Tauvas josla (6)

Vai upe var būt privātīpašums kādā nelielā posmā tikai tādēļ, ka zeme abos krastos pieder vienam īpašniekam? Vai cilvēkiem ir tiesības pārvietoties gar upmalu? Vai zemes īpašniekam jāievēro tauvas josla? Upe ir 50 km gara, tā nav publisko sarakstā.

Jautā J. Zemītis Smiltenē.

Publiskie un privātie ūdeņi

Latvijā ir ap 12 500 upju, strautu un lielu grāvju, 23 upes ir garākas par 100 kilometriem. Civillikuma I pielikumā \\"Publisko ezeru un upju saraksts\\", kura pēdējā redakcija stājusies spēkā 2007. gada 22. martā, iekļautas 42 upes.

Civillikuma trešajā daļā \\"Lietu tiesības\\" no 1102. līdz 1127. pantam aprakstīti ūdeņu lietošanas tiesību aprobežojumi. Pie publiskajiem ūdeņiem pieder jūras piekrastes josla, kā arī Civillikuma 1. pielikumā uzskaitītie ezeri un upes. Visi pārējie ūdeņi ir privāti (1102. pants). Jūras piekraste pieder valstij līdz tai vietai, kuru sasniedz jūras augstākās bangas (1104. pants).

Kā stāvošie, tā tekošie privātie ūdeņi, kas atrodas viena zemes īpašnieka robežās, pieder viņam ar tiesībām tos lietot vienam pašam un pēc sava ieskata, bet ūdeņi, kas stiepjas cauri vai piekļaujas dažādu īpašnieku zemes gabaliem, ir viņu kopīpašums, un katram no viņiem ir tiesības lietot to ūdeņu daļu, kas stiepjas cauri vai piekļaujas viņa zemei (1108. pants).

Ūdens ikdienišķa lietošana jebkuram cilvēkam brīvi atļauta publiskās upēs, ciktāl ar to nekaitē sabiedrībai un neaizskar zemes īpašnieka tiesības (1110. pants).

Arī uz privātas zemes

Arī tad, ja ūdeņi nav iekļauti publisko ezeru un upju sarakstā, daudzos gadījumos jebkuram cilvēkam ir tiesības pastaigāties pa to krastiem, peldēties un braukt ar laivu. Jēdziens tauvas josla agrāk bija minēts Aizsargjoslu likumā kā viens no ekspluatācijas aizsargjoslu veidiem. Taču, veicot grozījumus likumā, šis jēdziens no Aizsargjoslu likuma ir pazudis.

Zvejniecības likuma 1. pantā tauvas josla definēta kā sauszemes josla gar ūdeņu krastu, kas paredzēta ar zveju vai kuģošanu saistītām darbībām un kājāmgājējiem. Tātad tauvas joslu var izmantot, lai pastaigātos gar ūdeņu krastiem, zvejotu vai izkāptu krastā, braucot pa ūdeņiem ar laivu vai kuģīti. Pie zvejas pieder gan amatierzveja – makšķerēšana un zemūdens medības, ko veic atpūtas vai sporta nolūkā bez tiesībām iegūtās zivis pārdot vai piedāvāt tirgū, gan pašpatēriņa zveja, komerciālā zveja un rūpnieciskā zveja.

Tiesības, ko garantē tauvas josla, aprakstītas šī likuma 9. pantā. Tauvas josla nav jānosaka vienīgi tad, ja privātie ūdeņi visā to platībā un tiem piegulošā sauszemes daļa pieder vienam īpašniekam un zvejas tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij.

Praksē tauvas joslas nav tikai ezeriņiem, kas pilnīgi atrodas uz viena īpašnieka zemes. Tiklīdz zemei gar ūdeņiem ir vismaz divi īpašnieki vai arī daļa zemes ir valsts vai pašvaldības valdījumā, spēkā stājas likuma norma par tauvas joslu.

Dabiskās tauvas joslas (t.i., gar dabisko ūdeņu krastiem) platums ir:

gar privāto ūdeņu krastiem – 4 metri;

gar pārējo ūdeņu krastiem – 10 metru;

gar jūras piekrasti – 20 metru.

Zivsaimniecības pārvalde tauvas joslu zvejas vajadzībām un Satiksmes ministrijas Jūrniecības departaments kuģošanas vajadzībām var noteikt arī šaurāku vai platāku, tomēr tā nedrīkst pārsniegt 40 metru.

Vēstulē aprakstītajā gadījumā nez vai 50 km gara upe atrodas viena īpašnieka zemē. Tātad šai upei ir 4 metrus plata tauvas josla, ko var izmantot kājāmgājēji un makšķernieki.

Tauvas joslas platumu skaita:

gar upju un ezeru lēzeniem krastiem – no normālās ūdenslīnijas;

gar upju un ezeru kraujiem krastiem – no krasta nogāžu augšmalas. Tad tauvas joslas platumā ietilpst arī zeme no ūdenslīmeņa līdz krasta nogāzei un pati nogāze;

jūras piekrastē – no tās vietas, kuru sasniedz jūras augstākās bangas.

Gar mākslīgi izbūvētiem kanāliem, hidrotehniskām būvēm un citām būvēm ūdens tauvas joslu nosaka attiecīgās būves plānā.

Gar jūras piekrasti tauvas joslu norobežo ar speciālām zīmēm, bet gar upēm un ezeriem tādas nav nepieciešamas. Jebkurā gadījumā zemes robežu plānā tauvas josla īpašniekam ir lietošanas tiesību ierobežojums – par labu pārējiem sabiedrības locekļiem. Zemes īpašnieks nedrīkst šajās robežās traucēt gājēju pārvietošanos, kā arī uzlikt žogu vai citus šķēršļus. Aizsargjoslu likuma 36. panta 3. daļas 2. punktā īpaši pasvītrots, ka zemes īpašniekiem krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē aizliegts norobežot ar žogiem pieeju jūrai, kā arī traucēt kājāmgājēju brīvu pārvietošanos un atrašanos pludmalē un tauvas joslā. Tas pats attiecas arī uz tauvas joslu gar upju un ezeru krastiem.

Ko var darīt?

Zvejniecības likuma 9. pantā noteikts, ka tauvas joslas bezmaksas lietošana bez iepriekšējas saskaņošanas ar zemes īpašnieku paredzēta kājāmgājējiem, zivju resursu un ūdeņu uzraudzībai un izpētei, robežapsardzībai, kā arī vides aizsardzības, ugunsdrošības un glābšanas pasākumu veikšanai. Tātad jebkurš cilvēks var pastaigāties pa 4 metrus platu upes krastu, kaut arī zeme līdz pat ūdenim un upes posms pieder privātīpašniekam.

Pēc saskaņošanas ar zemes īpašnieku tauvas joslā ir atļauta laivu un kuģu piestāšana, to izkraušana un pagaidu uzglabāšana, laivu un kuģu pārziemošana, būve un remonts; zvejnieku apmetņu ierīkošana, atpūta, zvejas rīku žāvēšana un citas ar zveju saistītas darbības; ūdenstūristu apmetņu ierīkošana. Šīs darbības drīkst veikt, ievērojot vides aizsardzības normas, bet pie valsts robežas ūdenstilpēm – arī valsts robežas režīma prasības.

Juristi skaidro, ka peldēties un braukt ar laivu var arī tad, ja upe vai ezers nav publisko ezeru sarakstā (izņemot ezerus, kas atrodas uz viena privātīpašnieka zemes). Tekošs ūdens nevar piederēt privātīpašniekam. Ja privātīpašniekam pieder upes posms, tas nozīmē, ka viņam ir īpašuma tiesības uz gultni un tiesības uz pašu upi, piemēram, izmantot tās ūdens spēku. Likums nosaka un juristi skaidro, ka vispārējās satiksmes intereses ir svarīgākas nekā atsevišķu privātpersonu tiesības (Rozenfelds J. Lietu tiesības. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004, 93.– 94. lpp). Tādēļ cilvēki var peldēties vai braukt ar laivu arī pa privātu upes posmu, bet bez saskaņošanas ar īpašnieku nedrīkst vilkt laivu krastā vai ierīkot apmetni.

Taču, izvēloties peldvietu, ieteicams izmantot zināmas un drošas vietas, kā arī oficiāli noteiktās. Peldēšanās nezināmā vietā var apdraudēt veselību un dzīvību.

Ja zemes īpašnieks pārkāpj likumu un neļauj izmantot tauvas joslu, var iesniegt iesniegumu vietējai pašvaldībai un pašvaldības policijai, prasot nodrošināt likumā noteiktās tiesības. Protams, arī atpūtniekiem jāuzvedas pieklājīgi – nav jātrokšņo, jāsavāc savi atkritumi un jāsakopj teritorija, ugunskurs jākurina tikai tam paredzētā vietā.

Makšķerēšana

Jebkurš cilvēks, noformējot vajadzīgās atļaujas, var makšķerēt un zvejot publiskajos ūdeņos un ūdeņos, kuros zvejas tiesības pieder valstij. Pēdējie uzskaitīti Civillikuma pielikumos – II pielikumā \\"Ezeru saraksts, kuros zvejas tiesības pieder valstij\\" un III pielikumā \\"Upju vai to daļu saraksts, kuros zvejas tiesības pieder valstij\\". Pārējos gadījumos zvejas tiesības privātos ūdeņos pieder to īpašniekam. To nosaka Ministru kabineta 1998. gada

15. decembra noteikumu Nr. 453 \\"Noteikumi par zvejas tiesību izmantošanu privātajos ūdeņos\\" 2. punkts.

Privātos ezeros (tie var piederēt arī vairākiem īpašniekiem) un ezeros, kas atrodas uz viena īpašnieka zemes un kuros zvejas tiesības nepieder valstij, makšķerēšanas tiesības pieder ezeru īpašniekiem. Īpašnieks tās var atļaut izmantot citām fiziskām un juridiskām personām, ievērojot normatīvos aktus. Tas noteikts Ministru kabineta 2006. gada

10. janvāra noteikumu Nr. 31 \\"Makšķerēšanas noteikumi\\" 4. punktā.

Pilsētās

Piekrastes pilsētās vai biezi apdzīvotās vietās zvejošanai un kuģošanai (ja tāda atļauta) tauvas joslu lieto, ievērojot tādus pašus noteikumus kā neapdzīvotās vietās. Taču, ja krastmalas apbūvētas ar ēkām tādā mērā, ka nav iespējams izmantot visu likumā noteikto tauvas joslas platumu, gar krastu jāatstāj tik plata tauvas josla, lai nodrošinātu ērtu braukšanu, un, ja nepieciešams, izvērtējot atsevišķi katru konkrēto apbūvi (t.i., ēkas, ja ir nepieciešams, var arī nojaukt).

Atsevišķos gadījumos, kad pilsētās vai biezi apdzīvotās vietās izbūvē mākslīgās piekrastes, pašvaldības uzdevums ir tauvas joslas vietā ērti pieejamās vietās un piebraucamo ceļu tuvumā ierīkot zvejas un kuģošanas (ja tās tur atļautas) vajadzībām piemērota garuma un platuma piestātnes un uzturēt tās labā stāvoklī.

Ja dabiski mainās ūdenslīnija, atbilstoši jaunajai mainās arī tauvas josla. Ja upes gultni groza ar mākslīgiem regulēšanas darbiem, tad zemes gabalus jaunām gultnēm un tauvas joslai atsavina atbilstoši nekustamās mantas piespiedu atsavināšanas normām.

Zvejniecības likuma 9. panta noteikumi neattiecas uz ostu teritoriju, kuru robežas noteiktas saskaņā ar \\"Likuma par ostām\\" 3. pantu.

Ūdeņu aizsardzībai

Tauvas josla nodrošina mūsu tiesības lietot ūdeņus un pārvietoties gar to krastiem. Aizsargjoslas ir paredzētas, lai pasargātu ūdeņus no piesārņošanas, novērstu eroziju, saglabātu apvidum raksturīgo ainavu un ierobežotu saimniecisko darbību applūdināmajās zonās. Tās noteiktas Aizsargjoslu likuma 7. pantā. Lauku apvidos, neatkarīgi no zemes īpašuma veida, upēm noteiktas platas aizsargjoslas (katrā krastā):

Daugavai – ne mazāk par 500 m;

Gaujai – no izteces līdz Lejasciemam – vismaz 300 m, tālāk – vismaz 500 m;

Lielupei, Ventai un citām upēm, kas garākas par 100 km – vismaz 300 m;

25 – 100 km garām ūdenstecēm – vismaz 100 m;

10 – 25 km garām ūdenstecēm – vismaz 50 m;

līdz 10 km garām ūdenstecēm – vismaz 10 m.

Platas aizsargjoslas ir arī ezeriem un citām ūdenstilpēm:

Ja tās lielākas par 1000 ha – vismaz 500 m plata aizsargjosla;

100 – 1000 ha platībā – vismaz 300 m;

25 – 100 ha platībā – vismaz 100 m;

10 – 25 ha platībā – vismaz 50 m;

Līdz 10 ha platībā – vismaz 10 m.

Periodiski applūstošām ūdenstecēm vai ūdenstilpēm aizsargjoslu nosaka ne mazāku kā visā palienes platumā līdz ūdens līmenim.

Pilsētās un ciemos aizsargjoslu nosaka to teritoriju plānojumos, bet ne mazāku kā 10 m platu, izņemot gadījumus, kad tas nav iespējams esošās apbūves dēļ.

Aizsargjoslās jāievēro dažādi saimnieciskās darbības ierobežojumi, kas noteikti Aizsargjoslu likuma 35. un 37. pantā.

Konsultēja Vides ministrijas Vides aizsardzības departamenta ūdens resursu nodaļas vecākā referente Jolanta Malnace.