Vai ceļojums laikā ir tikai sapnis?

Cilvēcei ir daudzi nepiepildāmi sapņi — gan ceļojumi uz citām zvaigžņu sistēmām, gan ilgas pēc nemirstības vai mūžīgās jaunības. Viena tāda vīzija ir par iespēju pārvietoties laikā, teiksim, aizceļot viesos pie Šekspīra vai pat pie dinozauriem vai arī apmeklēt nākotni.

Pirms kāda laika vispirms ASV, bet pēc tam arī pasaules presē parādījās ziņa par kādu Masačūsetsas tehnoloģiskā institūta studentu, kurš gatavojis svinīgas vakariņas, uz kurām uzaicināti viesi no nākotnes. Tātad laika ceļotāji. Viesi drīkstējuši ierasties bez smokingiem, bet obligāti ar pierādījumiem, ka viņi nav viltvārži. Vajadzēja atnest iedarbīgas zāles pret vēzi vai AIDS, aukstās sintēzes reaktoru vai kodolreaktoru, ko var ielikt portfelī. Nav zināms, vai uz vakariņām ieradās kaut viens viesis vai vesels bars.

Zinātnes strupceļš

Mūsdienu zinātne nevar dot laika ritējuma formulu, bet tāpat tā nevar absolūti pierādīt ceļojumu laikā neiespējamību. Ir skaidrs tikai viens — katram cilvēkam, kurš dosies šādā piedzīvojumā, viņam atvēlētais laiks vienalga ritēs uz priekšu. Jaunību, braucot ar laika mašīnu, nevar atgūt, jo tas ir pilnīgā pretrunā ar entropijas pieauguma likumu. Toties sastapt savu vectētiņu vai, ceļojot nākotnē, mazdēlu, pēc fizikas zinātnieku domām, ir pilnīgi iespējams. Tas viss ir atbilstoši Einšteina nosacītības teorijai, kuru uzskata par neapstrīdamu.

Ir tikai viena būtiska iebilde. Kā uzbūvēt laika mašīnu? Lielākās iespējas, šķiet, rada pēdējo gadu sensacionālie un populārie pētījumi tā saukto melno caurumu jomā. Par tiem jau ir piešķirtas Nobela prēmijas, bet darbs turpinās, to uzskata par zinātnes, teiksim, pēdējo modes kliedzienu. Tomēr jāatzīst, ka melno caurumu eksistence kaut kur tālā kosmosā pilnīgi un galīgi nav pierādīta. Fizikas likumi ir simetriski laikā. Tātad, ja eksistē melnais caurums, kurā viss, vienkārši runājot, krīt iekšā, lai nekad neatgrieztos, tad jābūt arī baltajam caurumam, kurā nekas nevar iekrist, bet tieši otrādi — viss no tā izlido. Tātad, ja ielēksi melnajā caurumā vienā vietā, tad no baltā cauruma izlidosi citā.

Tā nav dīvainība, bet atbilstoši jau minētajai Einšteina teorijai šāda iespēja ir pilnīgi droša. Tiesa, tas viss ir ļoti nestabili, jo pāreja no melnā uz balto caurumu mazākās kļūmes dēļ var neizdoties. Variants, protams, eksistē, bet zinātnieki uzskata, ka šāds ceļojums ir miljons reižu riskantāks nekā brauciens ar mutes bļodu pāri Klusajam okeānam. Iespējams, ka jebkurš fizisks ķermenis melnajā caurumā tiek elementāri saspiests.

Ceļojums bez atgriešanās

Krievu zinātnieks, Astronomiskā institūta direktors Anatolijs Čerepaščuks jautājumu par ceļojumiem nākotnē neuzskata par pilnīgu zinātnisko fantastiku. Kosmonauts (nosauksim ceļotāju tā), virzoties uz melnā cauruma centru, ieraudzīs gan savu nākotni, gan citu pasauli, kas būs tā pati mūsējā, bet jau tālā nākotnē. Lai nokļūtu šajā pasaulē, ceļotājam būtu jākustas ar ātrumu, kas pārsniedz gaismas ātrumu. Tas faktiski ir neiespējami. Laika ceļotājs turklāt nevarēs atgriezties atpakaļ, lai pastāstītu par ieraudzīto. Savukārt novērotājiem liksies, ka viņš uz laikiem ir palicis pie melnā cauruma robežas.

Pēdējos gados ir uzradušās arī citas teorijas par objektiem, kuri eksistē spēcīgā gravitācijas laukā, bez melnā cauruma ierobežojumiem. Tātad parādītos iespēja ceļot turp un atpakaļ bez īpašām problēmām. Tādu secinājumu izdarījis amerikānis Dž. Torns un krievs I. Novikovs. Šos objektus zinātnieku valodā mēdz dēvēt par kurmju alām. Īstenībā tie ir īslaicīgi telpas tuneļi. Šis veidojums sastāv no īpatnējas a la matērijas, kurai piemīt negatīvs spiediens. Šajos tuneļos laiks plūst atpakaļ attiecībā pret laika plūsmu ārējā pasaulē. Teorija paliek teorija, bet visas pasaules astronomi pagaidām veltīgi cenšas atrast Visumā šādas kurmju alas.

Tikai uz nākotni

Vēl viena teorija radusies Izraēlā. Izraēlas fiziķis Amoss Ori Haifas, tehnoloģiju institūta darbinieks, arī atsaucas uz Einšteinu. Viņš atgādina, ka smagās masas var deformēt laiku un telpu, bet laika ritums samazinās objektiem, kuri ceļo ar gaismas ātrumu. Piemēram, kosmiskās daļiņas, kuras pārvietojas ar milzīgu ātrumu, no zemes var novērot tūkstošiem gadus ilgi, bet pašiem objektiem laiks rit tik ātri kā dažas minūtes vai sekundes. Faktiski šīs kosmosa klaidones veic savdabīgu ceļojumu nākotnē. Īstenot ceļojumu pagātnē jau ir daudz grūtāk. Zinātnieks uzskata: lai šādu darbību izdarītu, vajag deformēt telpu tā, lai tā iegūst apaļa kliņģera formu. Tikai noteikti ar caurumu vidū. Šāda ideja parādījās žurnālā Nature.

Amoss Ori raksta, ka atbilstoši Einšteina teorijām telpu patiesi var deformēt, lai tā iegūtu kliņģera veidolu. Ārmalās šim "kliņģerim" pastāv gravitācijas lauks, bet iekšējā caurumā tiek saspiesta telpa un laiks. Lai ceļotu laikā, vienkārši vajag iekļūt "kliņģera" caurumā. Galvenā problēma ir pavisam vienkārša — joprojām nav izgudrota tāda viela vai matērijas forma, no kuras uzbūvēt pašu "kliņģeri". Ori atzīst, ka iespēja ceļot pastāv teorētiski. Tomēr arī viņš nezina, kā radīt mākslīgo gravitācijas lauku. Tomēr savas idejas zinātnieks neslēpj. Viena no tām — pa apli milzīgā ātrumā jāvirza lielas vielas masas. Te gan jāprasa, kas tā par vielu un kāds ātrums nepieciešams.

Austrāliešu fiziķis Pols Deiviss, kas uzrakstījis grāmatu Kā uzbūvēt laika mašīnu, tomēr atzinis, ka Izraēlas zinātnieks ir aprakstījis līdz šim pilnīgāko laika mašīnas modeli, vismaz salīdzinot ar iepriekšējiem. Līdz šim kliņģera modelis eksistēja, bet šo modeli vajadzēja novietot starp Zemi un kādu milzīgas masas kosmisko objektu, piemēram, neitronu zvaigzni. Tad starp objektiem rastos laika starpība, lielās masas zvaigznes mēdz deformēt laiku un telpu. Laiks uz neitronu zvaigznes ritētu par 30% lēnāk nekā uz Zemes. Tomēr — kā izdarīt tā, lai paša gravitācijas spiediena rezultātā "kliņģeris" nesabruktu — esot vajadzīga īpaša antigravitācijas matērija. Arī tāda pašlaik neeksistē. Deiviss turklāt uzskata, ka par nepārvaramu problēmu var kļūt cauruma iekšējā nestabilitāte, jo izveidotajā kliņģerī tiks savākta milzīga enerģija, kas to sagraus no iekšienes. Atgriežoties pie Amosa Ori, var atzīt, ka viņš tic īpašas matērijas radīšanas iespējām, bet pašas laika mašīnas uzbūves varbūtību vērtē kā 50 pret 50.

Peļņa vien fantastiem

Tā uzskata daudzi skeptiskākie zinātnieki, lai gan nenoliedz kolēģu pētījumu nozīmību. Fantastikā patiesi ceļojumi laikā ir tikpat populāri kā ceļojumi uz zvaigznēm. Te rodas viena gluži ētiska problēma — vai šāda pārvietošanās, it sevišķi, ja tā attiecas uz pagātni, nemainīs tagadni. Rejs Bredberijs pesimistiski, tāpat kā daudzos stāstos, vienā apraksta šādu ceļojumu, kura laikā nejauši tiek samīts taurenis. Rezultātā uz zemes mainījies klimats, progresīvas varas vietā nākusi diktatūra utt.

Cita autora romānā varonis speciāli tiek sūtīts uz pagātni, jo ir jāmaina daži pasaulei nedraudzīgi režīmi. Arī tur notiek pavisam negaidītas pārmaiņas. Romāns saucas Starp divām pasaulēm, autors — Džeks Finejs. Viņš, starp citu, ceļojumu uz pagātni iztēlojas pavisam vienkārši, lai gan arī izmanto Einšteina izteicienu, ka laiks ir upe. Tātad vajag izkāpt krastā, tas ir, iedomāties sevi tajos apstākļos, kādos tev jānokļūst. Protams, tikai fantastiem tas ir tik vienkārši.

Tomēr pat tie, piemēram, Torps un Novikovs, kuri aizraujas ar teorētisko laika mašīnas uzbūvēšanas iespējamību, uzskata, ka visas bažas ir pārspīlētas. Pirmkārt, laika mašīna acīmredzot nekad netiks uzbūvēta. Otrkārt, ceļotāji laikā nekad nespēs mainīt nākotni. Tāpēc velti ir spriedelējumi un uztraukumi, kas notiks, ja tiks samīts taurenītis vai arī laika ceļotājs nejauši nogalinās savu vectētiņu. Teoretizēt var daudz, bet kaut kas noteikti izjauks gan apzinātu, gan neapzinātu plānu pārveidot nākotni.

Uz augšu