/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
Pēdējās dienas liecina, ka vismaz daļa Latvijas politiskās elites un vismaz izteikumos ir gatava diskutēt ar starptautiskajiem aizdevējiem par kredītu nosacījumu maiņu Latvijai saudzīgākā virzienā. Vienlaikus izskan bažas, ka, vienkārši sakot, ja mēs te daudz nodarbosimies ar pašdarbību, nākamos aizdevumus valsts varētu arī nesaņemt.
M.Zanders: Ar Briseli ir jākaulējas (28)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Uzreiz jāsaka: ja vien valdībai patiešām ir apņēmība un skaidrs priekšstats par to, ko tā vēlas panākt kaulēšanās rezultātā, tad pārlieku baidīties no aizdevēju reakcijas nevajadzētu.
Pirmkārt, tāpēc, ka vismaz Eiropas Komisijas personā mums šobrīd pretī sēž personālijas, kuru pilnvaru termiņš beidzas, savukārt par nākamo komisāru viedokli spriest vēl pāragri.
Otrkārt, tāda laikam ir tā starptautiskā politika, ka barga pirksta kratīšana un reāla darbība bieži nesakrīt. Piemēram, kad īri pirmoreiz referendumā “izšūpoja” Lisabonas līgumu, “lielie zēni” Eiropas Savienībā visā nopietnībā runāja, ka šādām izdarībām jāseko sodam, tika cilātas tēzes par ES dalīšanu “kodola” un “perifērijas” dalībvalstīs utt. Mazā Kipra vienā mierā traucē ES būtisko Turcijas uzņemšanas jautājumu, būtībā to bloķējot, un Brisele ir spiesta to pieciest. Līdzīgi bija ar ES dalībvalsts Slovēnijas specifiskajām, pārējai Eiropai nebūtiskajām teritoriālajām ķildām ar Horvātiju.
Kad Brisele nemaz netika galā ar reformu trūkumu jaunajās dalībvalstīs Bulgārijā un Rumānijā, uz laiku tās patiesi tika sodītas “ar rubli”, tomēr nu jau lielās kaislības aiz muguras. Berluskoni valdība ir pilnīgi nopietni spriedelējusi publiskajā telpā par Itālijas izstāšanos no eiro zonas, dalībvalstis regulāri pārkāpj Māstrihtas kritērijus, ES regulas, tātad tomēr pielāgo juridiski saistošas lietas savām nacionālajām interesēm.
Citiem vārdiem sakot, ja vien no Latvijas valdības puses patiešām ir vēlēšanās cīnīties par iespēju nākamā gada budžeta izdevumus “griezt” mazāk, tad mūsu izredzes ir gluži labas. Tikai tad premjeram būtu rekomendācija uzmanīgāk izvēlēties izteicienus. Proti, ja Dombrovskis saka (kā viņš to ir izdarījis), ka izdevumus samazināt par 450 miljoniem nevar politisku iemeslu dēļ – ministri nepiekrīt, valdība krīt – tad Komisija var diezgan pamatoti teikt, ka tā ir Dombrovska problēma, un nepiekāpties. Ja viņš savu nostāju var pamatot ekonomiski, tad tā ir cita argumentu konstrukcija. Tas būtu aicinājums arī Tautas partijas cilvēkiem (protams, ja viņus interesē valsts): sarunās ar Komisiju uzsvērt ekonomiskos argumentus, nevis to, ka premjers tāds un šitāds.
Savukārt, kas attiecas uz tēzi, ka solījumu koriģēšanas gadījumā cietīs Latvijas reputācija utt., tad man gan liekas, ka lielāku postu reputācijai nodara ziņas publiskajā telpā par kārtējo piemēru, kad t.s. reformas notiek tikai “uz papīra” vai arī nejēdzīgi. Investorus uztrauc neprognozējama politika, nevis valsts interešu aizstāvēšana. Līdz ar to jautājums ir par Dombrovska paustās gatavības kaulēties iemesliem: vai viņš vienkārši vēlas saglabāt valdību un posteni, vai arī viņam tiešām ir redzējums, kā Latvijas ekonomika tuvākajos gados attīstīsies.
Vairāk ŠEIT