M.Zanders: Medicīna – rūpju bērns ne tikai Latvijā (79)

Protams, Latvijas situācijai ir savas īpatnības, tomēr jāsaka, ka veselības aprūpe – tās finansējums, reformēšana – ir „karsts kartupelis” arī citās valstīs, kur par šīm tēmām tiek diskutēts ne mazāk kaismīgi.

Ja pasaules plašsaziņas līdzekļu datu bāzēs meklējam pēc temata „veselības aprūpe”, iegūstam desmitiem publikāciju dažādu valstu lielākajos laikrakstos un, caurskatot pēdējo mēnešu klāstu, man neizdevās atrast tādas publikācijas, kurās būtu pausta apmierinātība. Arī valstīs ar krietni labāk finansētu sistēmu (piemēram, ASV un Lielbritānija).

No tā, ka citur medicīnas sistēma arī ir pretrunām bagāta, Latvijā dzīvojošajiem, protams, vieglāk nekļūst, tomēr es rekomendētu mūsu sistēmā strādājošajiem šo ārzemju pieredzi garām nelaist.

Piemēram, es kā nespeciālists no pēdējā laika publikācijām esmu sapratis šādas savstarpēji nesaistītas lietas.

1) Principā valstij kā lielam pasūtītājam ir iespējams panākt būtiskas atlaides no iekārtu un medikamentu piegādātājiem, ja vien valsts viņiem spēj motivēt, ka taupīšana notiek ne tikai uz šo piegādātāju rēķina. Piemēram, ASV prezidenta Obamas „dīls” ar industriju ir šāds: tuvāko desmit gadu laikā slimnīcas veic izmaksu samazinājumus par 150 miljardiem USD, savukārt medikamentu un medicīnas tehnoloģiju piegādātāji attiecīgi par 80 un 25 miljardiem USD („Dow Jones Newswires”, 27.07.2009.) Protams, piegādātāji protestē, sakot, ka šāda atteikšanās no peļņas apdraud viņu akciju kursu utt., tomēr pēc lielas skandalēšanas piekrīt. Ja ASV var panākt kompromisu un nosacītu solidaritāti jostas savilkšanā ar turienes ārkārtīgi ietekmīgajiem farmācijas industrijas lobijiem, tas būtu jāspēj arī Latvijā.

2) Vērienīgām reformām reālos rezultātus redz tikai pēc vairākiem gadiem. Turklāt pat it kā pareizi formulētu reformu gadījumā mērķi var nesasniegt: piemēram, Lielbritānijā pirms trim gadiem sāktā reforma tā arī nav devusi solīto ietaupījumu 1,3 miljardu sterliņu mārciņu apjomā („Gurdian”, 19.06.2009.). Cik saprotu, vainojama ir uzmanības atslābšana un akcentu maiņa politiskās pārraudzības līmenī, kas savukārt nozīmē, ka mūsu medicīnas nozares līderiem vajadzētu vienoties par reformas saturu tā, lai tas nešķobītos atkarībā no ministra personības vai nākamās valdības sastāva.

3) Mazliet skumīgs ir secinājums, ka mūsu mediķiem darbs Eiropā tiešām atradīsies. Piemēram, Lielbritānijā šobrīd viena no divdesmit darba vietām ārstniecības iestādēs ir brīva, turklāt apmēram 5500 vakances ir tādas, uz kurām nepiesakās jau vairāk nekā trīs mēnešus, un menedžeri attiecīgi izmisīgi meklē kandidātus („The Times”, 07.08.2009.)

Savukārt optimistiskāks ir secinājums, ka t.s. medicīnas tūrisms patiešām ir uzplaukstoša joma, kurā Latvijai – ja vien nesagandēsim savas medicīnas reputāciju – ir brīnišķīgas izredzes. Paklausieties, ja Jordānijai šie medicīnas tūristi var šogad ienest apmēram 4 miljardus USD... Ja uz Jordāniju var tūkstoši braukt pat no ASV, tātad milzu attālumu! Kopumā pasaulē apmēram 2,4 miljoni cilvēku dodas uz citām valstīm, lai saņemtu medicīnas pakalpojumus („Associated Press”, 13.07.2009.), un šis tirgus tikai palielināsies. Tātad, ja politiķi un ierēdņi beigs jaukt galvas mediķiem un ļaus viņiem strādāt, plus palīdzēs ar starptautisko mārketingu, mūsu medicīnas nozare var attīstīt vērā ņemamu ienākumu avotu.

Rezumējot: reformas, meklējumi veselības aprūpē notiek visā pasaulē, un mēs, sistemātiski sekojot līdzi informācijai, varētu gūt noderīgu pieredzi. Varbūt kāds no ierēdņiem var gatavot ministrei un premjeram šādus preses apskatus?

Vairāk ŠEIT