Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mani vecāki ir pārtraukuši sarunāties ar saviem bērniem, un es nezinu, ko lai dara. Esmu vecākā no četrām māsām vecumā no 27 līdz 33. Divas no mums jau ir precējušās, bet vienai jau ir gadu veca meitiņa. Mēs visas esam ļoti tuvas.
JAUTĀJUMS:
"Es domāju, ka mūsu vecāki nav sapratuši, kā izturēties pret saviem nu jau pieaugušajiem bērniem, kuriem tagad ir pašiem savas ģimenes. Vecāki mums nekad nezvana, jo uzskata, ka tam ir jābūt mūsu pienākumam. Mans tēvs ir ļoti intraverts un atturīgs bijušais alkoholiķis, kurš nekad nav spējis izveidot emocionālas saiknes ar savām atvasēm. Mana māte ir tā, kas atbild uz telefona zvaniem un sarunu laikā nekad neapjautājas par mums. Mātei patīk runāt tikai par sevi.
Kad viņa sastrīdas ar kādu no mums, tad automātiski tiek atstumtas visas četras meitas. Uz telefona zvaniem netiek atbildēts, un e-pasts paliek nepārbaudīts. Parasti, kad māte tomēr izlemj pēc divām nedēļām atbildēt, viņa sūdzas par depresiju un to kā viņas bērni viņu nemīlot. Šī situācija ir ļoti ierasta mūsu ģimenē un atkārtojas ik mēnesi.
Šīs attiecības ietekmē arī mani. Es nedomāju, ka man būtu tas jāpacieš, un mātei vajadzētu zināt, ka šāda izturēšanās attiecīgi rada negatīvas sekas. Es gribu ar viņu aprunāties un paskaidrot, ka tā nedrīkst izturēties ne pret bērniem, ne kādu citu cilvēku. Es gribu, lai to darām mēs visas četras, jo viņa tikai manī vien neklausīsies. Manas māsas man nepiekrīt. Viņas uzskata, ka pārrunas tikai saasinātu situāciju uz vēl ilgāku laiku. Es zināmā mērā piekrītu. Tātad mēs gaidām un ceram, ka viss nokārtosies pats no sevis. Kā lai rīkojos šajā situācijā? Negribu nevienu sāpināt..."
ATBILDE:
"Tu mums esi izklāstījusi visu tikai lielos vilcienos. Sīkumi ir izlaisti. Kādas ir attiecības starp jūsu vecākiem? Tu teici, ka tēvs ir alkoholiķis. Pret to cīnīties bieži vien ir neiespējami. Tāpēc tava māte vienkārši to noklusē vai palaiž gar ausīm. Šādu klusēšanu, nevēlēšanos atzīt problēmu un izvairīšanos no vainīgajiem jūsu mātei ir iemācījusi dzīve ar tēvu alkoholiķi.
Iespējams, kad vēl bijāt mazas, jūsu māte zināja savus pienākumus. Tēvs nepārprotami dzēra un bija nepieejams. Māte guva baudu, rūpējoties par bērniem, gatavojot pusdienas, šujot vai mācot meitām pieklājīgu uzvedību. Jūs, iespējams, bijāt veids, kā aizmirst nepateicīgo vīru. Protams, viņa jūs nepārprotami mīlēja. Tas bija būtiski līdz brīdim, kad visas meitas atstāja viņas pajumti.
Māja kļuva neparasti klusa. Vīrs pārstāja dzert, un viņai vairs nebija par ko rūpēties. Viņa, iespējams, saskārās ar depresiju. Alkoholisms ir slimība uz mūžu, un cilvēki, kuri to izbaudījuši, nekad to nespēs noslēpt. Tā ir tāda kā nespēja un vājums, kas ietekmē arī blakusesošos. Tavai mātei katru dienu ir jānoskatās uz šo tēva nelaimes iemiesojumu, kas arī rada depresiju un nevēlēšanos cīnīties.
Nav runa par alkoholismu, vai attiecībām starp jūsu vecākiem. Tava māte nekļuva par tādu, kāda ir, vienas dienas laikā. Tā ir dzīve un notikumi, kas netieši ietekmē cilvēka būtību.
Tu neesi minējusi, vai tava māte ir strādājusi. Ja tā, tad viņas dzīve ir bijusi pat vēl smagāka. Šie pienākumi ir bijuši tavai mātei kā tāda dzīves jēga. Bez bērniem, darba vai vīra alkohola problēmām, iespējams, viņa ir zaudējusi savu vietu un jēgu. Viņa ir apjukusi un nezina, ko ar sevi darīt. Viņa ir kļuvusi veca, un to, ko varbūt vēlējās darīt jaunībā, jau ir nokavējusi.
Tas viss viņu tracina un pamatīgi sadusmo. Viņa gan to izrāda, neko nesakot.
Izrunāšanās viņai nepalīdzēs. Viņai vajadzīga jēga. Viņai ir jādod tas, ko viņa prot un ir darījusi visu savu dzīvi. Viņai ir jādod darbs. Tavai mātei ir nepieciešams par kādu rūpēties. Ja ne viņas bērni, tad mazbērni. Ja ne mazbērni, tad mājdzīvnieki. Viņai vajag kādu, par ko rūpēties."