«Vingruma» Aija: esmu uzsākusi veselīgāku un sportiskāku dzīvesveidu

Uz Vingruma klubu devos sportot pirmdien, trešdien un ceturtdien. Divas dienas nedēļā cenšos saplānot laikus tā, lai varētu vingrot treneres Ievas uzraudzībā un vienu dienu es pildu vai nu iedoto treniņprogrammu, vai dodos uz kādu no sporta kluba piedāvātajām grupu nodarbībām. Nākamnedēļ būs jāieplāno tikšanās pie veselības veicināšanas speciālista Normunda, jo mums visiem «maratonistiem» paredzēta kārtējā kontroles svēršanās. Pati instinktīvi jūtu, ka nu organisms sācis protestēt par svara izmaiņām, jo aizvien biežāk, tuvojoties vakaram, uznāk neremdināma vēlme apēst kaut ko garšīgu un neveselīgu. Esmu izteikta saldummīle un tad, kad rokas burtiski trīc pēc «cukura devas», ir diezgan grūti atturēties no panašķošanās.

Būšu godīga – pilnībā atteikties no saldumiem izklausās kā neiespējamā misija, taču tos var vismaz daļēji aizstāt ar veselīgiem našķiem.

Mazliet alternatīvi varianti ir veselīgi banānu kēksiņi no auzu pārslām vai dažādu riekstu-sēkliņu pašgatavoti batoniņi.

Ar visiem svētkiem, tāpat ir noplacis dzinulis par sportošanu un, jo vairāk dienu ir pagājis kopš neesmu bijusi sporta klubā, jo vairāk jūtu, ka grūtāk būs atsākt un «ielēkt» jau ierastajā ritmā nodarbībās. Tādēļ, lai atgūtu ierasto prieku un pacilātību doties uz sporta klubu, sevi iepriecināju un nopirku jaunu sportošanas krekliņu, par kuru jau sen sajūsminājos, bet dažādu iemeslu dēļ vēl nebiju to iegādājusies. It kā sīkums, bet tomēr patīkami. Turklāt tagad gribās ātrāk to «likt lietā» un doties uz sporta klubu. Tā kā pirmdiena vēl būs brīva, to pavadīšu ar ģimeni, bet jau otrdien esmu gatava ar pilnu sparu atsākt savus treniņus.

Ļoti gaidu siltāku laiku, kad varēšu likt lietā arī savu sen aizmirsto, noputējušo «draugu» – velosipēdu. Šogad ceru tikt pāri arī savai nepatikai pret visu veidu skriešanu un sākt pakāpenisku skrējienu brīvā dabā, bet pirms tam to izmēģināt sporta klubā uz kardio trenažiera. Līdz šim gan ir sanākusi tikai ātra soļošana, un es ceru, ka nākamgad jau jutīšos droša un gatava, lai varētu piedalīties pat kādā no maratoniem. Esmu ievērojusi, ja visu sāk palēnām, pamazām, viss izdodās daudz labāk nekā, ja to sāk darīt strauji. Organisms pakāpeniski pierod un, ja tā var teikt, «samierinās». Tāpat sanāk laiks tam visam arī pašai emocionāli nobriest un pieņemt to, ka esmu sākusi pilnīgi savādāku, veselīgāku un sportiskāku dzīvesveidu.

Lai mums visiem šis pavasaris atnes daudz prieka, enerģijas un mums pašiem pietiktu spēka uzvarēt sevi! Lai visas grūtības sanāk viegli pārvarēt un vairāk būtu «Jā, es varu!»