām vides organizācijām neformālā gaisotnē dalījās savās zināšanās un pieredzē par kampaņu organizēšanu, jo īpaši vērtējot kampaņu pamanāmākos piemērus.

Bulgārijas valdība plāno atomstacijas būvniecību seismiski aktīvajā zonā Belenē, ceļot tur divus Krievijā projektētus reaktorus. Attiecībā uz zaļo aktivitātēm situācija ir līdzīga Latvijai, kur vides organizāciju nav pārāk daudz. Tomēr bulgāru zaļie, kas iebilst pret jaunu AES, organizē demonstrācijas un simboliskas protesta akcijas, organizē publiskas debates, sūta vēstules ne tikai valdībai un parlamentam, bet rakstveidā un mutiski komunicē ar Eiropas Komisiju. Turklāt palīgā nāk arī daudzas ārvalstu vides organizācijas – tās vēršas pie ārvalstu bankām, kas bija izteikušas vēlmi šo projektu kreditēt. Rezultātā 12 no 13 uzrunātajām bankām atteicās izsniegt kredītu šim projektam.

Slovākijā, kur valdība ir iecerējusi pabeigt divus reaktorus Mohovcē (to būvniecība tika uzsākta pirms 20 gadiem un tos uzskata par pašreizējiem drošības standartiem neatbilstošiem), lielu atbalstu sniedz Austrijas vides aktīvisti, kas arī veiksmīgi bloķē banku finansējumu šim projektam. Tāpat ir tikušas rīkotas dažādas parakstu vākšanas akcijas, ar vēstulēm pārpludinot Eiropas Komisiju.

Somijā Olkiluoto 3 reaktors pašlaik ir celtniecības stadijā. Diskusija par jauna reaktora būvniecību norisinājās aptuveni desmit gadu un beidzās ar Somijas parlamenta lēmumu sākt jauna reaktora būvniecību. Tomēr vides aktīvistu protesta akcijas ar to neapstājās. Pirms gada «Greenpeace» aktīvisti uzrāpās jaunbūvējamā atomreaktora tornī, tādējādi parādot, ka reaktora būvniecība nebūt nav tik droša, kā tiek apgalvots. Turklāt neatkarīgi eksperti, veicot novērtējumu, ir konstatējuši aptuveni 1500 drošības pārkāpumu reaktora būvniecībā. Vides aktīvisti organizē arī dažādus sabiedrības informēšanas pasākumus, publiskas diskusijas parlamentā un pašvaldībās un dala informatīvas lapiņas cilvēkiem uz ielas.

Arī Latvijas zaļie ir gatavi rīkoties un plāno iesaistīt savās aktivitātēs ārvalstu organizācijas. Par Baltiju bez atomstacijām!

1 «Sustainable energy policy for the Baltic Sea region: non-fossil and non-nuclear opportunities» – angļu val. Semināra darba valoda bija angļu valoda. Seminārs un ar to saistītie pasākumi notika vides organizāciju īstenotā starptautiskā projekta «Baltic–Nordic cooperation for sustainable energy» ietvaros, ko finansiāli atbalsta Ziemeļu Ministru padome. Projekta partneri no Latvijas ir biedrības «Latvijas Zaļā kustība» un biedrība «Zaļā brīvība».

2 Klimata pārmaiņu starpvaldību padome – IPCC – savā ziņojumā kā kritisku norāda 450 ppm CO2 koncentrāciju, kuru pārsniedzot, klimata pārmaiņu ietekme kļūtu ekosistēmām un valstu ekonomikām katastrofāla. Pašreizējais koncentrācijas līmenis ir aptuveni 379 ppm.