Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pagājušogad mēs ar vīru pēc 11 gadu kopdzīves šķīrāmies. Divus mēnešus vēlāk mana labākā draudzene vēl no universitātes laikiem mira 39 gadu vecumā. Kopš viņas nāves pat ne sekundi neesmu pārstājusi justies nožēlojami. Pastāvīgi esmu uz raudāšanas robežas.
JAUTĀJUMS:
Jūs noteikti saņemat simtiem līdzīgu vēstuļu, bet es katru dienu jūtos nogurusi un nezinu, vai to ilgāk spēšu izturēt. 1997. gadā mana māte negaidīti mira 52 gadu vecumā. Man bija 27. Pāris gadus vēlāk mēs ar māsu pamatīgi sastrīdējāmies, un neesam jau ilgāku laiku runājušas. Patiesībā esmu mēģinājusi māsu atrast, bet viņa ir gluži kā pazudusi.
36 gadu vecumā mana dzīve ir bijusi nekas cits kā viena vienīga traģēdija. Esmu bijusi depresijas mākta, cik sen vien sevi atceros. Patiesība ir tāda, ka visi cilvēki, kurus jebkad esmu mīlējusi, tostarp labāko draudzeni, vīru, māti un māsu, ir aizgājuši no manas dzīves uz visiem laikiem.
Viss, ko daru, viss, ko redzu, viss, kas mani aizrauj, atgādina man par viņiem, un tas mani emocionāli kropļo. Esmu izgājusi daudz kam cauri pēc savas mātes nāves. Esmu izaugusi un nostiprinājusi savus talantus. Bet arvien biežāk jūtos tā, ka vienkārši nevaru to visu izturēt. Man nav ģimenes, neviena, kam pieglausties, un nejūtu pilnīgi nekādu prieku no savas dzīves. Vienkārši nesaprotu, kā joprojām spēju dzīvot bez ģimenes un savas labākās draudzenes. Neredzu jēgu turpināt bez viņiem un nemaz to nevēlos.
Bieži domāju par pašnāvību, bet apzinos, ka ar to līdzēts nebūs. Labi saprotu, ka man ir jācīnās, bet kā lai to izdaru? Kā kāds var aizmirst vissvarīgāko dzīvē un turpināt tā, it kā nekas nav bijis?
ATBILDE:
Atbilde ir ļoti vienkārša. Tev ir steidzīgi jāmeklē profesionālu cilvēku palīdzība. Tev uz to ir tiesības, un tā tev ir kritiski nepieciešama.
Protams, situācija Latvijā dara savu, bet palīdzība eksistē un tev tā ir jāatrod. Vienatnē netiksi skaidrībā. Tev ir depresija, un tā kā jebkura cita slimība ir jāārstē ar mediķu palīdzību. Šeit nav runa par traģiskajiem tavas dzīves notikumiem, bet gan depresiju kā slimību, kas grauj tavu pašapziņu.
Tava situācija ir sarežģīta, jo esi viena. Tas nenozīmē, ka nevari cīnīties. Ja esi nonācis līdz šim brīdim, tad tas tikai liecina par tavu uzņēmību un vēlēšanos dzīvot. Tev ir svarīgi atkal ieiet dzīves ritmā, jo vientulība un ikdienas rūpju trūkums ir galvenie depresijas iemesli.
Dodies pie sava ģimenes ārsta un izklāsti savu situāciju! Tas tevi uzvirzīs uz pareizā ceļa. Svarīgi ir noskaidrot, kas tavā dzīvē ir visdārgākais un kā to atgūt. Ja izpratīsi savus sapņus, tad varēsi nospraust mērķus, lai tos iegūtu.