Gāze būs, neatkarība vēl jāveido (12)

A/s "Latvijas gāze" iesniegusi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai tarifu projektu, prasot atļauju iekasēt no mājsaimniecībām par dabasgāzi līdz pat 71% vairāk par dabasgāzi? Tas neiet kopā ar "Latvijas gāzes" peļņas rādītājiem, kas pērn auguši par 50%, sasniedzot 32 miljonus latu.

A. Dāvis: – Mēs vārāmies savā sulā un neuztveram pasauli kopumā. Procesus pasaules enerģētikā nosaka naftas eksportētājvalstis OPEC. Naftas un gāzes krājumi pasaulē strauji samazinās. Ja pavērtē notikumus naftas tirgū, no kā atkarīga visu pasaules valstu ekonomika, iznāk, ka piecas spēcīgās naftas eksportētājvalstis diktē visai pasaulei ekonomiskos noteikumus.

Atcerēsimies, ka 1998. gadā viens barels naftas maksāja apmēram 10 dolārus. Kad cena sasniedza 20 dolārus, visi teica – "Oi!" Kad barela cena sasniedza 60 dolārus, prognozētāji teica, ka tālāk par 70 dolāriem cena nekāps, jo tāda cena naftas eksportētājus apmierināšot. Pērn gada beigās teica, ka cena nepārsniegs 100 dolārus. Tagad analītiķi teic, ka cenas tomēr turpinās augt un sasniegs 120 dolārus par barelu un pat vairāk.

– ES enerģētikas komisārs Piebalgs izteicies, ka cena sasniegs 200 dolārus.

– Es tam ticu. ASV biznesmeņi nākotnes darījumos naftu jau ir pirkuši par 200 dolāriem. Tas ir – samaksājuši šādu cenu par naftu, ko viņi saņems tikai pēc diviem vai trijiem gadiem. Nepatīkamākie ir OPEC tikko publicētie paziņojumi. Viņi uzskata, ka naftas ieguve nav jāpalielina, jo tās esot pietiekami. Uz jautājumu, kāpēc ir tik augstas cenas, viņi atbild, ka vainīgi esot spekulanti. Šis paziņojums nozīmē, ka naftas cenas turpinās augt.

Parasti aprīlī, beidzoties apkures sezonai, pieprasījums pēc mazuta samazinās. Vasaras sezonā tas ir nepieciešams tikai ūdens sildīšanai un rūpniecībai. Taču naftas ieguve notiek nepārtraukti, to nevar apturēt. Tādēļ parasti aprīlī naftas produktu cenas samazinājās un zemas tās turējās visu vasaru. Līdz ar rudens iestāšanos cenas atkal sāka kāpt. Tagad, zinot, ka naftas ieguvi nepalielinās, visi iepērk naftas rezerves, jo saprot – cenas turpinās augt.

Es biju pārliecināts, ka aprīlī naftas un līdz ar to arī mazuta cenas kritīs. Taču notiek pretējais – mazuta cena no 300 dolāriem pat tonnu tagad sasniegusi jau nepilnus 600 dolārus. Katru gadu pieprasījums pēc naftas produktiem aug. Viens no faktoriem, kas "sabojā" tirgu, ir milzīgie Ķīnas un Indijas tirgus attīstības tempi. Ķīnā pērn naftas produktu realizācija pieauga par 16%, šogad prognozē 5,6% pieaugumu. Ķīna turklāt paziņojusi, ka tā vēlas veidot naftas rezerves. Šī valsts naftas patēriņā jau šobrīd ieņem otro vietu aiz Amerikas, un tiek prognozēts, ka pēc 2010. gada tās kopējais energopatēriņš apsteigs ASV. Lielo Ķīnas ekonomisko uzrāvienu neviens neprognozēja.

Otrs apstāklis – visu OPEC valstu, arī Krievijas, budžets pamatā sastāv no ienākumiem, ko dod nafta un gāze. Šīs valstis ir sapratušas, ka naftas un gāzes rezerves tām reiz beigsies, taču tās vēlas ienākumus gūt ilgāku laiku. Tādēļ tās nolēmušas savus resursus pārdot lēnāk. Līdz šim šīs resursiem bagātās valstis savā starpā konkurēja un nesapratās. Tagad ir saprasts, ka jāsēžas pie viena galda un resursi jāpārdod par saskaņotām cenām. Esmu sapratis, ka tā būs arī turpmāk, jo šīs valstis neviens nevar regulēt un diktēt tām noteikumus. Neviena konkurences padome tām neko nevar padarīt.

Pasaulē lielākās naftas atradnes ir Irākai, un mēs zinām, kas tur notiek. Kopumā resursiem bagātākā valsts ir Irāna, kurai ir nemitīgs politiskais saspīlējums ar ASV un citām demokrātijas valstīm. Tāpat arī Venecuēla nav labās attiecībās ar ASV. Šie politiskie saspīlējumi diktē ekonomisku lēmumu pieņemšanu, tas ir – Austrumu valstis tagad ir gatavas parādīt, kurš valda pār pasauli. Rietumi ar saviem tankiem, raķetēm un uzspiesto demokrātiju vai tās ar saviem resursiem.

Gāzes cena ir pilnībā piesaistīta naftas cenai. Nav gluži tā, ka Krievija mums diktē savas cenas. Nē, Krievija pārdod resursus pēc tiem pašiem principiem, pēc kādiem resursi tiek tirgoti Eiropā un arī visā pasaulē. Mums jāsaka lielākais paldies "Gazprom", ka pēdējos desmit gadus mēs saņēmām gāzi par zemāku cenu nekā Eiropa, un tikai 2008. gadā mums tika noteikta Eiropas cena.

Visa Eiropa, faktiski visa pasaule ir iekritusi ar to, ka nav vienmērīgi attīstījusi savu enerģētikas tirgu. Ekonomisko domāšanu un perspektīvu šajā jomā sagrāva avārija Černobiļas AES. Līdz tai daudzām valstīm bija programmas atomelektrostaciju būvniecībai. Šis ir labākais veids, kā nodrošināt energoneatkarību ilgtermiņā. Pēc Černobiļas Eiropas valstis ne tikai atteicās būvēt AES, bet pat nolēma vērt ciet jau esošās Zviedrijā, Vācijā un citur. Taču, ja lielas valstis nebūvē AES, tās nokļūst energoatkarībā no resursiem bagātākajām valstīm – Saūda Arābijas, Irākas, Irānas, Krievijas un Venecuēlas. Līdz šim visi dzīvoja eiforijā, jo naftas un līdz ar to arī gāzes cenas bija zemas.

Pēdējos gados aptverts, ka strauji jābūvē AES. Bet vilciens ir aizgājis, jo AES var uzbūvēt 10 līdz 15 gados. Tikai ar AES, kā arī tā saukto zaļo enerģiju – vēja, biomasas un citu – Eiropas valstis var cīnīties ar piecām enerģētikas monopolvalstīm. Tikai tā var piespiest tās nolaist cenas.

Latvijā spriež, ka pie pieaugošajām cenām ir vainīgs viens piegādātājs – Krievija un \\"Latvijas gāze\\", kas ir monopolists. Jā, bija runas, ka Latvijai gāzi varētu piegādāt no Norvēģijas. Braucām, runājām ar šīs valsts kompānijām. Tās atbildēja – Baltijas valstu tirgus ir par mazu, lai atmaksātos vilkt no Norvēģijas gāzes vadu. Ja arī vads būtu izbūvēts, gāzes cena būtu augstāka nekā Krievijas gāzei, jo vajadzētu atpelnīt ieguldītās investīcijas.

– Jūs esat par energoneatkarības veidošanu?

– Līdz šim uzskatīju, ka tik lielu neatkarību mums nevajag. Taču manis iepriekš minētie globālie procesi – naftas cenas kāpums, OPEC valstu paziņojums par naftas ieguves nepalielināšanu, Ķīnas attīstības plāni – mainīja manas domas. Ir jādara viss, lai mēs dažādotu savus enerģijas piegādes avotus.

– Par kādu cenu Krievija piegādās gāzi Latvijai?

– Tā ir konfidenciāla informācija, bet analītiķi to varēs izskaitļot, tiesa, ar nelielu kļūdu. Vajadzētu likt mierā Krieviju, jo mums ir laba sadarbība ar "Gazprom". Pēc neatkarības atgūšanas mēs "Gazprom" katru pavasari bijām parādā līdz 40 miljoniem dolāru. Loģiski, šim uzņēmumam bija jāierobežo gāzes padeve, ko tā nedarīja. Tā ir liela pretimnākšana. – Mazuta un līdz ar to gāzes cenas piesaistītas dolāram, kura kurss nemitīgi samazinās. Kāpēc šīs valūtas svārstības gāzes cenu tomēr neietekmē?

A. Dāvis: – Es nekad nevarēšu atbildēt uz diviem jautājumiem – kāpēc gāzes cena piesaistīta mazuta cenai un kāpēc cenu rēķina dolāros. Mainīt šo vispārpieņemto kārtību ir tikpat neiespējami kā Anglijā tās 100 un vairāk gadus vecos likumus.

– Vai esat apzinājušies, kā gāzes cenu pieaugums ietekmēs ikviena Latvijas iedzīvotāja dzīvi?

– Tā iedzīvotāju daļa, kam ir tikai gāzes plītis, ir liela – 390 tūkstoši mājsaimniecību. Individuālās mājas, kur ir gāzes apkure, ir ap 40 tūkstoši. Tātad – mums ir 430 tūkstoši klientu. Ņemot vērā, ka vienā mājsaimniecībā ir vidēji trīs cilvēki, "LG" sniedz pakalpojumus vairāk nekā miljonam valsts iedzīvotāju. Gāzes plītis ir nosacīti mazturīgākajai iedzīvotāju daļai, tādēļ gāzes piegādes cenām tai bija jābūt pēc iespējas zemai. Mēs šos tā saucamos "plītniekus" visu laiku subsidējām, jo piegāde ir dārga. Vienlaikus šo mājsaimniecību gāzes patēriņš ir vismazākais – 8% no kopējā patēriņa, bet izmaksu daļa šo klientu apkalpošanai veido vairāk par 50%. Mums šie klienti ir neizdevīgi.

– Kādēļ tik augstas izmaksas?

– Uz mūsu kakla ir visi gāzes avārijas dienesti, tehniskais personāls, apgaitas. Vēl ir 4200 km gāzes sadales vadi, kas radīti šiem "plītniekiem". Šāds tehniskais absurds radīts jau padomju gados. Nekur pasaulē tā nav. Padomju laikā, ceļot daudzdzīvokļu namus, tajos ievilka gan gāzes vadus, gan elektrību. Dzīvokļos faktiski visas iekārtas tiek darbinātas ar elektrību, tik vien kā mazā štrunta plīts tiek darbināta ar gāzi, kuras pievadīšana mums izmaksā dārgi. Kāpēc uzreiz nevarēja iebūvēt elektroplītis?

Viena šāda daudzdzīvokļu nama mājsaimniecība mēnesī vidēji patērē sešus kubikmetrus gāzes, kas uz kopējā patēriņa ir nekas. Par tiem viena ģimene maksāja mēnesī vidēji divus latus. Tas ir mazāk, nekā tiek samaksāts par vietējā Latvijas resursa – ūdens – piegādi.

Zemās gāzes cenas Latvijas patērētājiem bija politisks lēmums, jo ikviens patērētājs ir vēlētājs, kas lemj par politiķu nonākšanu pie varas. Taču ekonomiku nevar regulēt ar politiskiem lēmumiem, tādēļ tagad mēs vēlamies saņemt par pakalpojumu tik, cik tas patiesībā maksā. Bez subsidēšanas. Tiešās gāzes piegādes izmaksas šiem "plītniekiem" arī ir par 70% lielākas nekā patlaban. Kad dzird šo procentuālo pieaugumu, šķiet ārprāts, bet reāli tie būs vidēji 3,20 lati, ko nāksies maksāt pašreizējo divu latu vietā.

– Plīts izmaksas cilvēkus satrauc mazāk, lielāks satraukums ir par siltuma izmaksām, kas pieaugs vidēji no 40 latiem līdz 70 latiem. Vai tas neliks daudziem pensionāriem atstāt Rīgas dzīvokļus un pārvākties uz zaru būdiņu mežā, sildoties pie ugunskura?

– Jā, tas ir daudz. Tā var pateikt. Varu atgādināt, ka deviņdesmito gadu sākumā gāzes cenas pieaugums bija 300 reizes. Tad gan bija bedre. 1990. gadā mēs patērējām gandrīz trīs miljardus kubikmetrus gāzes, tagad – 1,7 miljardus. Tad par gāzi mums Krievijai bija jāmaksā gandrīz 250 miljoni dolāru. Tas bija šoks, jo bija skaidrs, ka mājsaimniecības šādu cenu pieaugumu nespēs nosegt.

– Un parādījās ideja par Godmaņa krāsniņām.

– Tas bija korespondentu izdomājums. Taču, jā, tolaik domājām, ka viena no izejām ir apsildes krāsniņu likšana. Domājām, kur tās varētu ražot.

– Tad jau nāksies pie šīs idejas atgriezties.

– Kāpēc mums vajag šādu ažiotāžu, laikam prese bez tās nevar iztikt. Mēs pašreiz dzīvojam fantastiski. "Gazprom", labi zinot, ka šogad pārdos mums gāzi par Eiropas cenu, pērnā gada nogalē piekrita mums pārdot gāzi par veco cenu. Mēs visu ziemu dzīvojām "zaļi".

– Ziema šogad bija gana silta, daudz gāzes apkurei nevajadzēja.

– Tā nevar teikt, patēriņš bija. Mēs ar Lietuvu līgumu ar "Gazprom" parakstījām vienlaikus. Lietuvas regulators atļāva palielināt gāzes cenas divu nedēļu laikā pēc līguma noslēgšanas, tādēļ jau no gada sākuma visi patērētāji tur maksā jauno cenu. Lietuvā mājsaimniecībām gāzes cena pieauga par 72%, pārējiem patērētājiem – par 69%. Vai tad Lietuvā mājsaimniecības ir bankrotējušas? Nekas traks tur nav noticis.

– Kādēļ Krievija Latvijai nosaka Eiropas cenas, ja gāzes piegādes ceļš ir īsāks?

– Pārdod produktu, nevis attālumu. Skotu viskijs Kamčatkā maksā tikpat, cik Eiropā. Tas nozīmē, ka tam, kurš tirgo šo viskiju, "marža" (peļņa. – Aut.), to tirgojot Kamčatkā, ir mazāka nekā tad, ja viņš šo viskiju pārdod Skotijā vai Beļģijā.

– Tad jau iznāk, ka Krievija tagad, pārdodot gāzi Latvijai, var nopelnīt labāk, nekā pārdodot to, piemēram, Vācijai?

– Ja tā rēķina – jā, Krievija nopelna.

– Vēl savulaik lepojāties ar to, ka Krievija Latvijai gāzi pārdod par zemāku cenu, jo tā arī savām vajadzībām izmanto Inčukalna pazemes gāzes krātuves pakalpojumus. Vai šī noruna vairs nav spēkā?

– Šī informācija ir konfidenciāla, nevaru atklāt detaļas, taču varu pateikt – nelielu atlaidi mēs esam dabūjuši. – Daži politiķi Eiropā un Latvijā norādījuši, ka Latvijas energoapgāde turas uz vienas satrunējušas gāzes caurules, kas Krievijas pusē netiek remontēta un jebkurā brīdī var sprāgt. Vai tā ir taisnība?

– (Ironiski.) Kā tad, mēs visi te sēžam uz satrunējušas caurules. Jau pirms pieciem gadiem ar Krieviju vienojāmies, ka mums nav jēgas sakārtot gāzes piegādes sistēmas Latvijā, ja Krievija nesakārtos sistēmas savā teritorijā. Mēs ar "Ļentransgaz" speciālistiem veicām sistēmas diagnostiku, ir veikti remonti gan Latvijā, tiesa, darbs vēl turpinās, gan Krievijā. Ilgu laiku mums bija problēmas ar Izborskas kompresoru staciju, kas nevarēja nodrošināt tādu gāzes spiedienu, kāds mums ir nepieciešams. Tagad Izborskā šīm vajadzībām ir izbūvēta pilnīgi jauna kompresoru stacija.

Ir nepieciešams veidot labas attiecības ar "Gazprm", un "Gazprom" – tā ir Krievija. Mums ir ilgtermiņa līgums – līdz 2015. gadam – ar "Gazprom" un "Itera" par gāzes piegādēm. Šobrīd mēs strādājam pie jaunā dabasgāzes ilgtermiņa piegādes līguma līdz 2030. gadam sagatavošanas un plānojam to noslēgt šāgada rudenī. – Eiropas politiķi uztraucas arī par to, ka Latvijā politika ir pārāk tuvu biznesam un bizness – ļoti tuvu Krievijai.

– Es esmu savas valsts patriots un tā arī esmu strādājis. Sarunās ar "Gazprom" esmu teicis – tā kā jūs mums gāzi pārdodat tik dārgi, mēs, tāpat kā citas valstis Eiropā, meklēsim arī citus enerģijas avotus. Es to atbalstu.

– Kādus risinājumus jūs ieteiktu šī neatkarības ceļa īstenošanai?

– Atomelektrostacija. Man par to nav ne mazāko šaubu. Ideāli, ja enerģētikas problēmas risinātu Baltijas valstis kopīgi ar Skandināviju. Taču ideālu variantu sasniegt ir praktiski neiespējami. Mēs jau redzam, kā trijām Baltijas valstīm veicas ar vienotību. Pie tostiem mēs esam vienoti, kad jārisina enerģētikas problēmas, par kopīgu AES nevar vienoties jau trīs gadus.

Neuzskatu, ka Ignalinas AES slēgšana mums radītu lielas problēmas. Mēs paši saražojam līdz 70% no nepieciešamās enerģijas, pērn mums pietrūka apmēram 2300 gigavatstundu, no kurām vien 360 gigavatstundas nāca no Lietuvas – pārējo iztrūkumu pirkām no Igaunijas un Krievijas. Lai Latvija justos droši līdz elektrostaciju būvniecības pabeigšanai, vēlams būtu noslēgt ilgtermiņa līgumus ar Igauniju un Krieviju par trūkstošās elektroenerģijas piegādi, un, ja saglabājas tik augstas naftas cenas, tad ogļu stacija noteikti jābūvē. Vienlaikus jāattīsta mazās koģenerācijas stacijas un atjaunojamie energoresursi. Visi šie mājasdarbi un savienojums ar Zviedriju ir nosacījumi, lai nodrošinātu mūs ar stabilu elektroenerģiju ilgtermiņā.

Manā skatījumā būtisks jautājums ir vistuvākajā laikā panākt energoefektivitātes paaugstināšanu, modernu tehnoloģiju ieviešanu un tehnoloģisko zudumu samazināšanu esošajās siltuma, elektroapgādes un gāzapgādes sistēmās. Tam visam ir nepieciešams izstrādāt konkrētas programmas, daļēji paredzēt līdzekļus no ES fondu finansējuma.