Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
/nginx/o/2018/07/14/9015458t1hd3d1.jpg)
Pazīstamā režisora Jāņa Streiča referāts Letonikas II kongresā pagājušā gada oktobrī izraisīja pretrunīgas reakcijas. Režisoram ir savs viedoklis gan par latviešu samāksloto runāšanu filmās, gan latviešiem ierastajiem mazvērtības kompleksiem. (Piedāvājam fragmentus no Jāņa Streiča kongresā prezentētā referāta.)
Vārdu salikums "mūsu nacionālā pašizpausme" man atklājās pirms daudziem gadiem, kad rakstīju: "Latviešiem kino nav jāizgudro, jo to jau izdarījuši citi. Mums šī māksla jāapgūst un jāpielāgo savai skopajai pašizpausmei uz ekrāna." Skopajai tāpēc, ka uz ekrāna mēs bieži vien atdarinājām citu nāciju reakciju uz notikumiem. (..)
Tikko pārkāpis kinostudijas slieksni, nejauši uzdūros kādas poļu kritiķes rakstam, ka kinomāksla nav piemērota ,,latviešu temperamentam’’. Mēs esot pārāk mierīgi un statiski. Tāpēc viņa no sirds ieteica neniekoties un nelauzties atvērtās durvīs, jo tur mums vietas nav un nebūs. Latviešiem jāmeklē, kā tagad teiktu - ,,niša” statiskās mākslās, kā kora dziedāšanā, skulptūrā, monumentālajā glezniecībā. Lieki teikt, ka tas aizvainoja un mudināja domāt.
Bija jau arī pašam lietas, kuras uztrauca kopš jaunības. Vai visa tauta mīlēja ,,Salnu pavasarī”, bet es nevarēju to pieņemt, tikai tāpēc, ka filmas veidotāji bija savākuši vienkopus vai visas Latvijas skaistākās vietas, kuras pazinu no atklātnītēm: gan Zvārtas iezi, gan Pļaviņu rumbu ar klinti un Velna atvaru, gan Abavas senleju utt.
Nevarēju pieņemt izkāpināto un tik tiešām teatrāli uzsvērto aktieru spēli, mizanscēnas, dekoratīvo ietērpu, kostīmus bez sociālā pamatojuma. Vārdu sakot - tā nav dzīve, tas ir kino. Visspilgtāk to sniedza Leonīda Leimaņa divi pirmie darbi ,,Nauris” un ,,Šķēps un roze”. Ja pretstatā noliekam viņa šedevrus ,,Purva bridēju” un ,,Bagāto kundzi”, liekas, ka tās uzņēmuši dažādi režisori. Tāpēc Leonīda Leimaņa filmas ir mūsu nacionālās skolas izaugsmes spožākais paraugs. (..)
Kristīgajā pasaulē valda amerikāņu kino. Man šķiet, ka jēdziens impērijas vairs neattiecas uz zemes platībām. Tās ir atdzimušas jaunā veidā. Amerika ir kino un izklaides industrijas impērija. Japāna pārvalda pasauli ar elektroniku. Geitss ir pasaules imperators datoru padarīšanās. Ak Dievs, kādi satricinājumi, bezasiņu kari un katastrofas gaida pasauli, kad sāksies ļaunprātīga informācijas valdnieku agresija un neprāts! Indija pagaidām mīl tikai savas filmas. Un arī citām nācijām, kas viņiem tur apkārt un tālāk no kristiešu mentalitātes, tuvāka ir pašu nacionālā pašizpausme ekrānā. Taču amerikāņu psiholoģiski, sociāli un ekonomiski dziļi pārdomātā kino lielindustrija dara savu. Tā pamazām ir amerikanizējies.. (..) Ir radušies kosmopolītiskie uzvedības standarti, kas cilvēku rīcību dara līdzīgu zivju bara reakcijai. (..)
Apzināti sāku ,,lauzīt galvu dotajā virzienā” 1975. gadā, kad ķēros pie filmas ,,Mans draugs nenopietns cilvēks”. Pamudināja skatītāji, kas tikšanās reizēs sūdzējās, ka latviešu valodā uzņemtajās filmās aktieri nedabiski runā. Tā nu bija sagadījies, ka visas manas iepriekšējās tika uzņemtas krievu valodā. Un nu beidzot savā valodā un par mums pašiem. Tas, ka tā ir ar to runāšanu uz ekrāna, man nebija jaunums, bet nu tas draudēja piepildīties arī pie manis. Vai, kā negribējās! Un sāku tik tiešām ar valodu... (..)
Sapratu, ka vaina nav nedz ,,teatrālajos” latviešu aktieros, ne viņu ,,teatrālajā valodā”. Tas ir rezultāts pavisam citām, daudz dziļākām vainām.
1. Teātra iespaids. Kāds teātris, tāds kino, jo tā saucamais AKTIERKINO jeb action savos pirmsākumos bija nekustīgā kamerā kopējā plānā nofilmēta teatrāla darbība. Uz kameras kustību, dažādu plānu maiņu un montāžu vēl bija jāgaida kā uz revolucionāru jauninājumu. Ja krievu aktieru spēle bija maksimāli pietuvināta dzīves patiesībai, tad īpaši vācu teātrī tā cēlās pāri ikdienas pelēcībai. Mēs bijām pa vidu.
2. Pagātnes gaumes un estētikas kritēriju patvarīga ielaušanās: a) ,,smalkums” no vāciešiem, no kungu kārtas - jo, redziet, Latvijā teātris neienāca no tirgus plača, kā Commedia dell`arte, vai kā valstiskā nepieciešamība antīkajos laikos. Pie mums teātris ienāca no kungu gala. Tā bija kungu padarīšana, b) izkāpināta dedzība un aktivitāte no komjauniešu laikiem - latviešu teātros joprojām cilvēki nevis runā, bet cīnās, pierāda, uzstāj... c) priekšstats par lauciniekiem kā par bikliem, neveikliem radījumiem - tas nāk no mietpilsonisko rīdzinieku puses. Pat ne priekšstats, bet sevis, savu sakņu noliegšana. Tas nāk no karklingu, ozolingu un strautingu laikiem. Kaut īstenībā laucinieks savā vidē ir izcili plastisks un atraisīts.
3. Svešu paraugu akla atdarināšana
4. Okupācijas uzspiestais un kultivētais ieskats par mums kā savaldīgiem, mēreniem turpat vai viena melanholiskā vai flegmatiskā temperamenta radījumiem.
5. Rediģēti dialogi un aplamie jauninājumi. Teksti mēdz būt sastinguši, vienveidīgi, mākslīgi konstruēti. (..) Dialogi tik tiešām ir no svara. Jau ,,Nenopietnajā cilvēkā” es atklāju - mūsu scenārijos dialogi tiek izrediģēti tik tālu, ka tos normāli nevarētu norunāt pat visģeniālākais aktieris. (..) Ja nav talanta uz dialogiem, ir ilgi un pamatīgi pie tiem jāstrādā. Lieta tāda, ka rakstītā valoda un runātā valoda nav viens un tas pats. Bet runātā dalās vairākās apakšgrupās: sadzīves sarunas, publiskās uzrunas, priekšlasījumi. Izsakot vienu un to pašu vajadzību, katrs no šiem veidiem prasa savu leksiku. Pie dialogiem jāstrādā, nevis jāvaino teātris un dramaturgi. Nu ir iespējas tos individualizēt un noformēt atbilstoši varoņu sociālajam, garīgajam un intelektuālajam līmenim. Bet tas prasa talantu un darbu.
6. Kļūdainais priekšstats, ka kino režija un režija vispār ir kaut kas cits nekā aktiermāksla - nebūt ne! Režija ir aktiermāksla daudzskaitlī! Režija ir arī psihologa talants. Un psiholoģija ir vairāk māksla nekā medicīna. Bet šodien modernajā pasaulē tā šķiet tik praktiska lieta, ka ar to var nodarboties katrs, kas saņēmis attiecīgo izglītību.
7. Neapzinās sevi kā procesu. Nav apzināti koptas un sekmētas savas nacionālās skolas. Tāda stihiski veidojās okupācijas gados, jo cenzūras spaidi un nemitīgā kontrole darīja arī kaut ko labu. Mēs slīpējām meistarību. Sanāca tā, ka filmējām ne tikai katrs savu, bet, sēdēdami mākslas padomēs, ar līdzi domāšanu un kritiku mēs piedalījāmies arī kolēģu filmu veidošanā.
8. Un nu beidzot visu uzvarošais nācijas kopējais mazvērtības komplekss, ko droši vien vajadzēja nosaukt kā pašu galveno postu. Šodien vēl dzīvi esošie kinokritiķi atzīstas, ka bijuši pārlieku prasīgi un augstprātīgi pret savām filmām. Šodienas kino jaunā paaudze nezina tikpat kā neko par mūsu pieredzi un stingri ieliktajiem pamatiem savas nacionālās kino skolas veidošanai. Kultūras akadēmijas studentiem rodas iespaids un tā tas tiek pasniegts ārzemēs, ka sava nacionālā kino mums nav bijis. Brīžiem šķiet pazemojoši, brīžiem dīvaini, kad stāvi uz goda pjedestāla un saņem apbalvojumu par visu laiku labākajām filmām, un dzirdi apgalvojumu, ka latvieši savas filmas neskatās.
No Rīgas kinostudijas neatkarības sākumā tiku izmests, jo neatbildu viņu rožainajiem sapņiem par pasaules klases filmām. (..)
Neesmu vēl redzējis austriešu filmu "Jāņu nakts". Bet fakts, ka Rīgā dzimušais vācietis Hāns ir izrādījies lielāks patriots par pašmāju kinoproducentiem, tikai apstiprina latviešu mazvērtības kompleksu.
Tā, pašam negaidot, esmu nonācis pie atzinuma, ka latvietis, ārkārtīgi apzinīgs būdams un krietni katru darbu veikdams, strādājot pie filmas, domā tikai par filmu, par ekrānu. Un tāpēc bieži vien pārcenšas vai kaut kur kaut kas noiet no sliedēm. (..) Skatoties kamerā vai sēžot pie montāžas ekrāna, man aiz muguras jājūt lielā skatītāju zāle, kurā es esmu viens no viņiem. (..)
Mūs ieskauj fantastiska lietu pasaule, tik burvīga, ka vai katrs priekšmets, ir kļuvis par simbolu, aiz kura tautas vēsture un kultūra. Un tā mans kino mākslinieka ideāls kļuva Šerloks Holmss, kurš saprata lietu valodu. Un tad es sapratu, kur meklējamas mūsu jaunās mākslas saknes... Dainās! Tur latvieša nacionālais raksturs, ko veidojusi mūsu tautas svētā trīsvienība: Dievs, Daba, Darbs.