Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
15.aprīlī Latvijas valdība pieņēma lēmumu atļaut Kultūras ministrijas pakļautībā esošajai valsts aģentūrai „Jaunie „Trīs brāļi”” slēgt līgumu ar „Nacionālo būvkompāniju apvienību” par Latvijas Nacionālās bibliotēkas jeb „Gaismas pils” būvniecību. Biedrība "Tautvaldība" aicina rīkot atkārtotu konkursu bibliotēkas celtniecībai, kurā var piedalīties arī tas pats SIA Merks (vai vienalga kurš cits, kurš spēj piedāvāt adekvātas būvniecības izmaksas).
Pašlaik publicētās izmaksas tiek lēstas 135 324 597 (ar PVN) latu apjomā. Atceroties vien to, ka tikai pirms diviem gadiem figurēja summas, kas bija tuvu pusmiljardam latu, atliek vien sajūsmā nogrozīt galvu, kā ir attīstījušās Latvijas būvkompānijas, kādas jaunas un efektīvas metodes tās šo divu gadu laikā ir ieviesušas, ja jau kāda objekta būvniecības izmaksas var samazināties 3 (!) reizes. Varētu, protams, gavilēt un priecāties par to, cik rūpīgi tiek taupīta Latvijas nodokļu maksātāju nauda un kā Kultūras ministrija sadarbībā ar savu aģentūru „J3B” ir izcīnījušās ar būvnieku pārspīlēto kāri pēc nesamērīgas peļņas. Varētu. Ja nebūtu viens „BET...”. Pirms ķeros pie minētā „bet” iztirzāšanas, citēšu nelielus fragmentus no trijiem dokumentiem. Pirmais no tiem ir 2007.gada 20.februāra „Publisko iepirkumu likums”, kurš aizstāja spēku zaudējošo 2001.gada 5.jūlija „Likumu par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām” un kura mērķis (likuma 2.pants) ir - „nodrošināt:
1) iepirkuma procedūras atklātumu; 2) piegādātāju brīvu konkurenci, kā arī vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret tiem; 3) valsts un pašvaldību līdzekļu efektīvu izmantošanu, maksimāli samazinot pasūtītāja risku. Pie kam kā pasūtītājs šajā likumā (1.pants) ir definēts „pasūtītājs — valsts vai pašvaldības iestāde, pašvaldība, cita atvasināta publiska persona vai tās institūcija, kā arī privāto tiesību juridiskā persona, kas vienlaikus atbilst šādiem kritērijiem: a) ir nodibināta vai darbojas, lai nodrošinātu sabiedrības vajadzības, kurām nav komerciāla vai rūpnieciska rakstura b) atrodas valsts vai pašvaldības iestādes, pašvaldības, citas atvasinātas publiskas personas vai tās institūcijas padotībā vai izšķirošā ietekmē vai šiem kritērijiem atbilstošas privāto tiesību juridiskās personas izšķirošā ietekmē (šī ietekme izpaužas kā balsstiesību vairākums pārraudzības vai izpildinstitūcijas locekļu ievēlēšanā vai vadības iecelšanā), vai arī šīs privāto tiesību juridiskās personas darbību vairāk par 50 procentiem finansē valsts, pašvaldība, cita atvasināta publiska persona, tās institūcija vai cita šiem kritērijiem atbilstoša privāto tiesību juridiskā persona.”
Šā likuma 46.pants izteikts šādā redakcijā: „Piedāvājuma izvēles kritēriji (1) Piedāvājumu salīdzināšanai un novērtēšanai pasūtītājs izvēlas vienu no šādiem kritērijiem: 1) saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, kurā ņemti vērā tādi faktori kā piegāžu vai līguma izpildes termiņi, ekspluatācijas izmaksas un citas izmaksas, to efektivitāte, būvdarbu, preču vai pakalpojumu kvalitāte, estētiskais un funkcionālais raksturojums, vides prasību ievērošana, tehniskās priekšrocības, rezerves daļu pieejamība, piegāžu drošība, cena un citi ar līguma priekšmetu saistīti faktori, kā arī vidējo sociālo iemaksu apmērs uz vienu nodarbināto; 2) piedāvājumu ar viszemāko cenu (2) Ja pasūtītājs izvēlas saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, tas paziņojumā par līgumu vai iepirkuma procedūras dokumentos norāda visus vērtēšanas kritērijus to nozīmīguma secībā, kritēriju īpatsvarus un piedāvājumu izvēles algoritmu saskaņā ar minētajiem kritērijiem, kā arī informē pretendentus, ka divu līdzvērtīgu piedāvājumu gadījumā uzvarējušais piedāvājums tiks izraudzīts šā likuma 49.pantā noteiktajā kārtībā.” (izmantots publiskais portāls www.likumi.lv).
Otrs dokuments ir 2003.gada 8.maija „Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas likums”, kura 4.panta 3.daļa skan: „Projekta īstenošanai nepieciešamos iepirkumus veic saskaņā ar likumu "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām.” Jau minēju, ka šā likuma vietā mums tagad ir „Publisko iepirkumu likums”.
Un trešais dokuments ir 2005.gada 2.septembrī noslēgtais „Līdzdarbības līgums”, kuru savā starpā noslēdza Kultūras ministrija Helēnas Demakovas personā, valsts aģentūra „Jaunie „Trīs brāļi”” tās direktora Zigurda Magones personā un biedrība „Sabiedrība par atklātību „Delna”” padomes priekšsēdētāja Roberta Putņa personā. Ar minēto līgumu var iepazīties mājas lapā www.j3b.gov.lv, tāpēc citēšu tikai vienu tā pantu – pants 1.2. skan: „Kultūras ministrija un Aģentūra nepieļaus jebkādu rīcību, kas apšaubītu šo iestāžu darbības atbilstību labas pārvaldības principiem, jo īpaši negodīgu, ieinteresētu, pat – piekukuļotu rīcību.” Tālākajā līguma tekstā seko daudzas pietiekami deklaratīvas frāzes, kuru būtība jau it kā būtu skaista un pareiza – pieskatīt tos, kas nodarbojas ar šo milzīgo projektu, un novērst iespējamu neefektīvu valsts naudas izmantošanu. Visa starpā figurē arī teksti par cīņu pret iespējamu korupciju un diezgan „aiz ausīm pievilkti” termini par kandidātu „nevainojamu reputāciju” un „nesaistību ar koruptīviem darījumiem”.
Pēc visa uzskaitītā (atvainojos, ka tik gari, bet bez atsaucēm uz minētajiem normatīviem būtu grūti runāt par turpmākajiem argumentiem) man nu galīgi nav skaidrs – vai mūsu valdība, Kultūras ministrija un citi, kas izskatīja un akceptēja „Nacionālo būvkompāniju apvienības” priekšlikumu, būtu aizmirsuši par tādu lietu, ka eksistē hierarhija arī likumos un normatīvajos aktos? Un kaut kāds „Līdzdarbības līgums” jau nu nekādā veidā nevar stāvēt augstāk par Likumu. Konkrētajā gadījumā tas tieši tā arī sanāk.
Bet reālā situācija ir izvērtusies šāda - ... datumā būvniecības kompānija SIA Merks iesniedza aģentūrai „J3B” savu Nacionālās bibliotēkas būvniecības priekšlikumu, kurā apņēmās šo objektu uzbūvēt par 87 miljoniem latu. Pie šī man vēl gribētos piebilst nekaunīgos un nepatiesos „J3B” direktora Z.Magones publiski paustos apgalvojumus, ka oficiālu pieteikumu no SIA Merks viņi neesot saņēmuši un „kaut kādus ciparus jau var iedot jebkurš un nenest par to nekādu atbildību”.
SIA Merks piedāvājums pat netika izskatīts un viņi tika izslēgti no pretendentu saraksta, pamatojoties uz to, ka SIA Merks mātes kompānija Igaunijā „Merko Ehitus” ir iesaistīta kriminālprocesā, kurā tiek izskatīts jautājums par iespējamiem (nepierādītiem) koruptīviem darījumiem. Man rodas jautājums – kāds gan Latvijas kompānijai būtu sakars ar kaimiņvalstī notiekošo? Vai krimināllietā figurē amatpersonas no SIA Merks, par kuru ir runa? Nē – iespējamie vaininieki ir citas valsts pilsoņi un nez vai tas kaut kādā mērā var nozīmēt, ka Merko Ehitus meitas kompānijā ir notikuši līdzīgi gadījumi.
Gadu gaitā par gandrīz katru lielāko Latvijas būvniecības kompāniju presē ir pavīdējušas gan baumas, gan fakti par iespējamām pieļautām nelikumībām un neētisku rīcību. SIA Merks nav nedz „baltāka”, nedz „melnāka” par citiem lielajiem būvniecības tirgus dalībniekiem. Papētot SIA Merks mājas lapu, var redzēt, ka kompānija laika posmā kopš 1996.gada (dibināšanas gads) ir veikusi pietiekami daudzu liela apjoma projektu būvniecību, lai par viņu profesionalitāti šaubas nerastos. Tīri informatīvi man gribētos pat citēt divus Merks mājas lapā atrodamus teikumus – „SIA "Merks" vadības sistēma ir sertificēta atbilstoši starptautiskajiem kvalitātes vadības sistēmu, arodveselības un darba drošības sistēmu standartiem. Kopš 2004. gada 13. janvāra uzņēmums strādā atbilstoši ISO 9001:2000 un OHSAS 18001:1999 standarta prasībām.
2008.gadā SIA “Merks” ir ieguvis industriālās drošības sertifikātu, kas ļauj pretendēt uz valsts pasūtījumiem ar klasificēto informāciju”. Un tas jau ir pat ļoti interesanti – pie klasificētās informācijas Merks tiek, bet piedalīties oficiālā valsts konkursā – nē.
Ja nebūtu šī milzīgā 27 miljonu lielā starpība starp SIA Merks piedāvājumu un valdības akceptēto līgumu ar „Nacionālo būvkompāniju apvienību”, es netērētu savu laiku un neraktos pa Internetu likumu pantu meklējumos. Taču šī klajā (nu jau kārtējā) sabiedrības un nodokļu maksātāju interešu ignorēšana un šajā gadījumā – arī likuma pārkāpšana man šķiet nu jau pārāk nekaunīga. Man personīgi būtu pilnīgi vienalga, kas to stikla kasti Daugavas malā būvēs. To, ka tā ir jāuzbūvē, izlēma, un vienīgais, ko tiešām varēja censties izdarīt, – uzbūvēt to pēc iespējas lētāk un kvalitatīvāk.
Arī citi lielie būvnieki, kas šajā konkursā „uzvarēja”, var lepoties ar pietiekami lieliem un labiem objektiem, un viņu profesionalitāti es nemaz netaisos apšaubīt. Taču fakts, ka pretendents, kura piedāvājums ir vislētākais un tātad – nodokļu maksātājiem visizdevīgākais, tiek noraidīts, tikai attaisnojoties ar miglainām frāzēm par „aizdomām korupcijā” kaimiņzemē, manī rada patiesu sašutumu. Šāda vervelēšana un mētāšanās ar skaistām frāzēm par „caurspīdīgumu un nevainojamu reputāciju” mums – Latvijas nodokļu maksātājiem - izmaksā 27 000 000 latu!!! Vai vietējā SIA Merks reputācija ir pakļauta lielām šaubām? Nav. Vai viņi ir iesaistīti krimināllietās? Nav. Nu tad ar ko viņi ir sliktāki par jebkuriem citiem pretendentiem? Man ļoti gribētos saņemt argumentētas atbildes gan no valdības, gan Ivara Godmaņa un Helēnas Demakovas personīgi – kā tas nākas, ka kaut kāds Līgums ir spēcīgāks par Likumu? Kās tas nākas, ka kaimiņvalstī notiekoši procesi mums, latviešiem, izmaksā 27 miljonus latu? Zināmu korupcijas ēnu es te tiešām saskatu. Tikai šoreiz no valdības puses, nevis no nez kāda „ārējā ienaidnieka”.
Šai sakarā piedāvāju ienākt mājas lapā www.tautvaldiba.lv, izdrukāt un aizpildīt tur pieejamo Ministru prezidentam, Kultūras ministrei un aģentūras "J3B" direktoram adresēto vēstuli, kurā tiek lūgts paskaidrot šāda neloģiska, nesaimnieciska un kaitnieciska lēmuma pamatojumu. Jo pašlaik mans viedoklis ir šāds – augstāk minētais Līdzdarbības līgums tiešām tiek pārkāpts. Un pārkāpēji ir Latvijas valdība kopā ar Kultūras ministriju un aģentūru „J3B” – viņi ir tie, kas klaji ignorē likumos noteikto normu, ka šādu projektu publiskās izsolēs nevar piedalīties tikai personas, kurām ir problēmas ar maksātspēju, kuras iesaistītas nopietnu pārkāpumu kriminālprocesos u.c. pārkāpumos, starp kuriem nu nekādi nav atrodams termins „aizdomas par vietējās firmas mātes kompāniju koruptīviem darījumiem ārpus Latvijas valsts teritorijas”.
Ir vairāk nekā iespējams, ka SIA Merks par to visu sāks tiesas darbus un, ja uzvarēs (kas arī ir vairāk nekā tikai iespējams), tie būs kārtējie izdevumi no nodokļu maksātāju naudas.
Ja mēs saņemtos un šādas vēstules pietiekamā daudzumā iesūtītu visās minētajās institūcijās, tad viņiem nekas cits neatliktu, kā sniegt uz visām tām atbildes, kā tas likumā ir noteikts, un – ja būsim pietiekami uzstājīgi – arī sākt ievērot likumus un Latvijas iedzīvotāju intereses. Lai gan – vienmēr jau vēl pastāv arī iespēja steidzamā kārtā ieviest izmaiņas kādā MK noteikumu pantā, kas automātiski atrisina šādas problēmas un izslēdz „neērtu jautājumu” rašanos...
Man ir pilnīgi vienalga, kas būvēs bibliotēku. Bet, ja ir iespēja to izdarīt par 87 miljoniem latu, tad kāpēc tas būtu jādara par 115 miljoniem (neskaitot PVN un ārējo komunikāciju pieslēgumus, ja kas)? Vai būs daudzi, kas man nepiekritīs? Vai arī visiem šķiet, ka šāda valdības rīcība ir atbalstāma?
Es aicinu iesniegt Tautvaldības mājas lapā pieejamo vēstuli atbilstošajās institūcijās un aicinājumu rīkot atkārtotu konkursu bibliotēkas celtniecībai, kurā var piedalīties arī tas pats SIA Merks (vai vienalga kurš cits, kurš spēj piedāvāt adekvātas būvniecības izmaksas), labāk varbūt ir ziedot latu aplokšņu un pastmarku iegādei, nevis atkal noplātīt rokas un pie sevis pažēloties, ka valsts atkal ir „apčakarējusi” mūs, „nabaga iedzīvotājus”?