Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Rīgas Centrāltirgus paviljoni ir viens no spilgtākajiem arhitektūras un sociāli ekonomiskās vides objektiem Latvijā, kaut pētījumu par tiem ir nepelnīti maz. Bet Centrāltirgus vēsturi var sākt brīdī, kad 20. gs. sākumā Daugavas krastmalā pastāvošais Daugavmalas tirgus vairs neapmierināja ne pilsētas vadību, ne tirgotājus un pircējus, jo bija kļuvis par šauru, antisanitāru. Gaļu izcirta turpat uz ielas, tā ātri bojājās. Vietās, kur pārdeva gaļas atkritumus, nepanesama smaka valdīja pat ziemā. Apkārt klaiņoja dzērāji un ubagi.
Pārcelt Daugavmalas tirgu uz Maskavas ielas, Sarkano spīķeru, Gogoļa ielas un pilsētas kanāla (Kārļa baseinu) ieslēgto laukumu, izveidojot to atbilstošāku higiēniskām un saimnieciskām prasībām, pilsētas vadība nosprieda 1922. gada 18. decembrī. Par jaunā tirgus «krusttēvu» uzskatāms Rīgas pilsētas valdes tirdzniecības daļas vadītājs Klāvs Lorencs. Izmantot jaunceltņu hallēm Pirmā pasaules kara laikā Vaiņodē uzcelto vācu cepelīnu angāru dzelzs konstrukcijas nolēma viņš. Par angāru konstrukcijām Rīgas pilsēta samaksāja Valsts mantu uzņemšanas komisijai nepilnus 5 miljonus Latvijas rubļu.
Moderns un plašs
Tirgus projektēšanai izsludinātajā starptautiskajā konkursā vienu no augstākajām godalgām ieguva Rīgas pilsētas arhitekta Pāvila Dreijmaņa un inženiera S. Žitkovu kopīgais priekšlikums. Sākotnēji cepelīnu angārus kā tirgus paviljonus cerēja atstāt pirmatnējā izskatā. Katra angāra augstums bija 37,4 m, platums 47,2 m, garums 240 m. Bet lielais augstums radītu plašas temperatūras svārstības un trūktu nepieciešamā aprīkojuma tik liela tilpuma apsildīšanai un saimnieciskai ekspluatācijai, tādēļ nolēma izmantot tikai angāru augšējās, noslēdzošās fermu daļas, pašas celtnes ceļot no mūra un dzelzsbetona.
Celtniecības darbus uzsāka 1924. gada jūnijā, nojaucot divas rindas Sarkano spīķeru, bet pabeidza 1930. gada rudenī. Tā laika dižākais šāda veida projekts Eiropā paredzēja piecus paviljonus. Lielāko (5000 m2) iecerēja vairumtirdzniecībai un gaļas apstrādei, bet mazākos, katru pa 2592 m2 – mazumtirdzniecībai. Pēc konstrukciju pielāgošanas haļļu augstums bija 20,5 m, platums – 35 m. Vareno ēku būvei izlietoti 6 miljoni ķieģeļu, 2460 tonnas dzelzs un 60 tūkstoši mucu cementa. Aprēķināts, ka ar visu tirgū iebūvēto betona, dzelzsbetona un ķieģeļu mūra masu varētu izveidot metru biezu un 20 m augstu sienu 1,75 km garumā. Visās ēkās bija centrālā apkure un elektriskā apgaismošana – tirgum tolaik ļoti moderni. Zem paviljoniem izbetonēja pagrabtelpas – 2 ha plašu apakšzemes pilsētiņu ar galvenajām un sānejām, kuras savienoja satiksmes eja 337 m garumā. 27 saldētavu kameras 1938. gadā spēja uzņemt līdz 310 000 kg preču. Padomju laikā 1961. gadā tirgus noliktavu telpās varēja uzglabāt pat līdz 700 tonnām produktu. Centrāltirgus noliktavu 3 apakšzemes tuneļi bija savienoti ar izejām kanālmalā. Virszemē preces izcēla kravas liftos.
Pārtikas tirdzniecība Centrāltirgū sākās 1930. gada 10. novembrī. Tajā pašā dienā darbību beidza Daugavmalas tirgus. Vēl pirms tirdzinieku ievākšanās divos paviljonos no 26. aprīļa līdz 5. maijam sarīkoja III starptautisko automobiļu izstādi tirgu. Gaišie un plašie angāri tolaik bija vienīgās viegli iebraucamās platības Rīgā. Drīz pēc tam, no 10. līdz 12. maijam, paviljonos notika Latvijas mednieku biedrības rīkota izstāde. Telpas izmantoja arī politikai – 1930. gada 6. un 13. aprīlī tur noturēja LSDSP masu sanāksmes; 18. maijā Strādnieku–zemnieku frakcijas sapulci. Arhitektam P. Dreijmanim bija izdevies militāra rakstura celtni pārvērst vienlaikus par utilitāru un dekoratīvu, «artdeco» stilā noformētu kompleksu.
Ārzemnieku izpriecai
Centrāltirgus bija trīs reizes lielāks nekā Daugavmalas tirgus, tomēr krietnu daļu telpas aizņēma kantoris, noliktavas, pagrabi. Vidēji 4 m2 lielajā tirdzniecības vietā tirgotāji jutās kā cietumā, par kuru jāmaksā līdz Ls 165 par m2. Tikmēr citas tirdzniecības telpas pilsētā varēja dabūt par Ls 20 kvadrātmetrā, bet Vidzemes tirgū – par Ls 80. Neapmierināti bija ne tikai mazie tirgotāji, kas nevarēja atļauties īrēt jaunās telpas, bet arī lieltirgotāji, kuriem nebija vairs kur izvietot savus darbiniekus. Saldētavu un noliktavu augstās īres dēļ sākumā 2/3 uz tirgu atvesto preču veda atpakaļ. Cenas produktiem Centrāltirgū cēlās un bija augstākas nekā cituviet pilsētā, tādēļ arī pircējiem nemaz tik izdevīgs tas nebija.
Jautājumu par lielo lauku tirgotāju skaitu, kas nespēja īrēt vietas paviljonos, atrisināja, izveidojot atklātu palieveni, kur zem jumta 1370 m2 platībā izvietojās 170 pajūgi. Zirgus, sākot ar 1938. gadu, varēja atstāt speciālos stadulos blakus tirgum. Bez tam 1936. gadā Pilsētas valde Rīgas Centrāltirgū iekārtoja centrālo putnu kautuvi – modernāko gaļas kvalitātes kontroles vietu valstī.
Ārzemniekiem 30. gados tirgus paviljoni bija viena no galvenajām apskates vietām. Sajūsmu izraisījis lētais un daudzpusīgais produktu piedāvājums ar iespēju pagaršot. Tūristi no Vācijas un Anglijas augstu vērtējuši sviestu un bekonu. Īpaši apmeklēts zivju paviljons, jo tur bijuši krāšņi, lieli akvāriji, kuros peldēja dažādos ūdeņos sazvejotas zivis. Lielā tūristu cirkulācija palīdzēja rasties priekšstatam, ka Rīgas Centrāltirgus ir viena no grandiozākajām celtnēm Eiropā.
Autoremonta cehs
Pirmā padomju okupācija dzīvi Centrāltirgū būtiski skart nepaspēja. Savukārt vācu vara ilga jau trīsarpus gadu. Laukos trūka zemes apstrādātāju, jo vīriešus mobilizēja policijas bataljonos, vēlāk leģionā. Ar saražoto produkciju lauksaimniekiem brīvi rīkoties nebija ļauts. To sūtīja uz Vāciju vai izmantoja tikai pašu vāciešu uzturēšanai. Tirdzniecība notika ļoti ierobežotos daudzumos un no 1941. gada 1. septembra tikai ar kartītēm. Tiešo funkciju – apgādāt ar precēm iedzīvotājus – Centrāltirgus vairs pilnvērtīgi nevarēja veikt. Tomēr vācu laiks saistās ar pirmo nopietno remontu veikšanu paviljonos. Jau 1941. gada 2. jūlijā Maskavas rajona civilā remontkantora vecākā tehniķa I. Rāceņa ziņojumā Rīgas pilsētas Dzīvokļu ekspluatācijas pārvaldei uzrādīti bojājumi Centrāltirgus inspekcijas nama, zivju paviljona, putnu kautuves jumtos. Ziņots, ka paviljonos izsisti caurumi sienā un izbiruši vairāki logi. 1942. gada 30. maijā Rīgas pilsētas Tehniskā pārvalde atļāva Tirdzniecības pārvaldes tirgu daļai logus iestiklot ar saviem materiāliem. Aizsākās tirgus teritorijas sakārtošana izmantošanai atbilstoši kara laikam. Divus Daugavai tuvāk stāvošos paviljonus pārveidoja par vācu 726. apgādes vienības automašīnu dzinēju remontdarbnīcu. Līdzās, aiz pagaidu sētas, iekārtoja malkas uzglabāšanas laukumu «Adam Opel» vajadzībām, kas apdraudēja paviljonus, jo netika ievēroti ugunsdrošības pasākumi. Plānoja celt arī trīs autorūpnīcas biroju barakas, taču iesāka tikai vienu, bet tās pašas izbūvi pārtrauca padomju armijas iebrukums Rīgā 1944. gada oktobrī. Ja vācieši pilsētā paliktu dažus gadus ilgāk, iespējams, Centrāltirgus pārvērstos rūpniecības un remontdarbu centrā.
Pēc padomju armijas ienākšanas Centrāltirgus pakāpeniski atguva tirdzniecības vietas statusu. 1949. gadā to pārdēvēja par Centrālo kolhozu tirgu, ko padomju prese slavēja kā labāko tirgu Padomju Savienībā, lai arī tajā pašā gadā bija pieņemts lēmums par vienlaidu lauksaimniecības kolektivizāciju un masveida deportācijām. 1950. gadā 9/10 zemnieku saimniecību jau bija apvienotas kolhozos. Tagad pamatā visas preces piegādāja kolhozi un kooperatīvi. Cenas kļuva augstākas nekā veikalos. 1961. gadā līgumi par lauksaimniecības produktu regulāru piegādi tirgum bija noslēgti ar 60 kolhoziem. Tā gada statistikā konstatēts, ka tirgū gadā pārdod līdz
200 000 tonnu gaļas, 768 000 litriem piena, ap 7 miljoniem olu, vairāk nekā 9 tūkstošus tonnu kartupeļu, pāri par 8 tūkstošiem tonnu dārzeņu un gandrīz 5000 tonnu augļu. Pircēju skaits darba dienās svārstījās no 50 līdz 70 tūkstošiem, bet brīvdienās un pirmssvētku dienās sasniedza 100 tūkstošus.
Astoņdesmitajos gados no tirgus pirmsākumiem funkcionējošo amonjaka saldēšanas iekārtu nomainīja ar freona iekārtām. Paviljonu apsildīšanā izmantoto zemspiediena tvaika apkures sistēmu nomainīja ar pieslēgšanu pilsētas centrālajai apkures sistēmai. Tāpat 1987. gadā mēģināja atrisināt ilgstošo žurku problēmu. Pret tām lietoja gāzes, un 20 000 žurku toreiz esot aizpeldējušas pa pilsētas kanālu. Ar atlikušajām tikusi galā apsardze, jo administrācija maksājusi rubli par katru žurkas asti.
1983. gada 18. oktobrī ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu Centrālā kolhozu tirgus paviljonu kompleksu pasludināja par kultūras pieminekli.
Saglabāt kā pieminekli
Drīz pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, 1993. gadā, toreizējais tirgus direktors Leonīds Lapoško atzina, ka tirgus būves un iekārtas ir strauji novecojušas un nolietojušās, bet elektrosistēmas un kanalizācija, īpaši pazemē, atrodas katastrofālā stāvoklī.
1995. gada 3. janvārī Rīgas domes Pilsētas īpašuma un privatizācijas lietu komiteja izveidoja a/s «Rīgas Centrāltirgus». Pusgada laikā kopdarbības savienības «Turība» dibinātais uzņēmums «Rīgas tirgus» un pašvaldības a/s «Rīgas Centrāltirgus» vienojās, ka pirmais saimniekos paviljonos un tirgus laukumā starp gaļas paviljonu un Gogoļa ielu, bet otrais āra tirgū. 1998. gada augustā Rīgas dome iznomāja a/s «Rīgas Centrāltirgus» tirgus teritorijā esošos pašvaldību zemes gabalus līdz 2045. gadam, ļaujot tirgum veidoties par vienotu tirdzniecības centru.
1998. gadā tirgus teritorija, veidojot ar vecpilsētu vienu veselumu, iekļāvās UNESCO «Pasaules mantojuma» sarakstā. Viena no visnopietnākajam problēmām ir tramvaju līnija pāri paviljonu monolītbetona pamatiem, apakšzemes noliktavu jumtiem. Vibrācija paviljonos rada plaisas. Risinājumi iespējami divi: pārvietot sliedes uz citu vietu vai tramvaja līnijas posmu modernizēt, uzliekot sliedes uz gumijas spilveniem.
Mūsdienās pārtikas produktu pirkšanas procesam veltām tikai īsu laiku lielveikalos un arī tirgus, lai izdzīvotu, pamazām sāk pārvērsties par šādu veikalu. Tā sākotnējās funkcijas sāk zust. Daudzi Centrāltirgu uztver tikai kā lētāko iepirkšanās vietu Rīgā.