Kā nekļūt par Neapoli atkritumu apsaimniekošanas jomā? (2)

Vaicāta, kā fiziķis kļūst par vides sakārtotāju, Rūta Bendere pastāsta, ka ir beigusi Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti un līdz 1990. gadam strādājusi Fizikālās enerģētikas institūtā, veicot dažādus fizikālus pētījumus. Latvijā tolaik bijušas problēmas gan ar zinātnes finansēšanu, gan ar vidi, un, lai iestātos Eiropas Savienībā, daudzas lietas vajadzējis sakārtot. «Atkritumu apsaimniekošana ir milzīga nozare, kurā ietverts pilnīgi viss, kas ir mūsu ikdienas dzīvē,» saka Rūta Bendere. «Jebkura viela, jebkurš priekšmets pēc tam, kad beidz savu aktīvo ciklu, kļūst par atkritumu, ar kuru vajag kaut ko darīt,» viņa skaidro.

Kādēļ izvēlējāties savas zināšanas izmantot tieši atkritumu apsaimniekošanas jomā?

Izmest atkritumus uz ielas nozīmē atgriezties viduslaikos, kad no nepareizas atkritumu apsaimniekošanas sākās mēra epidēmijas. Ko darīt? Var jau atkritumus vienkārši savākt kopā un aizvest kaut kur tālāk, lai netraucē un nesmird. Taču atkritumu kļūst aizvien vairāk, un, tos vienkārši aizvedot tālāk, neatgriezeniski piesārņojam vidi: organiskās vielas sadala baktērijas, vide kļūst skāba, veicinot citu vielu sadalīšanos, kas savukārt infiltrējas ūdeņos. Infiltrāts veidojas gan no tā mit-ruma, ko satur atkritumi, gan no tā ūdens, kas tek cauri atkritumiem un nokļūst augsnē. Gruntsūdens līmenis Latvijā ir ļoti augsts, un piesārņotie gruntsūdeņi tālāk tek uz pazemes ūdeņu krātuvēm, un beigās piesārņotais ūdens nokļūst upēs, strautos, ezeros un arī Baltijas jūrā. Izgāztuvēs veidojas metāna gāze, kas ir degoša un maisījumā ar gaisu attiecībās 1:10 ir eksplozīva – notiek pašaizdegšanās, tādēļ izgāztuves tik bieži deg. Tas ir neizbēgami, ja šo gāzi nesavāc, nepārstrādā vai arī nesadedzina speciālās iekārtās. Miljonu pilsētā Rīgā katrs iedzīvotājs gada laikā rada 250 kilogramu atkritumu, un tie ir tikai atkritumi no viņa mājas vai dzīvokļa. Bet vēl taču ir iestādes, uzņēmumi un dažādas organizācijas... Ja nekas netiek darīts, visi šie atkritumi nonāk noglabāšanas vietā. Tādēļ atkritumus tāpat vien izmest nedrīkst. Atkritumu noglabāšanas vieta ir pareizi jāizvēlas, jāsakārto, jāizvēlas pareizais apsaimniekošanas veids, lai netiktu piesārņota grunts, ūdens, gaiss. Bet atkritumu noglabāšana ir tikai viena iespēja, jo ir tehnoloģijas, kas ļauj atkritumus izmantot daudz lietderīgāk. Vārdu sakot, atkritumu apsaimniekošanas joma ir daudzpusīga un pat interesanta, šajā jomā darba pietiks vienmēr.

Kādas ir iespējas, ko piedāvā mūsdienu tehnoloģijas?

Pirmām kārtām atkritumus var izmantot kā otrreizējo izejvielu. Kā otrreizējo izej-vielu var izmantot stiklu, plastmasu, papīru, metālu, dažādu veidu tekstilijas, ādas un tā tālāk. Lai to izdarītu, ir vajadzīgi noteikti rūpnieciskās pārstrādes procesi, kuros izejvielām ir noteiktas prasības. Tātad šīs otrreizējās izejvielas ir pareizi jāsagatavo: jāattīra, jāsasmalcina, jāsablīvē un tamlīdzīgi. Beigu beigās ir atkritumi, kurus nevaram pārstrādāt, bet kurus var sadedzināt, iegūstot enerģiju. Organiskās vielas, kas ir pietiekami sausas un ar lielu oglekļa un ūdeņraža daudzumu, degot atdod enerģiju. Lielā daļā Eiropas valstu tas ir pamatprincips – atkritumus, kurus nevar pārstrādāt, sadedzina, iegūstot enerģiju. Sadedzināšanas ideja nav nepareiza, bet jārēķinās ar to, ka šī metode ir ļoti dārga.

Kādēļ atkritumu sadedzināšana ir ļoti dārga?

Degšanas procesā radušās vielas iet gaisā un indē gan vidi, gan mūs pašus, turklāt gaisa plūsmas to visu aiznes tālāk, tādēļ to, ko darīsim mēs, sajutīs kaimiņi un otrādi.

Tātad vajadzīgi filtri.

Tieši tā, ir vajadzīgi filtri, un Eiropas Savienība šīs lietas kontrolē ļoti stingri. Ir direktīvas, kādā veidā atkritumus var noglabāt un kādā veidā tos var sadedzināt. Direktīvu prasības ir ārkārtīgi sarežģītas, un to izpilde prasa milzu naudu. Eiropā atkritumu savākšanai un noglabāšanai tiek tērēts aptuveni trīs reizes mazāk naudas nekā sadedzināšanai, tādēļ, atbildot uz jautājumu – dedzināt vai nededzināt atkritumus –, gribu teikt, ka nešķirotus atkritumus dedzināt mums nav vērts. Mums nav arī nekādu tehnoloģisku iestrāžu, mums viss jāsāk no nulles: jāceļ rūpnīcas, jāiepērk iekārtas, jāapmāca cilvēki, bet tas būs ļoti dārgi.

Tātad atkritumi jāsašķiro un tad daļa jāpārstrādā, bet daļa jānoglabā. Ko nozīmē – noglabāt atkritumus? Kas ar tiem notiek pēc tam?

Noglabātie atkritumi ir tur, kur tie ir un paliek tur gandrīz mūžam. Ir lietas, kas sadalās ļoti lēni, – mēs taču aptuveni zinām, ko atrod kaut vai izrakumos, kas skar, piemēram, Senās Ēģiptes laiku. Turklāt problēma ir ne tikai tā, ka vieta ir piesārņota ar atkritumiem, – tā ir arī nestabila, uz tās neko nevar būvēt kā uz pamata, jo atkritumi ir no dažādiem materiāliem ar dažādu sadalīšanās laiku. Ja mēs izveidojam atkritumu noglabāšanas vietu, var teikt, ka mēs to no kartes izgriežam ārā, jo simtiem gadu tur nekā cita nebūs. Ja runājam par Rīgas teritoriju, tad Arkādijas parks ir uz atkritumu kalniem, tādēļ tur neko citu necēla un neveidoja, tikai vieglas koka konstrukcijas, jo tur nebija stabila pamata. Uz mēra upuru kapiem Pārdaugavā Rīgā ir skola un sporta laukums, un ir zināms, ka tur vienmēr ir bijuši laukumi, nekas uz tiem nav celts. Mēra upuri ir apglabāti tādā kā māla kapsulā, tos sedz māla kārta gan no apakšas, gan no augšas. Tā ir slēgta sistēma, kur neveic pat izrakumus, tā ir jāuzglabā slēgta cilvēku drošības dēļ.

Ja runā par atkritumu noglabāšanu, pārstrādāšanu vai sadedzināšanu, uzreiz jājautā, kā atkritumus dala – organiskajos un neorganiskajos atkritumos vai kā citādi?

Dedzināt var tikai organiskas vielas, kas satur oglekli, ūdeņradi un arī sēru. Tajā pašā laikā dabiskās organiskās vielas sadalās dabiski – dabiskos procesos. Tas nozīmē, ka naftas produkti sadalās ļoti slikti un visi produkti, kas ražoti, izmantojot naftas produktus, sairst pa atsevišķām molekulām, bet tālāk nepārstrādājas. Mūsu acīm šie izstrādājumi pazūd, bet patiesībā sarežģītās molekulas paliek augsnē, jo baktērijas tās nesadala. Likumdošanā atkritumi tiek dalīti trīs lielās grupās: bīstamie, sadzīves un inertie atkritumi. Inertie atkritumi arī veidojas sadzīvē, bet tie nesadalās un tiem nav mijiedarbības ar vidi, piemēram, ķieģeļi, betona gabali un tamlīdzīgi. Ja raugāmies, ko mēs ar atkritumiem varam izdarīt, to sadalījums būs cits; ja skatāmies, kā tie iedarbojas uz vidi, tad atkal tos varam dalīt citādi. Ja dalām atkritumus pēc to iedarbības uz vidi, var izdalīt trīs grupas: inertie atkritumi (akmeņi, dzelzsbetons, ķieģeļi), mazbīstamie atkritumi (dārza atkritumi, virtuves atkritumi, jaukti sadzīves atkritumi) un bīstamie atkritumi (lakas, krāsas, zāles). Šie atkritumi ir gan organiski, gan neorganiski. Ja domājam pa atkritumu izcelsmes veidu, dalām tos sadzīves atkritumos, rūpnieciskajos atkritumos un visbeidzot speciālajos atkritumos, piemēram, riepas, notekūdeņu dūņas, ielu saslaukas un tamlīdzīgi. Galu galā, ja skatāmies, kā atkritumus var izmantot, tad arī tos iedalām trīs grupās: kompostējamie atkritumi (zaļie atkritumi, notekūdeņu dūņas, koksnes atkritumi), sadedzināmie atkritumi (plastmasa, papīrs, koksnes atkritumi) un pārstrādājamie atkritumi (stikls, papīrs, metāls).

Kompostēt droši vien var dažādi, ne tikai veidojot mums visiem zināmās komposta kaudzes?

Jā, zaļos atkritumus no dažādām izcelsmes vietām – gan no personīgajām mājsaimniecībām, gan no pilsētas dārziem un parkiem – var sakraut lielās kaudzēs, kuru saturam labi tiek klāt gaiss. Tās būs visiem labi zināmās komposta kaudzes. Šos atkritumus var kompostēt arī slēgtos reaktoros, uzturot noteiktu temperatūru un sūknējot cauri gaisu. Reaktoros kompostēšana notiek ātrāk un efektīvāk, bet dārgāk. Ja masas mitrums ir vismaz 80 procenti, piemēram, notekūdeņu dūņas, sūkaliņas no piena ražošanas, drabiņas no alus ražošanas un vēl citi atkritumi, tad to var izmantot biogāzes ražošanai reaktoros, kuros darbojas bezskābekļa vides baktēriju celmi.

Raugoties ilgtermiņā, varbūt tomēr ir atkritumi, kurus labāk sadedzināt, nevis gaidīt gadsimtiem ilgi, kamēr tie sadalīsies?

Ir organiskie atkritumi, kam ir liela siltumspēja un kurus varētu sadedzināt. Taču vai ir vērts sadedzināt, piemēram, labu koksni? Tam nav jēgas, labu koksni vajadzētu izmantot mēbeļu vai citu koka izstrādājumu ražošanai, dedzināt varētu sīkus atgriezumus. Tāpat ir arī ar citiem atkritumiem. Labu, kvalitatīvu polietilēnu ir jāizmanto otrreizējā pārstrādē, atkal izgatavojot polietilēnu. Tajā pašā laikā mums ir netīrs iesaiņojuma materiāls – maisiņi, plēvītes – , un būtu loģiski tos pareizi sadedzināt, iegūstot gan elektrību, gan siltumu. Lai to visu izdarītu, atkritumi noteikti ir jāšķiro. Ja mēs visu same-tam vienā kaudzē, ar atkritumiem vairs neko nevar izdarīt.

Jūsu sacītais ir tik vienkāršs un skaidrs, ka šķiet – jautājumiem par atkritumu šķirošanu, otrreizēju izmantošanu, dedzināšanu un noglabāšanu nevajadzētu raisīt lielas diskusijas. Kāpēc Latvijā brīžiem liekas, ka nevienam nekas nav skaidrs?

Problēma ir tā, ka teorētiskās zināšanas ir viena lieta. Jautājums ir, vai tas ir ekonomiski izdevīgi? Brīdī, kad kaut kas ir dārgi un tātad ekonomiski neizdevīgi, ir jāsāk domāt, ko darīt? Mūsu valsts ir ar zemu ekonomiskās attīstības līmeni, ar nelielām iedzīvotāju finansiālajām iespējām, tādēļ nevar atļauties lielu naudas daudzumu novirzīt atkritumu saimniecībai. Tehnoloģijas, par kurām stāstīju, prasa zināmus kapitālieguldījumus. Kur ņemt naudu? Acīmredzot tikai no valsts budžeta un iedzīvotājiem vai arī no privātiem līdzekļiem. Pašlaik Latvijas iedzīvotāji maksā vidēji 50 santīmu mēnesī par atkritumiem, bet, ja viņiem teiktu, ka jāmaksā apmēram reizes desmit vairāk, lai atkritumus varētu apsaimniekot tāpat kā Zviedrijā, Dānijā vai Vācijā, iedzīvotāju atbilde droši vien būtu negatīva – ka viņi to nevar atļauties. Tas nozīmē, ka mums jārēķinās ar tām atkritumu apsaimniekošanas metodēm, kas varētu izmaksāt ne vairāk kā vienu procentu no reālajiem ienākumiem. Tātad, ja cilvēks saņem divus simtus latu mēnesī, viņš nemaksā vairāk par diviem latiem mēnesī. Jāteic, ka Eiropas Savienības valstis, kurām mēs pievienojāmies, saprata: ja tās mums šajā jautājumā nepalīdzēs, neko daudz mēs nevarēsim izdarīt.

Tomēr viens gan ir skaidrs – lai ko mēs arī būtu nolēmuši darīt ar atkritumiem, tie ir jāšķiro. Kādēļ ar šķirošanu iet tik smagi?

Latvijā ir tāda īpatnēja situācija, kas mums traucē paiet soli uz priekšu. Kvalitatīvo atkritumu noglabāšanu, bez kuras mēs tiešām nevaram iztikt, esam sasnieguši ar daļēju Eiropas Savienības palīdzību. Pašlaik mēs noglabājam 95 procentus no visiem atkritumiem. Es saprotu, ka rodas jautājums, ko tad mēs nenoglabājam un kāpēc lielās pilsētas, kurām nemaz tik sarežģīti nebūtu sākt darīt kaut ko citu, tomēr to nedara lielākos apjomos? Tas ir tādēļ, ka Eiropa deva daļu naudas, bet atkarībā no tā, no kuriem strukturālajiem fondiem šī nauda nāca, pašvaldībām bija jāpieliek klāt sava nauda. Atkritumu noglabāšanas poligons maksā 5-7 miljonus latu, un 15 vai 20 procentu bija jāiegulda pašvaldībām, kurām tādas naudas nebija. Nācās ņemt kredītus, bet kur ņemt naudu, lai tos atdotu? Vienīgā iespēja, šķiet, ir visus atkritumus vest uz noglabāšanas vietu, par to saņemt naudu un atdot aizņēmumu un kredīta procentus. Ir pat tā, ka pašvaldības bieži vien kompānijām, kas atkritumus savāc, saka, lai tās neko nešķiro.

Patiesībā tas bija viens no jautājumiem, ar kuru nācu pie jums uz sarunu... Ne tikai Rīgā iedzīvotāji pamazām sāk saprast, ka atkritumus šķirot būtu saprātīgi, turklāt daudzi ir gatavi to darīt, arī atkritumu savācēji ir ar mieru to darīt. Taču atbilde ir, ka nemaz nevajag un ka nekas tāds nenotiks. Kādēļ tā?

Jā, tā notiek, un iemeslu jums nupat paskaidroju. Piemēram, Rīgas pašvaldība savā laikā ir aizņēmusies milzīgu naudu, jo Getliņu atkritumu poligona izveide maksāja 20 miljonu dolāru, – tas ir milzīgs, un bija ne tikai jāsagatavo jaunā poligona daļa, bet vajadzēja rekultivēt un apsaimniekot arī veco poligona daļu. Savulaik mums teica, ka biogāze padarīs šo poligonu zelta vērtu. Gāze tiešām tiek savākta un pārstrādāta elektrībā no vecās poligona daļas, un tagad šis process sākas arī no jaunās daļas, bet salīdzinoši tā ir neliela ienākumu daļa, kas noteikti nevar nosegt visus izdevumus.

Vai tiešām nekas nav līdzams, lai paspertu nākamo soli atkritumu apsaimniekošanā?

Godīgi sakot, pašvaldības politika ir mazliet tuvredzīga – deputāti ir ievēlēti uz četriem gadiem, un viņus interesē, kas notiks šajos četros gados. Par to, kas notiks nākamajos četrdesmit gados, pašvaldība lāgā nedomā. Par to, ka Getliņu poligons būs pilns pēc gadiem pieciem, septiņiem, ka būs jāmeklē jauna vieta un atkal būs vajadzīgi miljoni, Rīgas Dome šodien nedomā.

Tātad visu nosaka naudas trūkums?

Tas ir tuvredzīgs naudas trūkums. Latvijā ir arī labi piemēri, kas parāda, kā risināt jautājumu, ja ir problēmas ar atkritumu noglabāšanas vietu. Tāds piemērs ir Bauska. Viņiem ir neliela un labi sakārtota noglabāšanas vieta, un viņi dabūja Eiropas struktūrfondu naudu tālākai tās paplašināšanai un sakārtošanai atbilstoši Eiropas Savienības prasībām. Vieta ir ļoti ierobežota. Pretstatā citām pilsētām Bauska pēdējos piecus gadus intensīvi šķiro atkritumus un nodod otrreizējai pārstrādei. Latvijā var pārstrādāt PET pudeles, kartonu, papīru.

Starp citu, šķirotajos atkritumos nepieņem spožos, glancētos žurnālu vai citu izdevumu vākus. Kādēļ?

Vāks, kuram virsū ir polietilēna plēve, ir vairāku slāņu materiāls, tāpat kā tetrapakas, un tas vairs nav papīrs, to mēs Latvijā nevaram pārstrādāt. Glancētos vākus vajadzētu nogriezt nost, jo pats žurnāls jau noder pārstrādei. Valmierā ir liela ražotne, kur tiek pārstrādāta makulatūra, un papīra masa aiziet arī uz kaimiņvalstīm. Papīra kastītēm olām, pudelēm un tamlīdzīgi.

Kā ar stikla pārstrādi? Vai tas, ka pudeles un burkas konteineros saplīst, netraucē pārstrādei?

Mums Grīziņkalnā bija laba stikla pārstrāde, bet krāsns izdega, un valsts to nepalīdzēja atjaunot. Domāju, ka tā bija ļoti rupja kļūda. Tagad stiklu ņem Līvāni, ņem kaimiņvalstis. Veselus noteikta veida stikla izstrādājumus pieņem kā depozītus, par kuriem pretī var saņemt naudu, jo tos izmanto atkārtoti. Stikla izstrādājumi no konteineriem tiek sasmalcināti, tādēļ tam, ka pudeles saplīst, nav nekādas nozīmes.

Tātad Latvijā otrreizējai pārstrādei tiek izmantots papīrs, kartons, PET pudeles, stikls?

Jā! Teorētiski varētu vākt arī tekstilizstrādājumus, ādu, bet, piemēram, Vācijā, kur agrāk nodarbojās ar ļoti detalizētu atkritumu šķirošanu, kas bija divas, trīs reizes dārgāka nekā Eiropā, tagad iedzīvotāji atsevišķi šķiro biomasu, bet pārējo nes uz šķirošanas punktiem, kas nav vis pie katras mājas, bet ir izvietoti aptuveni uz 300 iedzīvotājiem. Tas ir tāds neliels konteineru centrs. Tagad šo sistēmu cenšas ieviest arī Latvijā. Piemēram, Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācija ir izveidojusi atsevišķus konteinerus stiklam, bet pārējam iepakojumam – gan metāla, gan plastmasas, gan papīra – ir viens konteiners. Konteinera saturs tiek šķirots uz līnijas ar rokām. Tie ir tīri materiāli, un tos var izšķirot, tā nav viena netīra kopējo atkritumu kaudze, ar kuru neko daudz pasākt vairs nevar.

Vai Latvijā ir vienošanās par konceptuālu pieeju atkritumu šķirošanai? Piemēram, iedzīvotāji šķiro bioatkritumus, stiklu un visu pārējo, un tālāk to «visu pārējo» sašķiro uz līnijas?

Šādas konceptuālas vienošanās nav, ir tikai praktiskie piemēri, un dažādās vietās notiek dažādi. Tomēr lielākā daļa cenšas atšķirot manis minētās trīs atkritumu grupas – papīru, stiklu un plastmasu –, jo metāla mums ir ļoti maz, un tas ir nekvalitatīvs, pārsvarā tās ir skārda bundžiņas. Eiropas pieredze rāda, ka aptuveni 20 procentus atkritumu nevar sašķirot tā, lai tie vēl kaut kam noderētu. Tos varētu sadedzināt, kā tas notiek Somijā, tur ir konteineri ar to atkritumu sarakstu, kas labi deg. Dedzināt visus atkritumus patiesībā nozīmē nevis enerģiju iegūt, bet to vēl pielikt klāt. Gribu arī teikt, ka vajadzētu stingrāk kontrolēt, kur aiziet līdzekļi, kas domāti atkritumu apsaimniekošanai. Un vēl jāteic, ka pašlaik visā Latvijā tiek organizēti manis jau minētie atkritumu šķirošanas punkti ar kontei-neriem un arī laukumi, uz kuriem varēs vest citas lietas, piemēram, vecas mēbeles. Rīgā būs 88 šķirošanas punkti.

Valstij un pašvaldībām naudas ir tik, cik tās ir, un cilvēkiem zināšanu arī ir tik, cik nu šobrīd ir. Mēs taču nenonāksim Neapoles situācijā?

Godīgi sakot, es to pašu jautāju Zaļās partijas kongresā. Rīgas pašvaldības pašreizējā filozofija gandrīz vai ved uz šo rezultātu. Kāpēc Neapole nonāca tādā situācijā, bet pārējās pašvaldībās šajā reģionā nepavisam nav tādu problēmu? Pārējās pašvaldības šķiro atkritumus, ved tos uz pārstrādi un noglabā tikai nelielu daļu no tiem. Neapole bija ierīkojusi nelielu noglabāšanas vietu un bija iedomājusies, ka visu pārējo varēs sadedzināt. Tika prasīts, lai kompānijas, kas būtu gatavas ar to nodarboties, iedotu gatavu projektu un parādītu konkrētu vietu, kur rūpnīca tiks celta. Likumdošana par ietekmi uz vidi prasa uzzināt sabiedrības attieksmi. Neapolē neviens iedzīvotājs negribēja atkritumu sadedzināšanas rūpnīcu pie savas mājas, un tāda netika uzcelta, jo kompānijas nevarēja atrast tai vietu. Pagāja pirmie pieci gadi, otrie pieci gadi, un nu jau tas nelielais poligons ir pilns. Domāju, ka Rīgā notiktu tāpat. Tādēļ mums jau tagad skaidri ir jāzina sava nākotnes vīzija attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu Rīgā.