Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
No šosejas nogriežamies pa zemes ceļu un esam ģimenes mājas – Dzintaru –pagalmā Beļavas pagastā, kur mūs sagaida suņu meitene Džeina. Viņa dusmojas. Tāds darbs. Tūlīt jau pagalmā iznāk namamāte Dace Baltiņa.
VIZĪTKARTE
Audžuģimene
Vecāki: Dace Baltiņa un Ilvars Sermuss.
Bērni: Elviss (19), Rihards (18), Justīne (15), Inga (13), Jānis (11), Norberts (6), Kārlis (5), Rinalds (4), Sergejs (3) un Elīna (2).
Dzīvnieki: bezšķirnes suns Džeina (1) un runcis Osis (2).
Viņa smaida un saka, ka… ir jābaidās. Džeinas pienākumos ietilpst svešu cilvēku neielaišana Dzintaru mājās pie bērniem. Kad Dace suņuku ir aprājusi, varam droši kāpt pār slieksni. Trāpam tieši uz brokastīm. Tāpēc pirmā iepazīšanās ir ar ģimenes rūķīšiem – vismazākajiem ļaudīm, kas pie virtuves galda ietur azaidu. Mazais Sergejs, atnācējus ieraugot, metas bēgt.
Dace puikiņu uzmeklē, paņem rokās, un puisītis cieši apķeras viņai ap kaklu. "Nevienam es tevi neatdošu, nebaidies," saka audžumamma. Bērns esot nodomājis, ka sociālie darbinieki ieradušies viņam pakaļ, lai vestu prom no audžuģimenes uz citu vietu. Sergejs ir maziņš, bet viņam ir pieauguša cilvēka nopietnība. Tas tāpēc, ka līdzšinējā dzīves pieredze ir bijusi smaga, bioloģiskās ģimenes liktenis – traģisks. Dace pārliecinājusies, ka tāds mazs bērniņš daudz ko atceras no bijušā. Gan slikto, gan labo. Piemēram, skudriņas un zirneklīšus, kas novēroti savās īstajās mājās.
Paiet labs brīdis, iekams puisītis ir nomierinājies un sāk uzticēties mums, ciemiņiem, vairs nebaidoties, neslēpjoties. Tepat šiverē Daces vecākā meita Justīne – smaidīga un omulīga. Uz jautājumu, vai mazie bērni viņai sagādā patīkamas rūpes, meitene mīļi saka: "Viņiem katram ir savi niķi. Pie tā ir jāpierod. Parastie ir viņu teicieni: "Es to nedarīšu. Tu mani nekomandēsi."" Dace piebilst, ka lielākā sodība esot no mazuļiem dzirdēt vārdus: "Es tevi nemīlu. Es ar tevi nedraudzēšos." Tas nozīmējot, ka bērns tobrīd ir dikti dusmīgs. Tomēr Dace nekad šādus vārdus neņem ļaunā.
"Bērniem jāsaprot, ka šajās mājās ir savi spēles noteikumi. Tie ir citādi nekā viņu līdzšinējā dzīvē. Bērniem vajag laiku. Un viņi ik pa brīdim cenšas pretoties," smaida Dace. Viņa atzīst, ka bērni, iespējams, gaida, lai dažreiz viņus nopērtu. Līdz šim taču tā ir bijis! Taču Dace nekad to nedara. Viņa neredz tam jēgu. Bet, kad mazie vakarā audžumammai paprasot buču un vēl otru buču, tad viņai esot gandarījums par aizvadīto dienu un par to, ka lēnprātīgās audzināšanas metodes tomēr, kaut lēni, nes augļus.
Sergejs šajā audžuģimenē dzīvojot otro gadu. Viņš Daci sauc par mammu un Ilvaru – par tēti.
Tētis mūsu viesošanās brīdī nav Dzintaros, viņš kopā ar Daces vecākajiem dēliem ir talkā pie radiem. Mazuļiem Dace sākumā bijusi tante, bet vēlāk viņi sākuši audžumāti dēvēt vārdā – par Daci. Tiesa, reizēm pār lūpām izsprūkot vārdiņš mamma. Mazie bērni esot tie, kas naivi un patiesi parāda savu mīlestību. Viņi nebaidās un prot mīlēt. Dace atzīst, ka ar pusaudžiem ir daudz grūtāk, viņu iekšējā pasaule, mīlestība ir apslēpta. Un vēl Dace saka: "Māte – tas ir labs darbs." Kad audžubērni izlemj Daci uzrunāt par mammu, viņa ir saviļņota un jūt dubultu atbildību. "Tad šķiet, ka vairs nav atkāpšanās ceļa. Ar šo vārdu mamma bērns ir tevi nopircis," saka Dace.
No lielā katla
Mājas centrālā vieta ir virtuve – ģimenes pulcēšanās vieta. Tā ir mīļa vieta mājā. Varbūt pat pati mīļākā vieta. Nav tā, ka Dace viena rautos pie plīts. Viņa atzīst, ka ēdiena gatavošana nav viņas aicinājums. "Man nepatīk taisīt ēst, savukārt bērniem – ļoti patīk. Ēst gatavošanas prasmē un patikā bērni ir mani pārauguši," smej Dace. Kā notiek ēst taisīšana? Ģimenē ir ielāgojuši katra tās cilvēka ēšanas ieradumus, gaumi un cenšas to respektēt. Vienmēr tas nav iespējams. Tad jāgādā tā, lai vienā ēšanas reizē būtu izdabāts vienam bērnam, bet nākamajā ēdienreizē – otram. "Zinām, ka rīsi negaršo Sergejam, bet citiem garšo. Tātad, ja šoreiz ēdam rīsus, tad nākamreiz ēdīsim to, kas īpaši garšo Sergejam," skaidro mamma.
Vai varat iedomāties, kā šajā ģimenē top brokastis, pusdienas, vakariņas? Ja vāra zupu, tad to dara 10 litru tilpuma katlā. Ūdeni sanes no akas, jo krānu Dzintaru mājās nav. Krāsni kurina ar malku. Vienā ēdienreizē tiek izlietots grozs kartupeļu. Tieši tāpēc ģimene vasarā cītīgi strādā savā sakņu un augļu dārzā. Pagrabs ir pilns pieslānīts ar pašu audzēto, pašu mežā salasīto, pašu konservēto produkciju. Visai ziemai pietiek! Dienā tiek notiesāti padsmit maizes klaipi. Ģimene pienu pērk no kaimiņiem. Reizēm pienu dabū bārterī – par lauku darbos palīgā iešanu pie kaimiņiem. "Ir reizes, kad nevienam negribas mizot kartupeļus, stāvēt pie plīts. Tad izvēlamies kompromisu – cepam pankūkas. Tās ir mūsu ģimenes našķis," saka mamma Dace.
Māja bez eiroremonta
Virtuve ir ģimenes satikšanās vieta. Dace stāsta, ka ģimenes mājai ir bērnu gals (ar pašvaldības gādību bērni ir tikuši pie divstāvu gultām, kas mazajiem ļoti, ļoti patīkot), un vecāku gals. Bērnu galā esot gana vietas, kur mazuļiem izskrieties. Savukārt lielie bērni ir atraduši savus klusākus stūrīšus un vietu trenažieriem.
"Mūsu nams nav nekāda pils. Šo vietu var atpazīt uzreiz, tai nevar pabraukt, paiet garām, nepamanot ēku un tā iemītniekus. Mums pagalmā ir šūpoles, bumbas, slīdkalniņš. Uzreiz var apjaust, ka tā ir māja, kas domāta daudziem bērniem! Namā nav bijis eiroremonta. Vajadzētu uzfrišināt kaut vai virtuvi, taču tas viss maksā naudu. Bet, ja ir jāizvēlas – remonts vai jaunas botas bērniem, protams, pērkam botas," saka mamma. Un tomēr viņa lepojas ar to, ka audžuģimenei pieder sava māja. Savs jumts virs galvas. Un savs pagalms.
Ir atkarīgi… no interneta
Mamma lepojas, ka bērni cītīgi skolā mācās. "Esmu viņiem iegalvojusi, ka ir divas izvēles. Vispirms mācīties vai nemācīties nekad. Viņi mācās. Nevis tāpēc, ka mamma liek, ka skolā prasa, bet tāpēc, ka viņi zina – pašiem to vajag."
Šajā mājā pusaudžu dzīvi lielā mērā nosaka šai paaudzei raksturīgā dzīve internetā. Mājās ir interneta pieslēgums. Dace joko, ka pie datora ik dienu ir rinda, lai katrs varētu pabūt virtuālajā pasaulē savu laika strēķi. Un mamma gulēt aiziet tikai tad, kad pēdējais cilvēciņš no rindas ir pabeidzis sērfot internetā, tāpēc datoru var izslēgt atpūtai. Daces diena sākas pulksten 6.30.
Tagad lielie bērni sapņojot par digitālo videokameru. Dace un Ilvars zina, ka būs arī videokamera. Visiem skolas vecuma bērniem ģimenē, izņemot vienu meitu, katram ir savs mobilais tālrunis. Arī tai vienai meitenītei apsolīts, ka uz Ziemassvētkiem viņa tiks pie sava mobilā. "Mēs ārkārtīgi ātri pierodam pie jaunajām tehnoloģijām un neuztveram tās vairs kā luksusa lietu. Tā ir nepieciešamība! Mobilie tālruņi mūsu ģimenes skolas bērniem ir vajadzīgi tālab vien, lai mēs savstarpēji varētu sazināties," skaidro Dace.
Visi cits citam palīdz
Dacei un Ilvaram otro gadu ir audžuģimenes statuss. Vīrs diendienā iet darbā, pelna maizi. Tikmēr sieva, kā viņa pati saka, ir lielā mamma. Tā ir viņas profesija – būt mammai un par to saņemt algu. Tie ir 80 lati mēnesī neatkarīgi no bērnu skaita audžuģimenē. Papildus katra pašvaldība, no kuras nācis audžuģimenē ievietotais bērns, viņam maksā uzturnaudu. Šī summa katrai pašvaldībai ir cita. Šobrīd tie ir 80 lati kādam Rīgas bērnam un kopumā 175,50 lati par trim bērniem – diviem brālīšiem un māsai. Papildus kopš pagājušā gada jūlija Dace saņem arī ģimenes pabalstu, kas ir atkarīgs no bērnu skaita. Tie ir desmit lati par katru bērnu.
Dace saka: "Bez vīra blakus, bez stiprā pleca, muguras... Bez tēva šī lielā ģimene nevarētu pastāvēt. Pēdējais vārds mūsu mājās pieder tēvam. Mums nav matriarhāta, ir patriarhāts." Un vēl lielā mamma saka, ka viņas mājās neviens bērns nepazīst žagaru. Ja kāds ir pārlieku satrakojies, dusmīgs, tad viņš jāpaved malā, lai pasēž, pārdomā dzīvi, nomierinās. Ar to pietiek. Vardarbību šajā ģimenē nepieļauj. Dace pati to reiz ir izbaudījusi uz savas ādas, jo pirmais vīrs viņu mēdzis iekaustīt un bijis pat jābēg no mājas kopā ar četriem miesīgajiem bērniem. Tāpēc viņa zina, ka sāp ne tikai miesai, sāp arī dvēselei. Un to nedrīkst pieļaut. Tas ir grēks. Audžuģimenē ir Daces pašas atvases un audžubērni – puse uz pusi. Ar vīru Ilvaru Dacei ir viens kopīgs bēns. "Viņš ir ģimenes galva un taisnīgs tētis visiem 10 bērniem," saka Dace. Kopā viņi jūtoties kā ģimene.
Mammām vajag dot brīvbrīžus
Dace saka – mammām arī vajag brīvbrīžus, lai vienatnē palasītu grāmatu, veltītu kādu strēķīti sev. Domu un sevis pašas sakārtošanai. No tā labums ir ne tikai mammām, bet visai ģimenei. Tāpēc prieks par pašvaldības sociālo dienestu, kas sarūpējis iespēju Dacei atvest mazos un atstāt uz pāris stundām rotaļu grupiņā. Līdzi viņa ņem arī saiņus ar netīro veļu, to var izmazgāt automātiskajā veļas mašīnā sociālās palīdzības centrā. Arī tas ir atvieglojums, jo tad Dacei nebūs jāmazgā veļa mājās – veļas mašīnā Rīga–12. Mammas darbs, kā uzsver viņa, ir 24 stundas diennaktī. Sevišķi tad, kad bērni slimo. Un viņi slimo cits pēc cita. Tāpēc Dace ir priecīga par katrām pāris stundām atpūtas, ko viņai uzdāvina, piemēram, pašvaldības sociālie darbinieki.
Mamma atzīst, ka mulst, jūtas neērti, ja kāds cilvēks jautā, vai vajag palīdzēt, kā palīdzēt. Ir grūti atbildēt. Ir bail atbildēt. Ir bail no tā, ka cilvēks jutīsies saistīts. To negribas. Negribas, ka pēc tam kāds bakstītu acīs: "Re, re, prasa palīdzību." Tāpēc Dace saka: "Visskaistāk, ja kāds cilvēks, organizācija, partija paveic kaut ko labu, dāvina, bet dara to negaidīti.
Ne jau materiālais, ne jau dāvana ir tā svarīgākā. Gribas, lai cilvēcīgi pasaka: "Jūs darāt labu darbu." Mūsu sabiedrībā to diemžēl vēl neprot pateikt. Neprot bez aizspriedumiem raudzīties uz lielu ģimeni, kurā ir daudz bērnu," teic viņa.
Nenosoda audžubērnu īstos vecākus
"Kāpēc bērni nonāk audžuģimenē? Man šķiet, ka tas notiek tikai tāpēc, ka ir dzīves apjukuši vecāki, kas netiek galā ar saviem pienākumiem. Kaut kas dzīvē sagriežas... un viņiem nav spēka ieķerties un noturēties. Tad vecāki krīt paši un līdzi velk bērnus. Bērns tad nonāk audžuģimenē. Taču šī situācija ir kā runga ar diviem galiem. Tas tāpēc, ka bērnam ir vajadzīga īstā mamma un tētis. Lai vai kā klātos īstajās mājās, tās ir šo bērnu mājas. Bērns vienmēr ilgosies pēc īstajām mājām. Mēs nevaram pārveidot šo situāciju, pārveidot dzīvi. Mēs, audžuģimenes, varam tikai uz brīdi, kamēr mums ir uzticēti svešas mātes bērni, mīlēt viņus kā savējos un dot to, ko varam, ko spējam iemācīt. Varam samīļot, pabarot," saka Dace.