Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ieva un Kaspars Sūniņi saimnieko Kandavas pagasta Riebiķos, viņu īpašumā piecos hektāros aug vairāk nekā 40 šķirņu vīnogu. Lai iegūtu zināšanas vīnkopībā un vīna darināšanā, bijuši pie vīndariem Itālijā, Moldovā, Somijā, Gotlandē. Sūniņi ir pārliecināti, ka vīnkopībai Latvijā ir nākotne.
Agrākie rīdzinieki Ieva un Kaspars 1999. gadā vēlējušies iegādāties īpašumu pie jūras, bet gadījies nopirkt 10 hektāru lauku īpašuma pie Kandavas. Ieva ieguvusi Bulduru dārzkopības vidusskolas izglītību, lai zinātu, ko vispār laukos darīt. Doma par vīnogu audzēšanu radusies, jo blakus ir Sabiles Vīnkalns. Kaspars atceras: "Kad atnācām, te apkārt bija aizaugusi pļava un māja drupās. Kartupeļus piemājas zemē negribējām stādīt, bet kaut ko skaistai ainavai. 2000. gadā iestādījām pirmās vīnogas: 200 dažādu šķirņu stādu – trīs tādas, trīs tādas... –, lai izmēģinātu. Skatījāmies, kas iznāks. Rezultāti apmierināja. Tad stādījām vairāk un vairāk." Ieva stāsta:" Es uzrakstīju projektu jaunajiem zemniekiem, un varējām iegādāties specializēto vīnogu dārzu kopšanas tehniku, bez kuras mēs piecus hektārus nebūtu apstādījuši. Sākotnēji stādus pasūtījām no vīndaru biedrības, kurai jāmaksā par šķirnes izmantošanu un autortiesībām, pēc tam pavairojām paši, jo tik daudz stādu vīnkopības biedrība nevar piedāvāt."
Vai nozare Latvijā ir pazīstama?
Ieva: "Latvijā ar vīnkopību cilvēki nodarbojas sen, bet ne tik lielos apmēros kā mēs. Jau sen pie katras mājas auga viens vai divi stādi ar mazām, zilām, skābām ogām, visiem viena šķirne "Alfa", kas stādīta vairāk apzaļumošanai. Sabiles Vīnkalns ir no hercoga Jēkaba laikiem, bet diemžēl par tālaika šķirnēm nav īstas skaidrības, kas ticis audzēts, cik novākts. Vismaz tāda statistika nav pieejama. Hercogs Jēkabs iesāka, Kārlis Ulmanis lika ierīkot Vīnkalnu ar terasēm un stādījumiem. Padomju gadi vīnkopībai bija tukši, vienīgi, ja kāds entuziasts savā dārziņā kaut ko ņēmās. Šobrīd tirgus Latvijā sāk veidoties, to var uzskatīt par tādu kā vīnkopības renesansi. Pamazām veidojas vīna piekritēju loks, vīna baudīšana sāk attīstīties. Arvien vairāk cilvēku sāk interesēties, un kādam rodas doma, kā būtu, ja uzrullētu vīnu no savām vīnogām."
Kaspars: "Vīndaru biedrībā, kurā ir pāri par simts cilvēkiem, esam kopš 2000. gada. Pēdējos gados var just, ka nāk klāt jauni cilvēki. Vidējais vecums vairs nav ap 70 gadiem. Cilvēki ir dažādi – aktīvāki un mazāk aktīvi, arī tādi, kam viens, divi stādi, bet kas ļoti cītīgi un kārtīgi tos aprūpē. Šobrīd mums joprojām ir lielākais stādījums. Viesātē pie Valkas Pūpola kungam ir pāri par 80 gadiem un hektārs ar vīnogām, viņš ir ļoti pieredzējis vīnkopībā, vienkārši par viņu nav dzirdēts. Liels dārzs ir pie Valmieras Zandē Žentiņai, pie Tukuma Niedrai. Liela daļa ir tādu, kas audzē vīnogas tieši ogu ieguvei, realizācijai tirgū, jo mums ir tāda priekšrocība klimatiskajos apstākļos un šķirņu izvēlē, ka nav nepieciešama miglošana, jo mums šo slimību praktiski nav. Vienīgā lielākā skāde, kas dārzus var inficēt, ir īstā un neīstā miltrasa, bet, izvēloties vīnogu šķirnes un pareizi kopjot vainagu, ķīmiju var nelietot un dabūt pilnīgi tīras ogas. Arī es nemiglošu, jo esam pārliecināti zaļas dzīves piekritēji."
Ieva: "Doma par bērniem, arī par to, ko liekam vēderos un mutēs, ir iemesls, kāpēc daudzi cilvēki sāk interesēties un izvēlas vietējās vīnogas, un tās ir arī pietiekami aromātiskas. Ražas laikā audzētāji ogas pārdod tirgū, katra šķirne ražo mazliet atšķirīgā laikā. Nav jau tā, ka viņi tur sēž visu augustu, septembri un oktobri, bet ogas var atrast. Mums ir "Vitis vinifera", kas ir Eiropas vīnkoks (izcelsme no "Amorensis Labruska"), pārējām Eiropā – "Amorensis Ramons". Amerikas vīnogām ir cits celms. Eiropas vīnogas ir uzņēmīgas pret slimībām, tās pret sēnītēm un kukaiņiem miglo 16 reižu sezonā ik pa divām nedēļām."
Kā audzēt vīnogas, un kad gaidīt ražu?
Kaspars: "Pie mums tiek uzskatīts, ka vīnogas jāaudzē treknā augsnē kā rozes, bet tas ir ļoti dārgi. Pavasarī vajag uzart, vasarā nokultivēt, un nākamajā gadā stādīt, bet ne tranšejās. Mēs audzējam šķirnes, kas nav jāieziemo, jo stādi ziemā mēdz izsust, bet, ja izmanto salmus, tad peles izēd pumpurus. Bez ieziemošanas pavasarī mazajiem pumpuriem nav tik krasas klimatiskās svārstības.
Pavairot vīnogas var ar koksnainajiem spraudeņiem, ko sagriež rudenī, pārziemina pagrabā, vēl labāk stirpā, jo zemē mitrums un konstantā temperatūra ir piemērotāka nekā pagrabā, bet pavasarī sprauž augsnē. Mēs agri pavasarī spraužam siltumnīcā, lai vasarā izstādītu uz lauka. Pastāv uzskats, ka izstāda divgadīgus stādus, bet mēs esam iesākuši stādīt arī viengadīgus, un problēmu ar ieaugšanu nav. Ja jautāsiet vīnkopības speciālistam, viņš mēģinās apstrīdēt mūsu domu. Bet praksē pēc teorijas daudz kas nenotiek. Nesaprotu arī, kā var izveidot ražojošu vainagu ceturtajā gadā tik perfekti, kā tas prasīts grāmatā, jo bieži koku nokož salnas, tad jāimprovizē.
Pēc teorijas ceturtajā gadā var iegūt pirmo ražu, bet praksē varbūt var iegūt kādu ķekaru. Nevajadzētu uz šo iespēju paļauties un iekļaut biznesa plānā, jo viss ir daudz ilgāk. Ja tu taisi vīnogu dārzu, tad tev jāzina, cik līdzekļu un darba ieguldot, ko vari dabūt atpakaļ. Pastāv uzskats, ka vīnogas ir pāris spaiņu no koka. Nezinu, varbūt tie spaiņi ir ļoti maziņi. Normālos vīna dārzos visā pasaulē, ja ir runa par vīnogu audzēšanu vīnam, tie ir divi līdz četri kilogrami no stāda. Tas nozīmē, ka oga ir kvalitatīvāka, tā nav ūdeņaina, mēs zinām, ja ir ļoti daudz ābolu, tie nav tik aromātiski, tāpat arī ir ar vīnogām, kas ir ļoti būtiski vīna darināšanā."
Kam jāpievērš lielāka uzmanība?
Ieva: "Ja grib audzēt vīnogas, sākotnēji jāizvēlas vieta, kur pavasarī ir mazāk salnu, jo ne visas var stādīt uz lauka, lielākā daļa piemērota aizvējam pie dienvidu sienas. No 130 šķirnēm jāizvēlas tās, kuras piemērotākas katra vēlmēm un turpmākajam plānam, kur ogas likt." Kaspars piebilst: "Latvija ir maziņa, bet laika apstākļi dažādi, Latgalē cits klimats, Kurzemē pie jūras – cits. Pie mums ziemā sals mēdz būt arī –30, tad šķirni, kam ziemcietība ir –20, nemaz nav vērts stādīt. Ja pavasara salnas neskar, var stādīt agrākas šķirnes. Stāds ražo apmēram 40 gadu. Vecajiem stādiem vairāk spēka pārciest salnas, jo viņiem ir lielāks un vecāks vainags, formējums augstāks, salnas krīt uz zemes, uz apakšējiem pumpuriem, no kā cieš jaunie stādījumi, tad ogu nav. Pie mājas dažus stādus var piesegt, bet uz lauka nelīdz ne agrotīkls, ne dūmu sveces.
Latvijā populārākās šķirnes ir Paula Sukatnieka "Guna", "Veldze", "Supaga", "Sukride", "Zilga". Arī Gunvalda Vēsmiņa šķirnes "Liepājas dzintars", "Liepājas pērle", viņš Moldovā 30 gadu strādājis vīnogu selekcionēšanā. Labas ir krievu šķirnes, piemēram, "Russkaja Korinka".
Kā darināt vīnu?
Kaspars: "Pirms trijiem gadiem Latvijas Augļkopības asociācija un Latvijas vīnkopju biedrība rīkoja seminārus Ziemeļu vīnkopība. Regulārie klausītāji bija 80 cilvēku, bija pārstāvēta Somija, Norvēģija, Dānija, Anglija, Nīderlande, Kanāda, Amerika, Krievija, Latvija, Lietuva, Igaunija. Tur bija cilvēki, kas ražo vīnu, tā bija speciālistu konference. Runājām par vīnogu šķirnēm, audzēšanas apstākļiem, par dažādām tehnoloģijām. Kanādā ir labi gan baltie, gan sarkanie vīni, viņi ir pirmie, kas gatavo ledus vīnu, lai gan vīnkopībai ir nedaudz vairāk par 30 gadiem."
Ieva: "Ja grib iegūt labu produktu, to gatavo no viskvalitatīvākajām ogām vissterilākajos apstākļos un punktuāli ievērojot vīna darīšanas tehnoloģiju. Zinām, ka vīnā liek vecās zaptes, to, kas nav notirgots tirgū un mazliet jau ierūdzis, bet tad nekad neiegūs kvalitatīvu produktu. Receptes var izlasīt grāmatās, katram savi noslēpumi, bet princips visiem viens – ļoti punktuāli jāseko līdzi visam, ko dara, viss smalki jāpieraksta, lai tad, ja noiet greizi, nākamajā gadā zinātu, kāpēc tā noticis.
Ogas nolasa, saspiež. Gatavošanā ir atšķirības, vai būs sarkanais vai baltais vīns, arī kāds – sausais, pussaldais vai saldais. Sarkano vīnu var atstāt rūgt kopā ar mizām nedēļu vai ilgāk, pievienojot speciālo vīna raugu un trūkstošo cukuru. Cukura daudzums ir jānomēra pirms raudzēšanas, lai neiznāktu liķieris, bet, ja pievienos par maz, tad vīns nenorūgs. Cukuru liek kopā ar raugu un ļauj konkrētas dienas norūgt speciālos nerūsējošā tērauda raudzēšanas konteineros. Tajos ir ērtāk nekā stikla bunduļos, ko nevar tik viegli izmazgāt. Konteineri ir no 3 līdz 50 litriem.
Ja runājam par ābolu un ogu raudzēšanu, būs citas nianses, tiem jāpievieno ūdens, jāšķaida sula. Tādā ziņā āboli un ogas ir izdevīgāki. Vienam litram sulas pievieno divus vai pat trīs litrus ūdens. Savukārt vīnogām raža no krūma ir trīs kilogrami, noņemam no ķekariem – jau divi, sula ir 1,8 litri. Ja novāc ķekaros 10 kilogramu, tad iznāks 6 – 7 litri sulas, pēc filtrēšanas – ap 5 litriem. Puse no ražas.
Baltvīnu netur uz ogām, sulu ar cukuru un raugu raudzē bez mizām, lai netiek bojāta garša – kātos un mizās ir tanīns, kas dod zāļainu garšu. Sarkanajam vīnam tanīns rada krāsu un garšas buķeti, bet nedrīkst pārspīlēt, jo tā pārbagātība ir raudzēšanas kļūda. Ja liekam raudzēt ar ķekariem un kātiņiem, tad parādās zāļainā un rūgtā garša, kas var pazust tikai pēc vairākiem gadiem." Kaspars piebilst: "Vīns ir dzīvs, to var uzlabot, arī sabojāt, nepareizi raudzējot vai pārāk ilgi turot. Tās ir nianses. Lielos vilcienos: sarkanvīnu tur uz mizām, lai dabūtu piesātinātu krāsu un mazliet tanīna, baltvīnam tās atdala nost. Sarkanvīnam turam raudzējumu uz mizām ar cukuru un raugu līdz 20 dienām, tā ir katra vīndara vēlme, un katrai vīnogai savas garšas īpatnības. Mēs turam aptuveni 10 dienu. Pēc tam atdala mizas un liek raudzēties slēgtos traukos, lai netiktu klāt skābeklis, izdalītos gāzes, kas veidojas rūgstot."
Kur jūsu vīnu var nopirkt?
Kaspars: "Vēl nekur. Vīnogu vīnu Latvijā iegādāties praktiski nav iespējams. Cilvēki zvana vīndaru biedrībai un prasa suvenīram, pat no Zemkopības ministrijas, gribot vest uz Eiroparlamentu. Bet nav. Tas, kas tapis šķirņu pārbaudīšanā un izzinot, kā vīni veidojas, joprojām ir eksperimentālā daudzumā. Tagad ir tikai sākums. Mērķis – vīni Latvijā būs pēc gadiem diviem, trijiem, pieciem, uz to mēs ejam. No vienas puses, tas ir tieši mūsu, Riebiķu, vīns, no otras – mēs atrodamies ļoti skaistā vietā Abavas ielejā, kas sen slavena ar vīniem, turpinām tradīcijas.