Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
8. maijs ir Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena. Krievijā un bijušajās Padomju Savienības republikās kara veterāni to svin 9. maijā kā Uzvaras dienu. Šoreiz uz sarunu aicinājām Lielā Tēvijas kara veterānu Aleksandru Serdjukovu, ļaujot viņam paust, iespējams, no daudziem atšķirīgus viedokļus.
9. maijā viņš aiziešot līdz Annas brāļu kapiem un kopā ar nedaudzajiem kara veterāniem nolikšot ziedus visiem tiem biedriem, kas cīnījušies pret nacismu pirms 63 gadiem.
Iesaukts armijā
Aleksandrs Serdjukovs iesaukts armijā 1940. gada jūnijā no Ļeņingradas apgabala Pavlovskas pilsētas Sarkankarogotās Baltijas kara flotes gaisa spēkos, dienējis radiostacijās par sakarnieku un šoferi. Tai laikā armijā jaunieši iesaukti ar 21 gada vecuma, bet Aleksandrs no 20. 1940. gadā padomju karaspēks ienācis Igaunijā, daļa iedzīvotāju to labi uzņēmusi, bet daļa uzskatījusi, ka krievu cilvēks nav cilvēks, bet velna iemiesojums. Kāda jaunkundze palūgusi Aleksandram noņemt jūrnieka cepuri un bijusi pārsteigta, ka tam uz galvas neaugot ragi. Bet igauņu cilvēki lielākoties esot ļoti jauki un, ja iedraudzējoties, dvēseli atdošot, stāsta Serdjukova kungs.
Kara sākums
Karš jauno kareivi pārsteidzis Pērnavā, kad bija nodienēts gads, viņš bijis labi sagatavots militārajā jomā. Īsi pirms kara sākuma Pērnavas līcī stāvējuši kuģi, kareivji domājuši, kas tie par kuģiem, vēlāk, kad paziņots par kara sākšanos, uzzinājuši, ka tie bijuši vācu kuģi. Serdjukova kungs domā, ka vācieši nopietni bija gatavojušies šim karam un visu iepriekš jau labi izdomājuši, lai sāktos apšaude. Augustā hitlerieši bijuši pavisam tuvu Pērnavai, tā kā Serdjukova kungs bijis šoferis, dabūjis norīkojumu evakuēt krievu virsnieku sievas un bērnus. Vedis tos uz Ļeņingradu, pēc tam ar jaunu mašīnu un saformētu septiņu cilvēku ekipāžu devušies atpakaļ uz Pērnavu, lai tur nogādātu radiostaciju. Bet pilsētu jau bija ieņēmuši vācieši. Devušies uz Tallinu, ceļš bijis varen grūts, jo ļoti lielā un smagā tehnika bijusi sarežģīti pārvietojama. No Kingisepas bija nobraukuši vien 100 kilometru, bet no gumijas riepām nebijis ne vēsts. Vācieši bija pienākuši pavisam tuvu. Robežsardzes sastāvs skubinājis mazliet, mazliet vēl virzīties uz priekšu. Veduši kravu uz plikiem diskiem, jo citādāk varēja nonākt gūstā. Vācieši krievu jūrniekus saukuši par melnajiem velniem un tos, kuri nonākuši gūstā, mocījuši, noraujot roku vai pirkstus. Sauszemes karaspēka gūstekņus sūtījuši uz hospitāli vai nometnēm. Bet jūrnieku formās tērptos pretinieki ciest nevarējuši, jo zinājuši, ka tie ir bezbailīgi zēni un tik viegli ienaidniekam nepadosies.
1941. gada 28. augustā radiostaciju uzlikuši uz kuģa un devušies projām no Tallinas. Diena bijusi saulaina un gaiša. Vakarā piestātni atstājuši, bet pavisam agri no rīta sācies liels vācu uzlidojums, apšaudījuši viņus no visām pusēm. Bombardējot ienaidnieka bumbas trāpījušas arī viņu kuģim, kurš aizdedzies. Lai glābtos, vajadzējis šķērsot kapteiņa tiltiņu, kas ticis apšaudīts, gandrīz visi gājuši bojā, reti kurš palicis dzīvs. Kāds no stūrmaņiem degošo kuģi vadījis uz priekšu. Aiztikuši līdz Gotlandes salai, tajā bijusi liela krievu krasta aizsardzības bāze un hospitālis. Šeit bijuši nedēļu, ēst dabūjuši kripatas, ko kaprālis sadabūjis ēdnīcās. Arī Gotlandi vācieši sākuši apšaudīt, bombardējuši dienu un nakti, arī hospitāli, kurā bijis daudz ievainoto. Lai atšaudītos un paglābtos no šāviņu šķembām, taisījuši aizsardzības joslu, tādas kā nišas no kritušajiem karavīriem. Tomēr sagaidījuši mazos kuģus, kas dzīvos pārveduši uz Kronštati. Ļoti daudz kuģu un cilvēku tūkstoši noslīcināti Baltijas jūrā. Lai glābtos, karavīri metuši dēļus, trapu vai kādu priekšmetu, pie kā ūdenī pieturēties. Bet no augšas vācu lidmašīnas šāvušas uz peldošajiem cilvēkiem, tā viņiem otrreiz nesot nāvi.
No kuģa nokāpjot, Aleksandrs bija ģērbies jūrnieka kreklā un biksēs, bez apaviem, lai vajadzības gadījumā mestos ūdenī. Baltijas kara apgabala gaisa spēku štāba vadība meklējusi mehāniķus radiostacijā, tad Aleksandrs un daži viņa biedri dienējuši radiostacijā Pēterhofā pie Ļeņingradas, līdz to ieņēmuši vācieši. Atkāpjoties nokļuvis Ļeņingradā un pārdzīvojis 900 dienu blokādi no pirmās līdz pēdējai dienai. Frontes līnija sasniegusi astoņus kilometrus no pilsētas.
Ļeņingradas blokādē
Trīs miljonu iedzīvotāju pilsētu no trim pusēm ielenkuši vācieši, vienīgais ceļš bijis ziemā pāri Lādogas ezeram, uz kura ierīkotas pat dzelzceļa sliedes, lai piegādātu pilsētniekiem maizīti. Ļeņingrada bombardēta un apšaudīta dienu un nakti. Lielās noliktavas tikušas uzspridzinātas, bumbas raidītas tieši uz šiem objektiem. Hitlers arī neesot bijis muļķis un sūtījis pieredzējušus cilvēkus rīkot diversijas aktus, viņš karam esot bijis labi gatavojies. Stratēģija Hitleram bijusi varena, arī ģenerāļi izcili, bet Staļinam bijuši tādi palīgi kā Berija un Ježovs, kuri 1937. gadā izcilos karavadoņus un inženierus sabāzuši cietumos. Ja bijis nekrievu uzvārds, arī nolikvidējuši. Serdjukova kungs domā, ka valsti nodevuši šķiras ienaidnieki. Pats Staļins neko tamlīdzīgu nebūtu izdarījis, bet nodevusi viņa paļāvība uz darbiniekiem. Tā cietuši daudzi nevainīgi cilvēki.
Karā bijis liels padomju cilvēku patriotisms un mīlestība pret padomju dzimteni, pie tā strādājuši ideologi, karavīri izgājuši kursus. Daudz laba darījis pats Staļins, kuram padomju tauta esot ticējusi un uzbrukumā gājusi par dzimteni un Staļinu. Vadonis bijis ļoti vienkāršs cilvēks, vienmēr karavīra formā, nekad neviens viņu nav redzējis uzvalkā, kur nu vēl, ja viņam būtu bijuši miljoni kā tagadējiem valsts vadītājiem.
Aleksandra uzdevums bijis aizstāvēt pilsētu no diversantu aktiem, koordinēt lidojumus pat uz Berlīni un citām Vācijas pilsētām mest bumbas, sakari uzturēti visu diennakti.
Pilsētu aizstāvējuši līdz galam, ar ko neesot rēķinājušies vācieši. Viegli ieņemot Poliju, viņi sevi uzskatījuši par neuzvaramiem. Tie domājuši triecienā ieņemt gan Ļeņingradu, gan Maskavu, kas neesot izdevies, un nonākt pie Urāliem.
Septembrī, kad bijis vēl 30 km no Ļeņingradas, Serdjukova kungs saticis paziņu no dzimtās puses Pavlovskas, apjautājies par savējiem. Paziņa teikusi, ka viņa ģimene dzīvojot zemnīcā. Gribējies aizbraukt uz mājām, bet vilcieni vairs nav kursējuši. Vēlāk uzzinājis, ka sieva ar bērnu devusies ceļā uz Kaļiņinas pilsētu pie mātes. Tur 1942. gadā vācieši sievu un meitu ieslodzījuši nometnē un atsūtījuši uz Latviju Ventspils rajonā zāģēt mežus. Visi radi bijuši izsūtīti, arī darbos Vācijā, brālēnu kā partizānu noķēruši un pakāruši. Tikai pēc kara sieva atgriezusies Krievijā.
Kurzemes cietoksnī
Pēc blokādes 1943. gada sākumā Serdjukova kungs karojis Baltijas frontē, nonācis Lietuvā, 1945. gadā cīnījies Kēnigsbergā un Dancigā, par ko saņēmis arī apbalvojumus. Berlīnē viņš nav bijis, jo atsūtīts atpakaļ uz Lietuvu, bet karu pabeidzis pie Liepājas. Kurzemes cietokšņa ieņemšanu vadījis ģenerālis Bagramjans, vācieši bijuši aplenkti no visām pusēm, vienīgais ceļš bijis pāri jūrai. Vācieši sīvi cīnījušies līdz galam.
Vietējie iedzīvotāji ne labprāt uzņēmuši uzvarētājus, pat apkaunojuši krievu karavīrus. Sievietes jautājušas: "Ko jūs tādi netīri staigājat? Vācieši pa gabalu smaržoja pēc odiera, bet jūs?"
Par Latviju un Padomju Savienības izjukšanu
Serdjukova kungs demobilizējies 1946. gada septembrī, jo nav bijuši jauniesaucamie, kas karavīrus nomainītu. Aizbraucis uz mājām, bet drīz pēc tam ar ģimeni atgriezies Latvijā, jo šeit palikuši draugi, ar kuriem iepazinies kara laikā. Uz Latviju vācieši atveduši daudz krievu gūstekņu, kas palīdzējuši latviešu zemniekiem lauku darbos.
Kopš 1947. gada A.Serdjukovs strādājis Kuldīgā.
Deportācijās uz Sibīriju Serdjukovs vaino vietējo varu, kas sarakstos iekļāvusi lielāko daļu nevainīgu cilvēku naida un skaudības dēļ, lai gan esot bijuši daudzi padomju varas ienaidnieki, kas traucējuši kolektivizācijai vai slēpušies mežā.
Padomju Savienības izjukšanā kara veterāns vaino cilvēkus, kas sagrāvuši šo iekārtu ar ieriebšanu, jo Savienībā daudz ko ražojuši, bet veikalā nekas nav bijis nopērkams. Varbūt to ļoti vēlējusies Amerika. Sociālistiskā sistēma, pēc Serdjukova kunga domām, esot pati labākā un godīgākā, lai gan tā tikai tagad sākoties Krievijā prezidenta Putina vadībā. Viņam veterāns ir pateicīgs, jo prezidents neaizmirstot arī bijušos karavīrus, kuriem uz Uzvaras dienu Krievija caur vēstniecību atsūtot dāvaniņu 50 vai 100 dolāru.
Latvijā esot cilvēki, kas cīnījušies par neatkarīgu Latviju, bet nevajadzētu noliegt otru pusi, kas tomēr sakāvusi nacismu, domā A.Serdjukovs. Bet viss ar laiku nokārtošoties, arī attiecības ar Krieviju, jo Latvijai Krievija esot plašs tirgus. Tad varbūt cienīšot arī Lielā Tēvijas kara veterānus. Daudz kas neesot pareizi, padomju karavīru bāzes vajadzējis pielāgot vietējām vajadzībām, nevis atstāt novārtā un izlaupīt. Kam esot labums no Skrundas lokatora spridzināšanas? Tagad daudzi ir miljonāri, tikpat daudz arī bomžu. Kamēr Latvijā nebūšot ražošanas, naudu iekasēt tikai no tūrisma neizdošoties, jo patlaban jau tūristu skaits samazinoties.
Šogad svētkos Serdjukova kungs jutīšoties brīvāk un labāk nekā prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas valdīšanas laikā. Zatlera kungs esot humānāks, un tam viņš vairāk ticot. Patīkot vietējās varas pārstāvji, kas neaizmirstot jubilejās, un tas esot tik patīkami un jauki, ka cilvēkus nešķirojot.