Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/8988215t1h5c12.jpg)
Esmu cilvēks, kurš izvērtē argumentus un pretargumentus un tad pieņem lēmumu. Tā parasti rīkojas ikviena saprātīga būtne - arī demokrātiskā valstī dzīvojošs indivīds. Bet ko darīt, ja iespēja lemt tiek atņemta? Skaidrības labad gribu uzsvērt, ka neesmu nedz „eiroskeptiķis”, nedz „eirooptimists”, bet tas, ko vēlos, – tikai izmantot savas tiesības, kuras, kā izrādās, šajā gadījumā man pat pienākas!
Piekārt birku „eiroskeptiķis” var ikvienam – arī tam, kurš tikai ieminas, ka, „iespējams, vajadzētu paanalizēt, kas ir Eiropas Savienība un kas ir šīs grandiozās savienības ieguvēji".
Runa ir par Lisabonas līgumu – par to pašu līgumu, kuru bija plānots apstiprināt jau janvārī, tikai milzīgās steigas un rupjo tulkojuma kļūdu dēļ to vajadzēja pieņemt otrreiz un ratificēšanu atlikt uz vēlāku laiku, tas ir tas pats līgums, par kuru vēl februārī Saeimas deputātiem P.Tabūnam (TB/LNNK) un G.Eniņam (ZZS) nebija viedokļa, tas pats līgums, par kuru Saeimas Eiropas lietu komisijas sekretārs A.Kāposts (ZZS) stostījās un nespēja izteikt pārliecinošus komentārus (skat. http://www.tv3.lv/nekapersoniga 08.02.24 raidījumu).
Līdz šim tika izplatīta informācija, ka Latvijas visgudrākās un visatbildīgākās 100 galvas to apstiprinās līdz Saeimas vasaras sesijai (21.jūnijam), bet nu tas ir izdarīts – zibenīgā ātrumā, lielā vienprātībā. Lisabonas līgums, ļoti iespējams, Latvijai ir izdevīgs, bet tikpat labi tur var būt arī būtiski zemūdens akmeņi! Mūsuprāt, diskusijas par šo līgumu bija jau laikus jāorganizē tieši valsts pārvaldes institūcijām, lai publiski savu viedokli varētu pamatot arī tie, kuri runā par „Latvijas un ikviena iedzīvotāja ieguvumiem/zaudējumiem”, par „iespējamām finansiālām represijām, ko paredz šis līgums”, par „superlielvalsts izveidošanas plānu – ar vienu banku, vienu armiju, kopīgu ārējo robežu”, par „Latvijas suverenitātes sagraušanu”, par „ES normu pārākumu par Satversmi” utt.
Interesi izraisa šā līguma rašanās vēsture. Vispirms bija „ES konstitūcija”, kuru savos referendumos noraidīja gan Francijas, gan Nīderlandes pilsoņi. Tas tiek pamatots ar to, ka viņi īstenībā nav noraidījuši konstitūciju, bet opciju "pret" izvēlējušies emociju uzplūdā un citu iemeslu dēļ. Pēc tam tika radīts Lisabonas līgums, kuru nu jau virza bez referendumu palīdzības. Izņēmums ir Īrija, kas 12. jūnijā vēl var sarežģīt Eiropas pārvaldnieku plānus.
Uzmanību pievērš arī teikums, kas lasāms Satversmes 68.pantā: „Ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu, būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemjamas tautas nobalsošanā.” Interesanti, ka Lisabonas līgums pēc būtības ir tās pašas vecās ES konstitūcijas kosmētiski uzlabotā versija (94% tas pats saturs) un saskaņā ar Satversmi, ļoti iespējams, būtu jārīko referendums arī Latvijā (skat. publikācijas izdevumā „Jurista vārds”, 29.01.2008., K.Jarinovska „Būtiskas izmaiņas nosacījumos par dalību Eiropas Savienībā” un 12.10.2004., A.Endziņa „Eiropas Konstitūcijas līgums un Latvijas Republikas Satversme”).
Atliek secināt, ka Latvijas tautai šāda iespēja - pašiem pieņemt lēmumu – gluži vienkārši tiek liegta! Nedomāju, ka mūs uzskata par tādiem, kuri būtu aprobežots pūlis, kas nespēj izvērtēt argumentus un pretargumentus un patstāvīgi pieņemt lēmumus, jo mēs taču nekādā gadījumā neesam lemt nespējīgi, vai ne? Ļoti iespējams, ka paši līguma virzītāji nav pārliecināti par saviem argumentiem un izskaidrošanas spējām, un viņiem ir bažas, ka tauta tik un tā nobalsotu PRET!
25.aprīlī konferencē „Lisabonas līgums un Eiropas Savienības jaunie tiesiskie pamati” Ilze Juhansone (Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietniece ES jautājumos) atzina, ka sabiedrībā diskusija faktiski nav bijusi, kā arī nav bijuši pietiekami „juridiskie skaidrojumi”. Viņa aizbildinājās ar laika trūkumu, kas, pavērojot daudzu citu Eiropas valstu nesteidzību, izraisa neizpratni. Šeit savukārt der piezīmēt, ka aptuveni pirms gada arī drošības likumu grozījumu virzīšanā tika novērota steiga.
Attiecīgās valsts pārvaldes institūciju organizētās diskusijas ir tikai un vienīgi formalitāte. Piemēram, oficiālajos interneta avotos, piem., www.europa.eu, www.esia.gov.lv, www.eiroinfo.lv, ir piemirsies nodrošināt pat publikāciju komentēšanas iespējas.
Diemžēl arī biedrība „Tautvaldība” nepaspēja iepriecināt pārslogoto Ārlietu ministriju, jo atbildīgo institūciju vietā bijām sagatavojuši interneta vietni, kur sabiedrība varētu (un varēs arī turpmāk) organizēt publisku diskusiju - portālu www.eslemju.lv. Tai ir divas galvenās sadaļas – "Par Lisabonas līgumu" un "Pret Lisabonas līgumu" kur ikvienam ir iespējams publicēt savus argumentus, piedalīties diskusijās, pievienot video u.c. materiālus.
Bija plānots katrai Saeimas frakcijai nosūtīt iesniegumu ar šādiem jautājumiem: 1) Vai jūs pieprasīsiet, lai par Lisabonas līgumu tiktu organizēta tautas nobalsošana? Ja nē, tad, ja jau reiz netiek rīkots referendums par Lisabonas līgumu, vai jūs uzskatāt, ka tauta nav spējīga pieņemt atbildīgus lēmumus?
2) Vai jūs balsosiet par vai pret Lisabonas līgumu? Ja par, tad vai jūs, pieņemot šo Latvijai svarīgo lēmumu, apzināties tā nozīmi un iespējamās sekas gadījumā, ja būs izveidojušās saistības ar citām ES dalībvalstīm un vēlāk Satversmes tiesa atzīs tautas viedokļa ignorēšanu par Satversmei neatbilstošu? Vai arī jūs par to nesatraucaties, jo pēc Lisabonas līguma apstiprināšanas, iespējams, ES tiesību normām būs augstāks juridiskais spēks nekā Satversmei?
Piedodiet! Nepaspējām... Uzskatu, ka jebkurā gadījumā ir vērts turpināt papildināt www.eslemju.lv, tai skaitā ar konkrētu līguma pantu analīzi. Aicinu arī jūs! Varbūt ar Īrijā dzīvojošo tautiešu palīdzību kaut nelielu informācijas saujiņu ir iespējams paspēt nogādāt līdz Īrijas pilsoņiem, kurus katrā ziņā neuzskata par lemt nespējīgiem.