Amoss Ori raksta, ka atbilstoši Einšteina teorijām telpu patiesi var deformēt, lai tā iegūtu kliņģera veidolu. Ārmalās šim "kliņģerim" pastāv gravitācijas lauks, bet iekšējā caurumā tiek saspiesta telpa un laiks. Lai ceļotu laikā, vienkārši vajag iekļūt "kliņģera" caurumā. Galvenā problēma ir pavisam vienkārša — joprojām nav izgudrota tāda viela vai matērijas forma, no kuras uzbūvēt pašu "kliņģeri". Ori atzīst, ka iespēja ceļot pastāv teorētiski. Tomēr arī viņš nezina, kā radīt mākslīgo gravitācijas lauku. Tomēr savas idejas zinātnieks neslēpj. Viena no tām — pa apli milzīgā ātrumā jāvirza lielas vielas masas. Te gan jāprasa, kas tā par vielu un kāds ātrums nepieciešams.
Austrāliešu fiziķis Pols Deiviss, kas uzrakstījis grāmatu Kā uzbūvēt laika mašīnu, tomēr atzinis, ka Izraēlas zinātnieks ir aprakstījis līdz šim pilnīgāko laika mašīnas modeli, vismaz salīdzinot ar iepriekšējiem. Līdz šim kliņģera modelis eksistēja, bet šo modeli vajadzēja novietot starp Zemi un kādu milzīgas masas kosmisko objektu, piemēram, neitronu zvaigzni. Tad starp objektiem rastos laika starpība, lielās masas zvaigznes mēdz deformēt laiku un telpu. Laiks uz neitronu zvaigznes ritētu par 30% lēnāk nekā uz Zemes. Tomēr — kā izdarīt tā, lai paša gravitācijas spiediena rezultātā "kliņģeris" nesabruktu — esot vajadzīga īpaša antigravitācijas matērija. Arī tāda pašlaik neeksistē. Deiviss turklāt uzskata, ka par nepārvaramu problēmu var kļūt cauruma iekšējā nestabilitāte, jo izveidotajā kliņģerī tiks savākta milzīga enerģija, kas to sagraus no iekšienes. Atgriežoties pie Amosa Ori, var atzīt, ka viņš tic īpašas matērijas radīšanas iespējām, bet pašas laika mašīnas uzbūves varbūtību vērtē kā 50 pret 50.
Tā uzskata daudzi skeptiskākie zinātnieki, lai gan nenoliedz kolēģu pētījumu nozīmību. Fantastikā patiesi ceļojumi laikā ir tikpat populāri kā ceļojumi uz zvaigznēm. Te rodas viena gluži ētiska problēma — vai šāda pārvietošanās, it sevišķi, ja tā attiecas uz pagātni, nemainīs tagadni. Rejs Bredberijs pesimistiski, tāpat kā daudzos stāstos, vienā apraksta šādu ceļojumu, kura laikā nejauši tiek samīts taurenis. Rezultātā uz zemes mainījies klimats, progresīvas varas vietā nākusi diktatūra utt.
Cita autora romānā varonis speciāli tiek sūtīts uz pagātni, jo ir jāmaina daži pasaulei nedraudzīgi režīmi. Arī tur notiek pavisam negaidītas pārmaiņas. Romāns saucas Starp divām pasaulēm, autors — Džeks Finejs. Viņš, starp citu, ceļojumu uz pagātni iztēlojas pavisam vienkārši, lai gan arī izmanto Einšteina izteicienu, ka laiks ir upe. Tātad vajag izkāpt krastā, tas ir, iedomāties sevi tajos apstākļos, kādos tev jānokļūst. Protams, tikai fantastiem tas ir tik vienkārši.
Tomēr pat tie, piemēram, Torps un Novikovs, kuri aizraujas ar teorētisko laika mašīnas uzbūvēšanas iespējamību, uzskata, ka visas bažas ir pārspīlētas. Pirmkārt, laika mašīna acīmredzot nekad netiks uzbūvēta. Otrkārt, ceļotāji laikā nekad nespēs mainīt nākotni. Tāpēc velti ir spriedelējumi un uztraukumi, kas notiks, ja tiks samīts taurenītis vai arī laika ceļotājs nejauši nogalinās savu vectētiņu. Teoretizēt var daudz, bet kaut kas noteikti izjauks gan apzinātu, gan neapzinātu plānu pārveidot nākotni.