Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9065918t1hd482.jpg)
«Kā varam gribēt, lai mūsu tautai labi klājas, ja visiem pie mājām visos svētkos valsts karogi ir nolaisti pusmastā!? Karogam svētkos ir jāplīvo taisni stāvus gaisā! Tieši tāpēc visiem iesaku karogu kārt nevis pie mājas sienas, bet gan mauriņā ierīkot īpaši šim nolūkam paredzētu mastu,» spriež daiļdārzniece, «Latvijas Avīzes» rīkotā konkursa «Radošā sieviete laukos» 1999. gada laureāte Zenta Skrastiņa.
Šoreiz daiļdārzniece konsultē kāda pilsētas mājas dārza pārkārtošanu.
Ar sētiņu kā kapzeķīti
Savulaik tur bijuši vairāku ģimeņu mazdārziņi, vecs ābeļdārzs, no kura atstātas tikai divas jaunākās ābeles. Par mājas pirmsākumiem pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados atgādina divas garas tūjas tās priekšā, kuras izstiepušās tik augstu, ka to lapotne pilnībā aizēno visu otro stāvu. «Turklāt tās augušas savā vaļā, neveidojot vainagu, tāpēc kokiem nav kvalitātes, bet centrālajai ieejai – skaista skata,» piebilst Z. Skrastiņa. «Vecās tūjas vajadzētu nozāģēt. Saprotams, pilsētā tas var izrādīties problemātiski. Ja kokus nozāģēt nav iespējams, tad ainavas uzlabošanai ieteicams spurainos galus precīzi un glīti apgriezt, nozāģējot izstīdzējušās galotnes. Lapotnes apakšējā daļa ir pietiekami biezi sakuplojusi, lai no tās izveidotu glītu vainagu. Tad apakšējā daļa sāktu straujāk augt un veidotos blīvāks vainags, kas izskatītos labāk.»
Daudzas mājas, arī šo, ieskauj dzīvžogs. Šajā gadījumā vecais krūmu dzīvžogs ir morāli un fiziski novecojis. Z. Skrastiņa uzskata, ka mājas centrālo ieeju ar betona margām labāk izcels «pliks» mauriņš. Pāris metru attālums līdz ietvei ir pārāk mazs, lai tur kaut ko stādītu. «Lai aug zaļa zālīte, nekas vairāk. Ja gadījumā to garāmgājēji nobradās, tad zālienu var ierobežot ar mazu minisētiņu pārdesmit centimetru augstumā. Kā kapzeķīti,» saka daiļdārzniece.
Vārtus un sētu ap māju viņa iesaka veidot tieši pie ēkas stūra, mašīnas iebraucamo vietu atstājot pirms vārtiem. Tad, ieskrienot mājās uz pusdienām, vārtus katru reizi nevajadzētu virināt. Centrālais iebraucamais ceļš, sākumā platāks, vēlāk sašaurinoties, aizstiepjas garām garāžai, saimniecības ēku rindai, akai, dārza kamīnam līdz pat dārzam. Otrs celiņš apmēram 60 cm platumā ved no verandas uz dārza kamīnu, kur paredzēta atpūtas zona. Celiņus visur ieteicams veidot ar noapaļotiem stūriem, jo, kā liecina prakse, taisnos leņķus nobradā – katrs grib iet taisnāko ceļu.
Aka kā vēsa «tusiņu» vieta
Kaut arī mājā ievilkts centrālais ūdensvads, tās pagalmā iztīrīta, atjaunota un kā morāla un vēsturiska vērtība saglabāta aka. Ja aku nelieto ikdienas vajadzībām, tad tās virspusi var vienkāršot, neierīkojot ar roku velkamo vindu un jumtiņu virs tās, kā to ierasts redzēt daudzviet, bet gan uzliekot vienkāršu vāku, kuru var izmantot arī kā galda virsmu, ja lielākos pagalma svētkos tas nepieciešams. Tādējādi aka būs arī funkcionāli izmantojama un vasaras karstumā koku paēnā veidosies kā vēsa «tusiņu» vieta, ierosina Z. Skrastiņa. Lai akas ārpuse izskatītos glītāka, tās apdarei var izmantot uz pusi grieztus apaļkokus, kurus nekādā gadījumā nedrīkst apstrādāt ar indīgām vielām. Tos apliek apkārt akai. Ap aku apmēram pusmetra platumā veido celiņu. Tādējādi ar vienu šāvienu būs nošauti divi zaķi – aka būs gan izmantojama, gan arī skaists dārza elements.
Koku paēnā
Vislielākās raizes saimniekiem sagādā lielās liepas dārza galā, zem kurām lāgā neaug pat zālīte.
Dārza galu ar ne visai estētisko skatu uz kaimiņu sētu neizdosies «aizaudzēt» ar dzīvžogu, lai kā to gribētos, skaidro daiļdārzniece. Zem lielajām liepām augs vienīgi ēncietīgi augi, «apakšstāvu» te varētu veidot no ceriņiem un jasmīniem, stādījumu formu neizceļot zigzagā, bet gan pusaplī. Var stādīt zalktenes un citus ēncietīgus augus. Arī hortenzijas ir samērā iecietīgas pret ēnu.
Stādījumus līkumainā formā, diezgan pabiezi izstādot skaistā plūdlīnijā, var turpināt gar abām zemesgabala malām, vidusdaļu atstājot mauriņam. Daiļdārzniece skaidro, ka dārzu iekārto līdzīgi istabai, kurā mēbeles izvieto gar malām, bet vidu atstāj tukšu. Saulainākajā vietā stāda augļu kokus un krūmus. Blakus augošajam lielajam bērzam var stādīt kadiķu grupu, kuru mūžzaļums rudenī skaisti kontrastēs ar dzeltenīgo bērzu. Šajā kompozīcijā lieliski iederēsies arī pīlādzis, dekoratīvie krūmi: klinšrozītes, kazbārži, spirejas. Tādējādi lielie liepu stumbri un neestētiskā ainava dārza galā vairs nebūs tik uzkrītoša, mājas pagalmā un dārzā varēs justies kā nelielā oāzītē.
Dekoratīvo krūmaugu un koku vidū var «iemānīt» arī augļu kokus un ogulājus, iesaka Z. Skrastiņa. Ķiršus, ābeles, bumbieres, upenes, jāņogas, ērkšķogas var stādīt droši, vislabāk – blakus atpūtas zonai. Lai, šašliku cepot, var uzēst kādu ogu. Te labi iederētos arī garšaugu un zemeņu nelieli laukumiņi. Avenes gan labāk dārzā nelaist, ja nu vienīgi to saknes norobežojot ar plāksnēm apmēram 40 cm dziļumā tā, lai tās nebūtu redzamas. Apmēram trīs metru diametrā ar plāksnēm norobežo apli, kurā stāda dažādu šķirņu avenes, sākot ar agrīnajām un beidzot ar vēlīnajām.
Radošs process mūža garumā
Dārza iekārtošanas laiks klāt. Ar ko sākt? «Kamēr nav žoga, labāk neko nesākt – kāda jēga muļļāties stādījumiem pa virsu,» atbild Z. Skrastiņa. «Vienkāršākais variants – uzvest virsū melnzemi. Ja kādreiz tur ir bijis ābeļdārzs un zemē palikušas vecās saknes, tad frēzēt nav jēgas – frēzi var salauzt vienā momentā. Turklāt, arot dārzu, kurā aug lieli koki, tiem tiek bojāta sakņu sistēma.»
Dekoratīvos un augļu kokus, krūmus apkārt mauriņam stāda, mulčējot ar kūdru vai mizu mulču. Ja nav iespējams visu vēlamo izdarīt vienā sezonā, tad stādījumus veido pa grupām, dārzu veidojot pamazām. Dārza veidošana ir radošs process, ko var veikt visa mūža garumā.