Raimonds Pauls — kā gulbim ūdens (12)

— Slavenus mākslas cilvēkus nereti pavada skaudība. Vai tu uz savas ādas esi to izjutis?

— Dažādi jau var skaidrot to, ko raksta kāds kritiķis. Ja viņš par tevi uzraksta kaut ko sliktu, tad tu sāc aizdomāties, vai aiz tā ir kāds zemteksts. Taču ir jāsaprot viens — jo lielāki ir tavi panākumi, jo spēcīgāka būs pretreakcija. Vai tā ir skaudība, man ir grūti pateikt. Atklāti jau to neviens neatzīst. Biežāk runā aiz muguras...

— To, ko par tevi runā aiz muguras, esmu daudzkārt dzirdējis.

— Es to jūtu. Nav jau pieņemts tādas lietas teikt acīs, bet kuluāros, profesionāļu aprindās, starp amata brāļiem... Jā, tur runā.

— Vai, tavuprāt, skaudība ir raksturīga tieši mākslinieku videi, vai tomēr tas tā notiek tikai ar mums, latviešiem?

— Nē, domāju, ka tā notiek jebkurā vidē. Piemēri nav tālu jāmeklē, paskatīsimies kaut vai uz latviešu zemnieku konfliktiem — ja kaimiņam klājas labi, tad... Tādas skaudības pazīmes jau bija novērojamas tajā laikā, kad dibinājās jaunā padomju iekārta, un tie, kam nekā nebija, sāka norēķināties ar turīgajiem saimniekiem. Mākslā notiek tas pats, un literatūrā jau tas ir ļoti labi apspēlēts.

— Tu esi teicis, ka tie, kas tev grib ļaunu, paši bieži vien saņem sodu. — Tā tas ir bijis. Sena tautas gudrība jau māca — nekad otram neroc bedri... Un es arī uzskatu, ka tas ļaunums mani nav dziļi ievainojis. Bet tos cilvēkus es negribētu saukt vārdā, dažu arī vairs nav starp mums.

— Tev jau laikam ir apnicis runāt par Ādolfu Šapiro un bijušā Latvijas Jaunatnes teātra galu...

— Nē, kāpēc, es labprāt par to runāju. Tieši otrādi — neslēpjos no tā, kaut arī zinu, ka daudzi mani uzskata par šā teātra likvidētāju. Izlasot aktrises Dinas Kuples pārdomas par tā laika darbu teātrī, kā arī aizgājušā aktiera un režisora Jāņa Vītoliņa pāris frāžu par to, kāda toreiz bija situācija, es pilnīgi droši varu sacīt, ka nekad nebūtu spēris tik radikālu soli, un tie cilvēki, kas mani pazīst, ļoti labi zina, ka man nav raksturīga tik radikāla rīcība. Jautājums drīzāk jāuzdod tiem, kas panāca, ka šis teātris no populāra un kādreiz ļoti iecienīta teātra pārvērtās par neko.

Cik man zināms, gan Maskavā, gan Sanktpēterburgā un tāpat visā pasaulē daudzi teātri ir piedzīvojuši reorganizāciju. Tādu variantu piedāvājām arī mēs, bet par to jau neviens nerunā. Turklāt visā šajā teātra lietā tika piespēlēta arī Šapiro tautība. Man, piemēram, no Telavivas sūtīja riebīgas vēstules... Nevarētu teikt, ka man tās ir patīkamas atmiņas. Spekulācijas ar nacionālo jautājumu notiek tad, kad nekā cita pāri nepaliek. Vienīgais, kas mani mierina, ir tas, ka neesmu izdarījis neko tādu, par ko man tagad būtu jāsarkst.

— Bet Šapiro jau bija lieliska iespēja šo teātri saglabāt.

— Te jau ir visa tā traģēdija! Iespējams, ka tur būtisku lomu nospēlēja tas, par ko mēs maz runājam — par visiem tiem konfliktiem, kas notiek teātru iekšienē. Starp citu, patlaban šādi konflikti ir vērojumi gandrīz jebkurā pašmāju teātrī. Nupat Nacionālajā teātrī norisinājās vesels apvērsums. Tolaik situāciju vēl vairāk saasināja tas, ka bijām spiesti teātra telpas atdot draudzei.

Neviens arī vairs neatceras, ka slavenais Jaunais Rīgas teātris, kas tagad Alvja Hermaņa vadībā sniedz viesizrādes gan Krievijā, gan Rietumos, tika dibināts manā laikā... (Laikā, kad R. Pauls bija Latvijas kultūras ministrs — Red.).

— Kā tad tas tika radīts?

— Mēs piedāvājām izveidot jaunu teātri, neejot vairs tādu ceļu, kāds tas bija padomju laiku komjaunatnes vai jaunatnes teātriem.

— Bet vai Šapiro bija iespējas strādāt jaunajā teātrī?

— Viņam tika izteikts piedāvājums. Redz, toreiz daudziem šķita nepieņemami tas, ka es ierosināju izveidot konkursa sistēmu. Tajā laikā par šo ideju ņirgājās un teica — kā tu LPSR Tautas māksliniekam liksi iet uz konkursu?! Un tomēr dzīve pierādīja, ka tas ir jādara! Es visādā ziņā ne par ko negribu attaisnoties.

— Strādājot Krievijā par vēstnieku, es arī biju spiests uzklausīt jautājumus — kāpēc Raimonds Pauls ir likvidējis šo teātri? Es to stāstu tikai tādēļ, lai raksturotu tās leģendas, kas nostiprinās pat ļoti lielā sabiedrības daļā.

— Es jau runāju par nacionālo jautājumu, un šajā gadījumā es negribu ieslīgt kādās diskusijās. Varu vienīgi teikt: man ir īpaši liels gandarījums par to, ka es biju viens no tiem, kas atbalstīja Krievu drāmas teātra saglabāšanu, jo tajā laikā šā teātra liktenis bija mata galā. Pietiktu ar pāris vārdiem, lai teātris tiktu likvidēts. Un atkal spekulējot ar nacionālām problēmām, tikai šoreiz no otras puses.

— Kādreiz pazīstamie padomju estrādes mākslinieki Egils Švarcs un Larisa Mondrusa labākas dzīves meklējumos vispirms no Latvijas pārcēlās uz Maskavu un tad, vēl labākas dzīves alkdami, emigrēja uz Rietumiem. Maskavā viņi labi iekļāvās oficiālajā repertuārā, bet tagad, ciemojoties Latvijā, uzsvērti dziedāja latviski. Viss, kā vajadzīgs. Rīgas estrādes orķestrī, kuru toreiz vadīja Egils Švarcs, muzikanti savu diriģentu sauca par Maestro. Pēc Švarcu pāra aizbraukšanas no Rīgas par Maestro kļuvi tu. Tikai ar vienu principiālu atšķirību — tu ātri kļuvi par Maestro arī visai tautai. Mani interesē, kāpēc tu tolaik nepārcēlies uz lielo galvaspilsētu? Jūs ar sievu taču varējāt nemanot pazust arī Rietumos, ja vien būtu to gribējuši, jo ciemojāties, piemēram, Parīzē tikai divatā. Kāpēc tu tomēr paliki pie savām klavierēm tepat Veidenbauma ielā? — Bet kāpēc mani vecāki 1944. gadā neaizbēga no Latvijas? Lielākā daļa mūsu tautas nekur neaizbrauca. Tagad jau daudzi saka — mēs tur bijām trimdā... Bet, atklāti sakot, neviens jau ar varu viņus tur nedzina. Pārbūve Maskavā un Atmoda Latvijā jau sākās te, nevis emigrācijā jeb trimdā, no viņiem tikai daži piebalsoja un arī ne visi. Es nerunāju par tiem, kuri patiešām te bija barikāžu laikā. Bet tādu nebija daudz.

— Var iebilst — ar varu nedzina, bet, iespējams, ja paši nebūtu aizbraukuši, tad piespiedu kārtā dotos uz otru pusi.

— Kādreiz esmu ieminējies, ka vajadzētu uzcelt pieminekli visiem tiem, kas nekur neaizbrauca, jo viņi jau bija tie, kas izglāba Latviju. Visu taču izšķīrām mēs, kas te dzīvojām.

Bet par to manu palikšanu... Vienmēr esmu zinājis, ka Maskavā nekad nejutīšos tā kā šeit. Man pat bija ērtāk ik pa laikam no šejienes aizbraukt uz Maskavu. Tur es arī nevienam nebiju paguvis uzkrist uz nerviem. Nezinu, iespējams, ja es tur būtu palicis, mani piemeklētu Māra Liepas liktenis.

— Mūsu tauta tagad jau ir atkususi un atzīst Māri Liepu, viņš vairs neskaitās nodevējs, kas dejo uz Maskavas Lielā teātra skatuves, bet deviņdesmito gadu sākumā kā bija, tā bija... Kāds angļu kritiķis par Māri Liepu rakstīja, ka viņa smadzenes dejo, bet ķermenis domā.

— Nenoliedzami, viņš bija talantīgs dejotājs ar gudru galvu. Starp citu, nupat arī Marisam Jansonam piešķīra pilsonību. Tu jau zini, ka Jansona tēvs, prasti runājot, tika izforķīts no Latvijas...

— Tu viņu pazini?

— Arvīdu Jansonu es ļoti labi atceros. Lai arī Mariss Jansons tagad ir augstas klases mūziķis un savā karjerā ir sasniedzis kalngalu, viņš allaž mani liek sveicināt, televīzija gan tos sveicienus nepārraida. Es pat brīnos, ka līdz pat šai dienai Mariss Jansons pret mani izturas ar sevišķu pietāti. Bet ar Latviju viņu saista tikai tik, cik viņa tautība. Viņš arī nediriģē nevienu latviešu darbu, viņa vadītajos orķestros nav latviešu komponistu darbu.

— Pastāsti par Marisa Jansona tēva aizdzīšanu no Latvijas.

— Pieradīt tur neko nevar. Tomēr, cik zinu, mums te bija daži diriģenti, kas gribēja komandēt parādi. Dažādu apsvērumu dēļ es šos uzvārdus neminēšu, bet tie bija latvieši un nepavisam ne varas pārstāvji. Vārdu sakot, tika radīta tāda gaisotne, ka cilvēks bija spiests emigrēt. Arvīds Jansons aizbrauca uz Pēterburgu un tur kļuva diezgan populārs, diriģēja arī Japānā un citur ārvalstīs. Viņš bija ļoti efektīvs diriģents un interesants cilvēks.

— Bet, atgriežoties pie padomju laika estrādes, vai esi kādreiz domājis par to, ko tu devi izcilajiem skatuves māksliniekiem Valērijam Ļeontjevam, Allai Pugačovai?

— Nedomāju, ka tur ir kāda došana vai ņemšana. Mums vienkārši laimējās tajā laikā kopīgi sadarboties. Bez šaubām, tās ir izcilas populārās mūzikas personības.

— Negribu tev glaimot, bet kritiķi raksta, ka bez tevis Pugačova nebūtu sasniegusi tādas virsotnes.

— Domāju, ka tas ir pārspīlēti teikts. Redzi, runāt par Pugačovu ir ļoti grūti. No vienas puses, nenoliedzami augstas klases māksliniece, no otras puses — ļoti sarežģīts cilvēks ar dažādām privātās dzīves peripetijām. Pat neraugoties uz to, ka viņa joprojām ir augsti cienījama estrādes zvaigzne, es viņu nemūžam neapskaustu. Tomēr viņas lielums ir neapšaubāms. Ne velti esmu viņu nosaucis par krievu Edīti Piafu.

— Vai nav tiesa, ka tajā komjaunatnes dziesmu stilā tu ienesi tādas kā Rietumu vēsmas — gan Maskavā, gan visā bijušajā Padomju Savienībā?

— Nedomāju. Tolaik taču bija bītli, ABBA.

— Viņi tomēr bija mums slēgtajā pasaulē.

— Manuprāt, svarīgākais, ko mēs toreiz panācām, bija tas, ka cilvēkiem kļuva skaidrs: mūzikai ir jābūt melodiskai. Krieviem ir viena nelaime — visos mākslas žanros viņiem ir ļoti daudz talantīgu cilvēku, taču bieži vien tur ir jautājumus par gaumes izjūtu. Par to runājot, ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai neaizskartu kādu nāciju. Kāpēc mēs vienmēr griežamies pie Laimas Vaikules, kad runa ir par apģērbu, stilu? Tāpēc, ka viņai tiešām piemīt stila un gaumes izjūta!

— Vai te neapstiprinās doma, ka pozitīva gaumes ietekme nāk no Baltijas?

— Pilnīgi pareizi. Arī toreiz lielajā PSRS mēs bijām mazie Rietumi. Tagad mūsu problēma ir tā, ka Krievijas acīs mēs jau esam province. Tāpat province mēs esam, piemēram, vāciešiem. Toreiz situācija bija citāda, visi brauca uz Rīgu un Tallinu, jo tas skaitījās — vai, vai, vai...

— Mums vēl pūrā ir tie divdesmit gadi starp abiem pasaules kariem, kad mēs jau sākām pietuvoties Eiropai.

— Es, piemēram, domāju: nu kāpēc viņi arī tagad brauc uz to Jūrmalas festivālu? To pašu viņi mēģināja realizēt Sočos, bet...

— Tad kāpēc viņi brauc?

— Varbūt mēs paši nemaz nejūtam to, kāda šeit ir gaisotne, bet viņiem acīmredzot patīk šī vide.

— Latvija viņiem ir unikāla arī tajā ziņā, ka šeit viņi jūtas mazliet kā Rietumos, mazliet kā Padomju Savienībā un vienlaikus var sarunāties krieviski.

— Pareizi. Mēs tikai neprotam to līdz galam izmantot, jo viņi jau te brauc ne pēc kapitālistiskajiem labumiem, bet pēc īpašās Jūrmalas auras.

— Laikam ejot, mums pamazām aizmirstas tas, kā tapa šī valsts un sabiedrība, tāpēc es gribu atgādināt, ka par tevi kā par PSRS deputāta kandidātu un nacionālistu šā vārda labākajā nozīmē nobalsoja Liepājas zemūdeņu bāzes un Liepājas garnizona padomju karavīri, no sarakstiem izsvītrodami dažādus militāristus. Liepājā bāzējās tās pašas zemūdenes, kas izraisīja skandālus, kad zviedri tās noķēra savos ūdeņos spiegojam.

— Jā, es atceros, kā toreiz, pa tām zemūdenēm līzdams, sasitu galvu un biju laimīgs, kad tiku no turienes ārā. Es jau toreiz sapratu, ka vēlēšanu kampaņā tiekos ar vienkāršajiem krievu zaldātiem un jūrniekiem.

— Ko tu viņiem tādu pateici?

— Es viņiem stāstīju galvenokārt par Pugačovu. Nerunāju ne par kādu politiku, un tas viņus nemaz neinteresēja. Tiem zaldātiņiem jau bija viena doma — ātrāk tikt mājās.

— Bet viņi bija priecīgi, satiekot komponistu.

— Zināma popularitāte jau man bija. Toreiz viņu elki bija Pugačova, Ļeontjevs.

— Un tomēr vai var teikt, ka šie padomju karavīri, balsodami par tevi un svītrodami savu militāristu, gribēdami vai negribēdami arī ir veicinājuši Latvijas neatkarību.

— Kas attiecas uz Liepāju, uz tiem jaunajiem zēniem, kas nobalsoja, jā, tā varētu teikt. Bet tur bija interesants arī virsnieku sastāvs. Tie nebija nekādi, kā krievi saka, ļubraki. Tie bija skoloti, inteliģenti cilvēki, profesionāļi, ar vairākām augstākajām izglītībām. Tagad es ar interesi skatos tos dokumentālos raidījumus par Staļinu, Hruščovu, ko rāda Krievijas televīzija. Tikai no šīm pārraidēm es uzzinu, kādā laikā īsti esmu dzīvojis.

— Krievu nopietnajos TV raidījumos vēsturi vairāk uztver kā vēsturi, nevis kā ideoloģiju. Mēs savukārt Latvijas vēsturē cenšamies atrast šodienai atbilstošu, pareizu ideoloģiju, un reizēm iznāk arī pareiza vēsture. — Pirms vēlēšanām mēs atkal jūtam, ka šī tēma tiek pārcilāta, bet es nekad nepiekritīšu tādiem ideoloģiskiem lozungiem, kaut arī, iespējams, esmu daudz lielāks Latvijas patriots nekā daudzi citi.

— Man šķiet, ka tavos atzinējos un pielūdzējos bija arī augstākā PSRS vadība. Nu, piemēram, kaut vai tas gadījums, kad pēc koncerta pie tevis garderobē apsveikt ienāca Aleksandrs Jakovļevs — tobrīd otrais cilvēks partijā un valstī. Tāpat Gorbačovs, labi zinot, ka esi ievēlēts par PSRS tautas deputātu no Tautas frontes, 1988. gadā tevi iekļāva savā delegācijā uz Ķīnu.

— Es uzskatu, ka Gorbačovs ir ievērojamākā vēstures figūra pēdējo gadu laikā, kas tiešām kaut ko izdarīja, lai pasaule tiktu apgriezta kājām gaisā. Esmu redzējis filmu, kurā tiek spilgti paradīts, kā ar viņu ir apgājušies pēc visiem šiem notikumiem, tas tiešām ir nožēlojami.

— Strādājot Maskavā, es piedzīvoju, ko tur nozīmēja tavi koncerti. Tie radīja lielāku ažiotāžu nekā Maikla Džeksona uzstāšanās. Man toreiz vajadzēja tikt galā ar prezidenta Jeļcina ģimenes lūgumiem izsniegt ļoti daudz biļešu uz Paula koncertu, kas nemaz nebija tik vienkārši izdarāms. Tev vispār ir zināmi visi šie stāsti?

— Iespējams, ka to nosaka mans raksturs, bet es nekad neesmu izmantojis to, ko man ir devusi skatuve — ne šeit, Latvijā, ne citur pasaulē. Nekad neesmu spekulējis ar klausītājiem, un es nevaru ciest, ka mākslinieki sevi pasludina par zvaigznēm un pieprasa sev nez kādas privilēģijas — īpašas viesnīcas, mašīnas un tamlīdzīgi. Sevišķi absurda man šķiet zvaigžņu masveida ražošana. Es esmu izgājis cauri pavisam citai dzīves skolai.

— Cik zinu, tu neiestājies kompartijā. Iespējams, padomju sistēmai bija izdevīgāk, ka tu ar savu lielumu un slavu nemaz neesi kompartijas sastāvā.

— Zini, es pat toreiz nejutu nekādu sevišķo spiedienu. Viņi pieņēma to, kā tas ir. Sešdesmitajos gados par to vēl tika runāts, taču pēc tam runas norima pavisam. — Atceros to reizi, kad Ulmanis tikās ar Jeļcinu un Kremlī notika oficiālas brokastis. Tev kā Valsts prezidenta padomniekam atbilstoši protokolam bija jāsēž blakus ģenerālim Gračovam, kurš toreiz bija Krievijas aizsardzības ministrs. Galvenais jautājums, kāpēc vispār Ulmanis toreiz ieradās valsts vizītē Maskavā, bija Krievijas bruņoto spēku izvešana no Latvijas. Ko jūs toreiz ar ģenerāli Gračovu runājāt?

— Toreiz visgrūtākais bija tas, ka viņš gribēja mani piedzirdīt. Bet es jau sapratu, ka tas no viņa puses bija tikai draudzīgs žests un nekas vairāk. Vēl viņš man tajā reizē pateica tādu frāzi: “Kam tev tā politika, labāk raksti dziesmas!” — Tu esi spēlējis daudziem varas pārstāvjiem — Brežņevam, Andropovam, Gorbačovam, Skandināvijas monarhiem, tagadējam Krievijas prezidentam... Vai tev nešķiet, ka tu, sēžot pie klavierēm, esi kaut kas vairāk nekā šie pasaules valdnieki?

— Neko jaunu nepateikšu, to jau pirms manis daudzi ir atzinuši — viens populārs dziedātājs vai sportists savas valsts labā var izdarīt daudz vairāk nekā kāds valstsvīrs.

— Uz tevi sāka riet, kad tu devies turnejā uz Ameriku pie tā sauktās padomju diasporas — tur pēc PSRS beigām dzīvo miljoniem bijušo padomju pilsoņu.

— Tajā gadījumā kārtējo reizi apliecinājās mūsu trulums, ko es nevaru pieņemt un nekad arī nepieņemšu. Kaut arī cilvēki zināja, ka zālē sēdēja astoņi tūkstoši krievu, ebreju un citas tautības cilvēku, kaut kādas latviešu aprindas man pārmeta — esot vajadzējis uzstāties latviešu valodā. Tā nebija tā auditorija, kur man tas būtu jādara, turklāt vai man ko tādu var pārmest, ja es pārsvarā strādāju latviešu valodā?! Starp citu, arī Lietuvā bija stipri līdzīgi, kad arī kāds nošņāca — vai tad nevarēja kaut ko latviski... Bet es uz turieni braucu ar Krievu drāmas teātri, tā ir pilnīgi cita programma! Es braucu koncertēt cilvēkiem, nevis propagandu dzīt.

— Tāpat arī tev pārmeta kandidēšanu Saeimas vēlēšanās.

— Tā jau bija profesionāli veidota kampaņa, ko realizēja laikraksts Diena. Ozoliņš rakstīja — Kremļa muzikants... Tās publikācijas, kur es esmu kopā ar krievu veterāniem, tas viss zaņķis, kas bija jāizbrien, bija mērķtiecīgi organizēts process. Nu jau viņi ir kļuvuši rāmāki. Bet tajā laikā viņi spīdēja ar tādām publikācijām.

— Kā tu domā, vai pēc gadiem kāds vēl atcerēsies, ka Raimonds Pauls bija divu Saeimu deputāts?

— Domāju, ka nē. Iespējams, ka arī es arī pats to vairs neatcerēšos. Lai varētu darboties aktīvajā politikā, ir jābūt gatavam regulāri uzstāties, piedalīties dažādās diskusijās, bet mēs jau esam tādi citādi. Nu, cik tad mūsu tur vairs palicis — Imants Kalniņš, Ausma Kantāne, nav daudz to kultūras pārstāvju. Ļoti labi apzinos, ka mēs vairāk esam vajadzīgi tajā priekšvēlēšanu periodā nekā pēc tam. Tur ir bijis gan Imants Ziedonis, gan Alberts Bels. Viņi nospļāvās un teica — nē, paldies, mums to nevajag.

— Tagad jau viss ir izlīdzinājies. Tu uzstājies jaunajā hallē, un to zaņķi neviens vairs neatceras. Bet tev arī visu piedod, tev nekas nelīp klāt, tautā saka — kā pīlei ūdens, tavā gadījumā būtu jāsaka — kā gulbim ūdens...

— Es jau arī neko tādu neesmu izdarījis, lai man kaut ko nepiedotu un lai man kaut kas pieliptu. Man arī šķiet, ka līdz tautai tas zaņķis tā īsti nemaz nenonāca. Ieinteresēti tajā visā bija daži sabiedrības slāņi. Redzi, nupat biju daudzās Latvijas skolās, biju arī Lubānā. Kas ir Lubāna? Dziļie lauki... Bet es tur jutos kā sešdesmitajos gados, kad tikko sāku uzstāties ar saviem autorkoncertiem. Spilgts pārsteigums man bija arī uzstāšanās Arēnā Rīga.

— Es domāju, ka tas bija visas nācijas pārdzīvojums, sevišķi, kad to pārraidīja televīzija.

— Jā, televīzijas reitingi rādīja, ka Latvijas mērogā tam koncertam bija milzīgs skatītāju skaits, pat lielāks nekā olimpisko spēļu un visādu citādu sarīkojumu laikā. Var jau būt, ka man ir tas, ko krievi sauc par ņuhu, kad tu jūti, kurā momentā jāspēlē un kurā brīdī ir laiks pazust aizkulisēs.

— Kāpēc tu tik daudz strādā? Tā ir dzīves jēga vai drīzāk veids, kā kompensēt savu neapmierinātību?

— Ja es nebūtu sācis ofensīvu un piecēlies pēc tiem tumšajiem manas dzīves periodiem, droši vien es jau būtu nogrimis. Darbs man dod pareizo virzienu un attur no iespējas atkal iebraukt kādā grāvī. Godīgi sakot, es taču tagad varētu atļauties staigāt pa visiem dārgākajiem krogiem un dzīrot, braukt uz Parīzi, Ņujorku.

— Provokatīvs jautājums — kas notiktu, ja mēs tagad iedzertu vienu glāzi?

— Man tā būtu traģēdija.

— Kad tev ir dzimšanas diena, tad tavi draugi ir diezgan nelaimīgi, jo viņiem nav ne jausmas, ko tev dāvināt. Turklāt ir tāds uzskats, ka Paulam jau viss ir.

— Man arī tā ir traģēdija, ja kādam kaut kas jādāvina, bet ne jau tāpēc, ka es būtu skopulis. Es, piemēram, nezinātu, ko tev uzdāvināt.

— Tad jājautā, kas tev sagādā prieku?

— Man mājā pie sienas ir kāda skolnieka zīmējums — tas ir mans portrets. Vienā skolā bija izsludināts konkurss par manu portretu. Tev vajadzēja redzēt tos manus ģīmjus! Tur bija arī tāds darbs, ka nezinātājs varētu nodomāt, ka to ir zīmējis kāds nāvīgi labs modernists. Lūk, mani iepriecina tādas negaidītas lietiņas. Man nav vajadzīgi pulksteņi un automašīnas.

— Ir tāds jēdziens — ģimenes cilvēks. Domājot par tevi un to, ka tu neesi pametis Latviju, man gribas teikt, ka tev tautas izjūta ir paplašināta ģimenes izjūta. Bet saki, vai arī sadzīviski tu esi pārliecinošs ģimenes cilvēks?

— Droši vien, ka jā. Bet es arī nekad nerīkojos neapdomīgi. Pie mums regulāri tiek rakstīts par vīriešiem, kuri piecdesmit, sešdesmit gados šķiras un aiziet pie jauniem skuķiem. Kad es vienam diriģentam prasīju: “Nu kur tev palika tā jaunā meitene?”, viņš man izstāsta, ka šī esot aizbēgusi uz Stokholmu. Tas nav nekāds brīnums, tā tas parasti beidzas.

— Un tomēr, ja mākslinieks ir sarakstījis daudz populāru dziesmu, viņam ir iznākuši desmitiem albumu, viņu klausās miljoni, tad, kā ierasts, sabiedrība ir pārliecināta, ka viņam ir arī daudz sievu un draudzeņu.

— Tā jau visiem šķiet. Man ir pilnīgi nepieņemami, ja visās tajās jezgās cieš bērni. Man pat ir grūti iztēloties, kā tas ir, ja meita nevēlas runāt ar savu tēvu.

— Man šķiet, ka tevī savienojas nesavienojamais — radošais un racionālais...

— Jā, es vienmēr apzinos, ko daru.