Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9061570t1he0d7.jpg)
Viens no bīstamākajiem apdraudējumiem civilajam iedzīvotājam, kurš, apstākļu spiests, dzīvo kādas armijas daļas tuvumā, ir zemē palikušie nesprāgušas munīcijas lādiņi. Latvijā šī situācija joprojām ir draudīga.
Vēsturiski mūsu zeme pārdzīvojusi ne tikai visus pasaules karus un dažādu varu maiņu, bet arī pavisam taustāmu piedraņķošanu, jo cauri mūsu zemei gājušas dažādu armiju daļas, risinājušās kaujas un zeme joprojām slēpj sevī atmiņas par to. Patiesībā, laikam nav īsti pareizi teikt, ka zeme slēpj. Zemei nekas tāds nekad nav bijis vajadzīgs; zeme grib, lai cilvēks to pavasarī apstrādā, lai stāda kokus, lai ceļ mājokļus; nez vai zeme drebēja sajūsmā par šāviņiem, kas lidojuši, sprāguši un postījuši. Zemē paslēptie šāviņi ir vien cilvēku roku darbs – vai nu izšauti un nenovākti, vai apzināti apslēpti zem zemes kārtas.
Tikos ar Latvijā vienīgo Nesprāgušās munīcijas rotas komandieri Andri Riekstu, kuru godam var saukt ne tikai par šīs rotas komandieri, bet arī dibinātāju, un tas ir viņa nopelns, ka Latvijas Bruņotajos spēkos ir šāda rota, notiek arī apmācības nesprāgušas munīcijas neitralizēšanā un mūsu speciālisti dara savu ikdienas darbu ne tikai Latvijā, bet arī Irākā, Afganistānā, Kosovā, Āfrikā.
Ikdienas darbs
Par ikdienu to var saukt pavisam noteikti, jo pagājušajā gadā 84 rotas speciālisti izbraukuši uz aptuveni deviņiem tūkstošiem izsaukumu – ziemā, protams, mazāk, pavasaros, vasarās un rudenī – krietni vairāk. Tas izskaidrojams gauži vienkārši, proti, pavasarī sākas lielā zemes rakšana – zemnieku saimniecībās, mazdārziņos, tīrīšanas talkās. Atsākas arī būvdarbi. Šajā laikā nesprāgušas munīcijas atradumi palielinās un nemaz neiet mazumā. Šie bīstamie priekšmeti, šķiet, aug gluži kā akmeņi – vienus tu novāc, bet nākamgad atkal jauni ir vietā. Tas tādēļ, ka vietās, kur, piemēram, bijušas armijas munīcijas noliktavas, kā, piemēram, Zvārdē vai Cekulē, munīcija, armijai aizejot, tiek aprakta zemē. Pārbērta ar plānu zemes kārtu vairākos slāņos. Un tad notiek tā «akmeņu augšana»: speciālisti novāc un neitralizē virsējos atradumus, bet pēc gada parādās atkal jauni. Sevišķi, ja šajā procesā piedalās civilie iedzīvotāji, kuri noskatījuši attiecīgo teritoriju mājas būvniecībai vai dārza ierīkošanai. Komandieris A. Rieksts nožēlo, ka joprojām nav organizēts plānveida attīrīšanas darbs visā Latvijā. Tas saistīts ar štatu nepietiekamību. Vienkārši visu nevar paspēt. Uz civilistu izsaukumiem jāreaģē nekavējoties, jo pastāv reāls apdraudējums cilvēka dzīvībai. Latvija sadalīta četros reģionos, nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas vads atrodas Saldū, Rēzeknē, Rīgā un Ogrē, lai pēc iespējas ātrāk tiktu līdz izsaukuma objektam. Kas jādara civilistam, atrodot nesprāgušu munīciju
Protams, jāziņo par atradumu. Tikko ir kaut mazākās aizdomas, ka zemē uzietais priekšmets varētu būt nesprādzis lādiņš, nekavējoties jāzvana policijai. Policists atbrauks, sastādīs aktu, novērtēs priekšmeta bīstamību un sapratīs, vai nepieciešams izsaukt neitralizētājus. Ja civilists nolēmis par atradumu neziņot, viņš automātiski tiek pakļauts kriminālatbildībai – pie viņa ir nereģistrēts ierocis.
Tomēr komandieris A. Rieksts par civilistiem izsakās labi – viņi pēdējos gados tomēr kļuvuši gan apzinīgāki, gan arī izglītotāki. Protams, ir arī tādi, kas nebaidās ne paša velna! Viņi lupina nost vai atdauza krāsainā metāla daļas, laikam jau nebīdamies par briesmām dzīvībai, – viegli nopelnīt gribas vēl vairāk. Un diemžēl ir gadījušās arī nelaimes, pārsvarā ar jauniešiem un vecāka gadagājuma sievietēm. Dažkārt interesanta esot arī privātīpašnieku attieksme: kāds zemes īpašnieks, kurš vēlējies padziļināt savu dīķi, atradis nesprāgušu lādiņu, bet puisis kategoriski atteicies no speciālistu palīdzības, jo vienīgais veids, kā bīstamos lādiņus var neitralizēt, ir tos neitralizēt tajā vietā, kur tie atrasti. Pārvadāt tādu kravu ir bīstami, un komandieris nekad neriskēs ar savu puišu dzīvību. Neitralizēšanas process parasti notiek tik uzmanīgi, lai netiktu nodarīts kaitējums ne īpašumam, ne dabai. Tomēr dīķa īpašnieks atteicies no speciālistu pakalpojumiem un – lādiņu ieracis dīķī atpakaļ, tikai dziļāk. Tās, protams, ir viņa tiesības.
Bīstama un viltīga
Nesprāgusi munīcija ir viltīga. Tā zem zemes var gulēt ilgi, ilgi, pamazām rūsējot, it kā sadaloties, bet patiesībā – gaidot savu nāvējošo gulbja dziesmas stundu. Ja tiek atrasts kaut viens šāds priekšmets ceļa būves teritorijā vai uz dzelzceļa – neitralizēšanas vienība pārmeklē plašu šīs vietas apkārtni un neitralizē visus atradumus. Tādēļ A. Rieksts runā par akūtu nepieciešamību pēc plānveida darbības – sākt ar bīstamākajām Latvijas vietām Madonā, Zvārdē, Cekulē, kur kādreiz bijušas ne tikai padomju armijas munīcijas noliktavas, bet bieži atrasti lādiņi pat no Pirmā pasaules kara laikiem. Iedzīvotāji, kas dzīvo šādos rajonos un grib apsaimniekot zemi, ir brīdināti, un lielākā daļa arī saprot, ka katrs lāpstas cirtiens zemē var izraisīt nelaimi. Mans darbabiedrs, kurš zēna gadus pavadījis Zvārdē, stāsta: vasarās, skrienot basām kājām pa zāli, lai tā nedurstītu papēžus, puikas lekuši no vienas mīnas uz otru... Kapeņu stāstiņi. Tomēr pieaugušajiem vajadzētu uztvert šīs apdraudētās vietas ļoti nopietni. Tāpat kā to dara nesprāgušās munīcijas rotas komandieris A. Rieksts. Rotas speciālisti regulāri dodas uz pasaules karstākajiem punktiem, un pieredze Irākā, Kosovā un Afganistānā ir gan citāda, gan krietni lielāka – tur jāneitralizē arī kājnieku mīnas, kas ir sevišķi nelāgas – tās ievietotas plastikāta apvalkā, tādēļ detektors mīnu nespēj atrast. Pasaulē ir aizliegts tās lietot karadarbībā, tomēr – karā atļauts viss. Laikam joprojām...
Mēs, protams, varam atviegloti uzelpot – pie mums kara nav. Bet atbalsis no bijušajiem kariem – vai dzirdat, cik tālu tās skan! •