Latvijas vēstures stundas — sausas kā stērķele

Mēģina mācīt atsevišķi

Aizvadītajā mācību gadā Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ierēdņi uzsāka pretrunīgi vērtētu eksperimentu. Proti, 40 skolās dzimtās zemes vēsturi sāka mācīt kā atsevišķu priekšmetu — atdalīti no pasaules vēstures. Pirmie «izmēģinājuma trusīši» bija 7. klašu skolēni, un viņi tā turpinās apgūt šos priekšmetus līdz pat 9. klasei. Izglītības satura un eksaminācijas centra vēstures mācību satura speciāliste Dace Saleniece stāsta, ka pirmie secinājumi par jauno apmācības sistēmu ir pretrunīgi. Daļa skolotāju uzskata — labāk stāstīt par pasaules notikumiem, vienlaikus skaidrojot, kā tie ietekmējuši situāciju Latvijā. Citi savukārt domā, ka jaunā kārtība ir labāka. Pēc dažādam metodikām pārbaudot skolēnu zināšanas, konstatēts, ka tās ir līdzīgas abās apmācību sistēmās. Rodas jautājums: vai šis projekts nav bezjēdzīgs un vājo zināšanu cēlonis nav meklējams citur?

Trūkst precīzas programmas

Rīgas Stradiņa universitātes profesore, vēsturniece Ilga Kreituse uzsver, ka šobrīd trūkst precīzas apmācības programmas. Skolotāji vadās pēc samērā brīvi interpretējama izglītības standarta un var mācīt pēc saviem ieskatiem un izpratnes. Trūkst arī atbilstoši izglītotu pasniedzēju. Vienīgā vieta Latvijā, kur sagatavo tieši vēstures skolotājus, ir Liepājas Pedagoģijas akadēmija. Tāpēc skolās galvenokārt strādā vēsturnieki ar akadēmisko izglītību, kuri labākajā gadījumā paguvuši «pieķert klāt» arī kaut ko no pedagoģijas metodēm.

Profesore uzsver, ka vairums pedagogu māca vēsturi galvenokārt tikai «no grāmatas». Tomēr viena lieta ir stāstīt par to, kas noticis, piemēram, 25. martā vai 11. novembrī, bet otra — piedalīties atceres pasākumos.

«Neviens bērns pats neies uz Brāļu kapiem, viņš uz turieni ir jāaizved. Savukārt tie, kas paši nav bijuši Atmodas laika demonstrācijās, nezina, ko tās nozīmē,» piebilst I. Kreituse. Viņa māca vēsturi Humanitārajā privātģimnāzijā un vienmēr ved savus audzēkņus uz dažādiem piemiņas pasākumiem. Skolotāja novērojusi, ka līdzīgi rīkojas vēl tikai daži kolēģi. Vairums izmanto oficiāli doto iespēju visu mācīt pēc pašu saprašanas. Ilga Kreituse domā, ka piedalīšanās atceres un svētku dienu pasākumos būtu jānosaka par obligātu. Savukārt iepriekšminētais mācību eksperiments ir tikai «dūmu ietvars», kurā IZM amatpersonas stāsta niekus par to, cik visi kļuvuši patriotiski un nacionāli.

Viss atkarīgs no skolas

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sekretārs Dzintars Ābiķis (TP) (viņš darbojies šajā komisijā aptuveni 17 gadu) stāsta, ka apmeklējis simtiem skolu un situācija tajās ir ļoti atšķirīga. Ir mācību iestādes, kurās kopj tradīcijas, vienmēr valsts svētkos rīko svinīgus pasākumus, aktīvi darbojas skolas un novadpētniecības muzeji u. tml. Šo skolu audzēkņiem ir dziļas zināšanas un izpratne par vēstures jautājumiem. Diemžēl ir arī tādas mācību iestādes, kurās vēsturei pievērš mazu uzmanību. Dz. Ābiķis pieļauj, ka tieši tajās vajadzētu rīkot obligātus pasākumus, lai audzinātu patriotismu.

Vairāk jāpievēršas 20. gadsimtam

Dz. Ābiķis domā, ka situāciju varētu labot, pastiprinot tieši 20. gadsimta vēstures mācīšanu. Tas veicinātu izpratni par to, kā veidojusies Latvijas valsts.

Šobrīd vēsturei atvēlētas 70 stundas gadā jeb 280 stundas četros gados. Latvijas vēstures tematiem jāvelta ne mazāk kā trešdaļa jeb 94 stundas. Taču jāatceras, ka tajās jāietver pilnīgi visi vēstures posmi — sākot no ziemeļbriežiem (kas Latvijā dzīvojuši 9000 gadu p.m.ē.) līdz mūsdienām. Rezultātā deportācijām var veltīt tikai kādas 3 stundas četru gadu laikā. Ko darīt bērnam, ja viņš, piemēram, šīs nieka 3 stundas ir noslimojis? Ko darīt tiem vecākiem, kuri par deportācijām neko nezina, jo vēsturi mācījušies no padomju laika grāmatām?

Jāpiebilst, ka vairāki vēsturnieki ieteikuši mainīt apmācības secību. Tradicionāli pierasts šo zinātni apgūt hronoloģiski. Tomēr pastāv uzskats, ka lietderīgāk sākt apmācību ar visjaunākajiem laikiem un tikai pēc tam ieskatīties dziļāk pagātnē.

Muzejus tomēr apmeklē

Kara muzeja direktore Aija Fleija stāsta, ka muzejs cieši sadarbojas ar skolām. Katru dienu to apmeklē vairākas skolēnu grupas. Direktore piekrīt, ka Latvijas vēstures mācīšana ir atstāta novārtā. «Tagad ar Latvijas vēstures procesu var variēt, katrs māca, cik grib, kā grib, un tad rodas robi zināšanās,» viņa konstatē. Atšķirības starp dažādu skolotāju veikumu ir ļoti lielas. Muzejā mēdzot ierasties pat tādi jaunieši, kuri nezina, ka Latvija bijusi okupēta.

Okupācijas muzeja izglītības programmas vadītāja Danute Dūra stāsta, ka šo iestādi skolēni mēdz apmeklēt individuāli — pat vasaras brīvlaikā. Arī grupas regulāri nāk apskatīt ekspozīciju. Speciāliste uzsver, ka vēstures zināšanas ir ļoti dažādas — vieni to zina spīdoši, bet citi neko nevar pateikt, piemēram, par Atmodas gadiem. Viņasprāt, vēl ir daudzi temati, kam būtu jāpievērš lielāka uzmanība — kaut vai par pretošanās kustību okupācijas gados.

***

RB jautā

Kādu vēsturi jūs labprātāk mācītos vairāk — Latvijas vai pasaules?

Patrīcija, mācīsies 6. klasē:

— Mani vairāk interesētu Latvija. Tā tomēr ir mana dzimtene. Šobrīd es neko daudz nezinu par tās vēsturi. Par 14. jūniju — jā, kaut ko kalendārā izlasīju, bet īsti neatceros, kas noticis šajā dienā.

Evija, mācīsies 11. klasē:

— Es labāk gribētu mācīties pasaules vēsturi, uzzināt visu ne tikai par Latviju, bet arī par citām valstīm. Tomēr arī par mūsu valsti vajadzētu mācīt vairāk. Man nesen bija eksāmens, un bija jāraksta arī par Latviju. Es daudz ko nezināju.

Rihards, pabeidzis 9. klasi:

— Manuprāt, Latvijas vēsturi skolā māca pietiekami, īpaši 9. klasē. Eksāmens tāpat jākārto tikai Latvijas vēsturē. Skolēni zina visu gan par okupāciju, gan par 14. jūniju. Mums to mācīja.

Oksana, mācīsies 9. klasē:

— Pasaules vēsture ir interesantāka, taču arī savas valsts pagātne ir jāizzina. Latvijas vēsture ir ļoti grūta. 9. klasē būs eksāmens, un es jau esmu aizmirsusi visu, kas mācīts pirms vairākiem gadiem. Nāksies atkārtot datumus un gadskaitļus.