/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
Nenogurdināmais Rīgas vicemērs nācis klajā ar jaunu ideju: apmaiņā pret noteiktu investīciju summu x piedāvāt ārvalstu turīgiem ļaudīm pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā (un no tās izrietošos pārvietošanās labumus Eiropas Savienībā).
M.Zanders: Nevajag Latviju pārvērst par caurbrauktuvi (104)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Manuprāt, tā nav laba ideja vairāku iemeslu dēļ.
Kurš būs tas, kurš izšķirs, vai nosacītais Krievijas vai Kazahstānas miljons USD ir „tīrs” vai ar „vieglu smaciņu”? Valdība (tātad partijas)? Satversmes aizsardzības birojs? Interpols? Ar klasiski noziedzīgām metodēm sapelnītu naudu, pieļauju, atklāt ir samērā viegli, bet „mežonīgā kapitālisma” periodā arī it kā likumīgi sapelnītā nauda nav garantija par konkrētā personāža korektu attieksmi pret likumu.
Ja uzturēšanās atļaujas dosim arī tiem, kuru kapitāla izcelsme izraisa citu valstu tiesībsargu pastiprinātu interesi, tad jautājums, vai mums šādas problēmas vajag. Nav noliedzams, ka politiskā nestabilitāte un savstarpējās klanu cīņas mūsu austrumu kaimiņzemēs darītu Latvijas uzturēšanās atļaujas par ļoti pieprasītu preci, tomēr, atvainojos par banalitāti, „ne viss ir zelts, kas spīd”. Savulaik jau amerikāņi mums uzdeva nepatīkamus jautājumus par Ukrainas eksprezidenta Lazarenko naudiņu apgrozīšanu mūsu bankās – sāksim tirgot uzturēšanās atļaujas, neglaimojošā kontekstā mūs Rietumu prese pieminēs ik mēnesi.
Turklāt iedomāsimies, ka esam uzturēšanās atļauju piešķīruši vienam kārtīgam Krievijas miljonāram, pret kuru juridisku pretenziju nav, bet kurš ir pamanījies saplēsties ar Kremli. Kur tad nu Latvijai pēkšņi radīsies tāda dūša šo cilvēku aizstāvēt? Tikko investora izcelsmes zemē sākas politiskas buldogu cīņas, patiesībā vairs nav svarīgi – vainīgs, daļēji, nemaz nav vainīgs – sākas spiediena izdarīšana, un, ja Izraēla „Jukos” cilvēkus Krievijai neizdod, nedomāju, ka Latvija būs tik spītīga.
Taisnība, ka citās valstīs šāda prakse pastāv, tomēr nedomāju, ka, piemēram, Spānijas varas iestādes „ar atpakaļejošu datumu” ir priecīgas par šo praksi – spriežot pēc plašsaziņas līdzekļiem, spāņi tagad īsti netiek galā ar izteikti raupjiem kungiem no Krievzemes.
Un vai mums ir pietiekami resursi, lai izkontrolētu, vai dārgais ieguldītājs savu naudiņu pēc uzturēšanās atļaujas saņemšanas drīz vien nepamanās „izcelt ārā”? Nav arī skaidrs, kādas investīcijas (ja neskaita lieluma kritēriju) būtu uzskatāmas par iemeslu uzturēšanās atļaujas saņemšanai. Rau, “Latio” šefs Edgars Šīns pauž atbalstu Šlesera idejai, norādot uz interesi par nekustamo īpašumu biznesu. Nu, un kāds būtu Latvijas tautsaimniecībai labums no šādiem ieguldījumiem? Jauns cenu “burbulis”?
Manuprāt, ārvalstu investīciju piesaistei tik eksotiski pievilināšanas līdzekļi kā pastāvīgas uzturēšanās atļaujas nav nepieciešamas. Gluži labi pietiks ar saprotamu, prognozējamu valsts politiku, adekvātu birokrātiju un atjaunotu pirktspēju Latvijā un reģionā.
Vairāk ŠEIT