Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tikai baltas rozes. Visas pasaules rozes. Tikai Andrim. Un tikai no viņa iemīļotās, no Janas. Tagad. Viņš zināja, ka... tā būs, ka pienāks tāda diena un ka viņš redzēs to gara acīm. Andris zināja, ka patiesībā viņi pieder viens otram, ir ieslēguši viens otru savās sirdīs.
Līdz šim viņš dāvināja rozes viņai izšķērdīgi. Gan tad, kad bija nauda, gan tad, kad nebija. Viņš vienmēr sarūpēja tās klēpjiem. Kaut vai uz parāda. Viņa to nezināja. Viņai tas nebija jāzina. Viņai bija jāpieņem rozes. Daudzas pieņēma, daudzas nepieņēma. Tās bija sarkanas rozes. Mīlestības krāsā. Nu viņš vairs nedāvina, nedāvinās, nespēj... Tagad viņa, Jana, dāvina Andrim visas pasaules rozes. Tikai baltā krāsā, baltu rožlapiņu lietu. Tikai Andrim... Laikam viņš zināja, ka nāve mīlētājus patiesībā neizšķir.
Aiziet no dzīves dzimšanas dienā
Pirms trim mēnešiem Andris sastrīdējās ar savu mīļoto, ar savu "mūža mīlestību". Abu kaislīgās mīlas stāsts bija ildzis gadu un beidzās ar viņas naidu un Andra izbrīnu. Protams, viņš vainoja tikai sevi vienu. Viņš atzina savu vainu. Bet tas nelīdzēja. Kā atgriezties attiecību sākotnējā stāvoklī? Tikai šī doma urdīja viņu... trīs mēnešus. Varbūt jaunam vīrietim tas ir maksimālais depresijas ilgums, kuru viņš spēj izturēt? Varbūt. Pēdējoreiz cenzdamies satikt iemīļoto, lai parunātos, pierunātu salabt, viņš atkal saņēma kurvīti. Tad Andris teica, ka gribētu no pasaules pazust. Viņš tīšām provocējot bīstamas situācijas, piemēram, braukdams pie auto stūres, taču nāve viņu vēl neņemot pretī. Varbūt viņam likās, ka varēs tā mūžīgi koķetēt ar kaulaino? Andra dzīvība pārtrūka pēkšņi un negaidīti... 25. dzimšanas dienā. Viņa dzimšanas dienā. Tajā dienā viņš bija viens, bet savas otrās pusītes, bez mīļotās. Viens? Nē, viņš negribēja būt viens. Viņš bija kopā ar draugiem. Un tad – autoavārija. Viņš pat nebija pie stūres. Tikai sēdēja blakus. Draugi viņu veda un... aizveda. Tas bija brauciens lielā ātrumā, uz nebēdu. Tā bija dzimšanas dienas un dzīves svinēšana, protams, bija arī alkohols. Un nebija baiļu. Kādā ceļa līkumā automašīnu sanesa... un Andris izkrita no auto, no dzīves, no konteksta, no depresijas, no mīļotās sievietes naida. Tagad tas ir izdzēsts.
Mīlētāju strīds palika neizšķirts
Andra mīļotā saka – abu strīds palicis neizšķirts. Tas bijis dots pret dotu. "Es biju cietsirdīga, nepiedodama viņam. Viņš atdarīja man, pamezdams mani uz mūžu," viņa saka un jūt – Andris gribēja, lai mīļotā raudātu viņa dēļ, lai raudātu mūžīgi. Un viņam tas ir izdevies.
Mirt jaunam. Mirt no mīlestības. Mirt ātrāk nekā beidzas mīlestība. Nepieņemt beigas. Nesamierināties. Mirt, lai paliktu mīlestībā mūžīgi. Tas ir tik briesmīgi... skaisti, nežēlīgi, egoistiski, muļķīgi. Vai jātic mūžīgai mīlai? Vai jātic, ja kāds draud kārtot rēķinus ar dzīvi? Vai jāsaka cilvēkam tādā brīdī, ka vienīgi viņš pats atbild par savām emocijām, savu dzīvi, savu dzīvību? Tā taču ir! Ir tāda teorija, ka ar žēlošanu nekur tālu netikt. Žēlošana tikai vairo atkarību. Bet mūsu mērķis ir iekšēji brīvu un neatkarīgu personību sabiedrība... Vai tiešām ir tā, ka tikai uz brīdi mīlestība spēj vienot cilvēkus, lai pēc tam tos šķirtu bezdibenis – uz mūžu? Andra mīļotā tagad nožēlo, ka nav salabusi ar savu puisi. Bet ko tas mainītu? Varbūt patiesi viņu attiecības bija nolemtas bojāejai?
Un tomēr Andra mīļotā tagad zina arī to – neviens visā pasaulē nekad tā nav mīlējis kā Andris viņu. Neviens nekad tā nemīlēs. Neviens. Tā bija mīlestība ārpus normas, ārpus aprēķina, robežām, aizliegumiem un laika. Tikai blakus būt, tikai sajust, kā sitas sirds krūtīs, kā elpo, kā smaržo mīļotā, mīļotais... Tikai apskaut. Sajust abu siržu sasaukšanos. Sajust viņa sirdi. Sajust viņas sirdi. Tādos brīžos abi juta un domāja vienā ritmā. Sirds ritmā. Un abi bija tik nepiemēroti viens otram. Tā sacīja visi un katrs... visa pasaule bija pret viņiem. Pret viņu mīlestību. Viņš šo pretestību spēja izturēt. Viņa... salūza. Visu attiecību laiku viņi te satikās, te šķīrās. Katra salabšana bija arvien saldāka, arvien smeldzīgāka. Viņa mēdza teikt: "Es katrreiz iemīlu tevi arvien stiprāk." Taču pēc katra strīda arvien vairāk laika vajadzēja gaidīt Andrim, līdz mīļotā atkal piedeva. Varbūt viņam likās, ka vienmēr piedos?
Sarkanas rozes uz automašīnas
Un tad bija kārtējais strīds Andra slimīgās greizsirdības dēļ. "Es neko tur nevaru padarīt, esmu greizsirdīgs," taisnojās Andris tik mīļi, tik bezgala maigi, kā tikai viņš to prot. Prata. Viņš pats apzinājās šo savu trūkumu. Tik ļoti viņš mīlēja pirmo un nu jau arī vienīgo reizi. Viņa Andrim bija viss. Kopā viņi peldēja bezgalīgā maigumā. Un viņš bija aizdomīgs pret visu, visiem un katru, kas bija mīļotās tuvumā kaut tikai brīdi, uz katru, kas paskatījās uz viņu, runāja... Pat ja tās bija neizbēgamas darba darīšanas, darba attiecības, pieklājības frāzes, ko viņa pārmija ar kādu citu... vīrieti. Andra acīs mīļotā bija pasaulē skaistākā un visiekārojamākā. Viņai patika tādai spoguļoties puiša acīs, būt tādai viņa sirdī. Arī viņa juta, ka nekad agrāk nav tā mīlēta, dievināta. Tik bezgala maigi. Taču viņš laiku pa laikam rīkoja scēnas. Reizēm... nepanesamas. Viņa sākumā aizbildinājās, ka tā tikai mīlestība. Viņa teica, ka Andra greizsirdībai nav pamata. Viņš ticēja un neticēja. Un tad atkal bija tāds traks Andra izlēciens. Mīļotā šoreiz nepiedeva. Pazemojumu, roku palaišanu vai aizskarto pašcieņu? Viņa pagrieza Andrim muguru, pašai likās – uz visiem laikiem.
Abu mīlnieku salabšana tā arī nenotika. Neko nelīdzēja Andra pārbaudītā taktika... Viņš naktīs mēdza klejot zem mīļotās logiem un nobērt viņas auto ar rožu ziedlapiņu lietu. Viņa aizslaucīja ziedlapiņas prom. Nākamajā naktī rozes atkal raudāja pār Andra mīļotās auto. Tas nelīdzēja.
Viņš mēdza atstāt rozes uz viņas auto. Viņš centās satikt mīļoto, runāties, atvainoties, pielūgties. Nesa rozes, rozes, rozes vien... Mīlestības puķes. Viņa palika nelokāma, sakot, ka abu mīlas stāstam ir pielikts punkts. Un tad viņš runāja par to, ka gribētu nomirt. Taču droši vien ne jau pavisam nomirt. Nomirt, lai atdzimtu. Lai mīlētu atkal un tikai vienu vienīgo.
Ticēt vīrieša uzticībai?
Ak, kad Andris pēdējoreiz pašķīrās no iemīļotās, kad viņa vairījās būt tuvāk par metru ar viņu, kad viņa atteicās sarunāties, klausīties, pieņemt ziedus... draugi puisi mierināja: "Vai tad pasaulē meiteņu trūkst?!" Ir tik daudz meiteņu siržu, kas ilgojas pēc mīlestības! Mīli, Andri, mīli kādu citu... Viņš atbildēja ar striktu: "Nē!" Neiespējamas viņam likās attiecības ar kādu citu meiteni, sievieti. Jebkurš tuvības mēģinājums ar kādu citu daiļā dzimuma pārstāvi izraisīja puisī agresiju, pat naidu un bezgalīgas skumjas... pēc Janas. Draugi teica, ka Andris ir apmāts, nenormāls, traks. Bet viņš bija kā jērs, kad tuvojās Janai atkal un atkal. Draugi brīnījās par to, ka, izrādās, ir pasaulē uzticīgi vīrieši. Ir! Bet Andris zināja, kāpēc. Tāpēc, ka viņš visu laiku un joprojām bija iemīlējies Janā. Tikai viņā vienīgajā.
"Es zinu, kas ir greizsirdība..." to noteikti var apgalvot gandrīz ikviens. Just greizsirdību savā sirdī vai pret sevi vērstu no partnera – tas ir labi vai slikti? Parasti valda divi uzskati: bez greizsirdības nav mīlestības, un greizsirdība nokauj mīlestību. Abi uzskati ir nekļūdīgi. Enciklopēdija greizsirdību skaidro kā uzmācīgas, slimīgi saasinātas šaubas par tuva cilvēka mīlestību un uzticību. Mūsdienās greizsirdība psiholoģiski niansēti izpaužas partneru savstarpējās attiecībās. Pretrunīgas un skaistas, nejēdzīgas un aizkustinošas. Tādas ir greizsirdības jūtas. Tās ir kā aizkari noslēpumam, neziņai par iespējamo, esošo vai neesošo partnera neuzticību. Vai greizsirdība saārda attiecības un zūd, kad vairs nav ilūziju par partnerības turpmāku pastāvēšanu? Laikam gan... Greizsirdis vēlas kontrolēt savu objektu, piesaistīt ar agresīvu un afektīvu uzvedību. Tāda attieksme var patikt sākumā, bet ne jau mūžīgi. Kad mērs ir pilns, viss irst un brūk. Un tad jāsecina, ka no mīlestības līdz naidam ir viens solis. Saka arī – naids ir mīlestības turpinājums. Kad pāri vairs nepaliek pat tas, tikai tad cilvēks var atviegloti nopūsties un teikt: "Beidzot! Beidzot mīlestība ir piekalta krustā. Ar Dievu!" Andris ar to nesamierinājās. Un neļāva samierināties arī Janai. Ja var ticēt, ka katrs cilvēks dzīvo vairākas dzīves, dvēselei pārdzimstot atkal no jauna, tad ir skaidrs, ka šis mīlas stāsts ir nepabeigts. Nākamajā dzīvē Andris un Jana satiksies atkal, lai nešķirtos vairāk nekad.