M.Zanders: Daži priekšlikumi valdības ekonomiskajai politikai (81)

Var, protams, teikt, ka vispirms līdz krīzes beigām ir jānodzīvo, tomēr – ja netiks radīti priekšnoteikumi, tad mēs riskējam piedzīvot L burtu. Proti, sliktāk vairs nekļūst, bet labāk arī ne. Lai gan gribētos tādu kaut mazliet iešķību, tomēr V – pēc bedres sākam kārpīties laukā.

Kas šo kārpīšanos veicinās? Diez vai iekšējais privātais patēriņš. Pat ja zemākais punkts ekonomikā būs sasniegts, vieni savus ietaupījumus būs notērējuši, citiem vienkārši būs mazāki pieejamie ikmēneša ienākumi utt. Respektīvi, stimulam ir jānāk no uzņēmējdarbības atdzīvošanās.

Var, protams, paļauties uz to, ka krīzē atmiruši būs vājākie, atbrīvojot vietu un resursus stiprākajiem, citiem vārdiem sakot, paļauties uz brīvā tirgus pašregulāciju. Tomēr ar to var būt par maz vairāku iemeslu dēļ.

Kredītresursi 2010.gada nogalē noteikti būs pieejamāki nekā šobrīd, tomēr tie būs nepietiekami – bankām ārvalstīs piesaistīt naudu būs grūti, iekšējie noguldījumi samazinājušies. Attiecīgi cerēt uz to, ka biznesu atdzīvinās atkusnis naudas plūsmās, vien nevajadzētu.

Tādēļ jau tagad būtu jāizdara vairākas lietas.

Nodokļi. Liekas, ka nav vairs vērts bojāt nervus un ir jāsamierinās, ka šobrīd nodokļi tiek paaugstināti, – tas ir apsolīts aizdevējiem, vilciens aizgājis. OK. Tomēr valdībai vajadzētu skaidri paust apņemšanos, ka tad, kad budžets būs relatīvi nolīdzsvarots – 2011.-2012.gadā – nodokļu slogs tiks pazemināts. Citādi nemaz nedrīkstētu būt, jo nodokļu likmes pie budžeta deficīta 10% nevar būt tieši tādas pašas pie deficīta 5%. Šāds plāns ir jāsaskaņo ar aizdevējiem, un tad uzņēmējiem vismaz būs kaut kāda skaidrība un motivācija grūto periodu pārciest.

Domāju, ka līdzīgi jārīkojas ar vismaz daļu no “griezieniem” sociālajā budžetā – lai cilvēki zinātu, ka samazinājumi nav uz mūžu mūžiem. Un tikai lai politiķi nestāsta, ka iepriekš minētais nav reāli iespējams: ja viņi tik operatīvi spēj kaut ko “nogriezt”, lai segtu iztrūkstošo, tad jābūt modulim, pēc kura, ienākumiem palielinoties, kaut ko var “likt atpakaļ”.

Birokrātija. Šonedēļ tika pieņemts lēmums, ka pašvaldības sarūkošu ieņēmumu un pieaugošu izdevumu apstākļos drīkstēs atteikties no konkrētām savām funkcijām. Manuprāt, pareizi, jo būtu absurdi, ja, tēlaini izsakoties, klaiņojošus kaķus pašvaldība turpinās kastrēt, savukārt sociālajiem pabalstiem naudas nebūs.

Tad nu līdzīgi būtu jārīkojas ar iestādēm, proti, jānosaka, kādas funkcijas tām jāpilda pilnā apjomā un laikā un kādas šā mērķa labad tās var nolikt uz laiku plauktā. Jo nedrīkst būt tā, ka uzņēmējiem (un arī citiem iedzīvotājiem) būtiskas lietas (vienalga – pārmaksāto nodokļu atmaksa, dažādas izziņas utt.) iekavējas, jo, lūk, iestādei ir samazināti štati, darba laiks utt. Es šajā gadījumā ne tik daudz vainoju iestādes, cik rosinu noteikt veicamo darbu prioritātes.

Nacionālais protekcionisms. Manuprāt, ir jāpārdomā veidi, kā juridiski korekti kontrolēt Latvijas aktīvu uzpirkšanu. Protams, te var oponēt, ka ārvalstu investīcijas tieši otrādi ir jāveicina, nevis jāierobežo, bet... Man ir nelāgas aizdomas, ka finanšu tirgi citur “atkusīs” apmēram pusgadu – gadu ātrāk nekā Latvijā, un savā būtībā spekulanti – ārzemnieki izmantos šo laiku un Rietumu “lēto” naudu, lai šeit uzpirktu visu – nekustamos īpašumus, uzņēmumus, zemi, mežus utt. – un 2011.-2012.gadā tos izdevīgi pārdotu. Saprotu, ka Latvijas atrašanās ES un PTO neļauj voluntāri ierobežot ārvalstnieku pirkumus (lai gan Francijas un Vācijas valdības, starp citu, nekautrējas ietekmēt pat tādus pirkšanas – pārdošanas gadījumus, kas notiek starp privātiem uzņēmumiem un kuros valstij nav akciju). Un tomēr, manuprāt, ir iespējams ierobežot šādu spekulatīvu Latvijas uzpirkšanu, ar likumu nosakot, piemēram, termiņu, kurā jaunais īpašnieks nevar pirkumu tālāk pārdot (vai arī maksā pārdošanas gadījumā lielākus nodokļus). Ja uzpircējs zinās, ka viņam īpašums būs jātur zināmu periodu, tad paliks tie, kuri tiešām meklē biznesa iespējas, viņus ierobežojumi neatturēs. Šādi soļi būtu nepieciešami, lai, pārdzīvojuši dižķibeli, mēs 2011.gadā nekonstatētu, ka nekas mums vairs pašiem nepieder un mēs kārpīšanos laukā nevaram ietekmēt.

P.S. Tā kā neesmu ekonomists, apzinos, ka šādi priekšlikumi var būt kļūdaini – es tikai ļoti vēlos, lai būtu racionāla diskusija un kaut kāds pozitīvs “draivs”.

Vairāk ŠEIT