Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Rokot vai urbjot aku, nekad nav simtprocentīgas pārliecības, ka iegūtais ūdens būs kvalitatīvs un garšīgs. Visbiežāk bioloģiskais un ķīmiskais piesārņojums apdraud seklās akas (līdz 20 m dziļumam). Taču, kā rāda ilgstoša pieredze, mūsu pazemes ūdeņi parasti nav tik kritiskā stāvoklī, lai tos nevarētu filtrēt un iegūt labu ūdeni.
Vai nepieciešama atļauja?
Ja nolemts rakt vai urbt aku ne dziļāk par 20 m, to var darīt bez speciālas atļaujas. Lai piekļūtu dzeramajam ūdenim, kas atrodas dziļāk par 20 m, nepieciešama Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras (LVĢMA) izsniegta vienreizēja akas urbšanas atļauja (licence), kas maksā 20 latu. Šīs formalitātes var nokārtot arī nolīgtā urbšanas firma. Ja akas ūdeni paredzēts izmantot arī komercdarbībai, piemēram, lauku tūrisma vajadzībām, tās urbšanai nepieciešama arī Sabiedrības veselības aģentūras un Reģionālās vides pārvaldes atļauja. Turklāt šajā situācijā LVĢMA vai urbšanas firma aprēķina akai stingrā režīma – ķīmiskā un bioloģiskā piesārņojuma – aizsargjoslas platumu, kurā aizliegta jebkāda saimnieciskā darbība (pakalpojums maksā apmēram 35 latus). Turklāt pastāv arī sanitārā zona, kas atkarībā no akas dziļuma noteikta 10 – 50 m diametrā. Jo dziļāks urbums, jo mazāka sanitārā zona.
Kur meklēt labu ūdeni?
Latvijā dzeramā ūdens ieguvei visbiežāk izmanto kvartāra smilšu slāni – to, pa kuru mēs staigājam. Smilšu kārtas biezums dažādos reģionos var krasi atšķirties – no 10 m Rīgā līdz pat 200 m (vietumis mijoties ar mālu) Daugavpils pusē. No mālu slāņa ūdeni iegūt pie mums nav iespējams. Dolomīta slānī, kas aptver lielāko daļu mūsu valsts teritorijas, iegūstams bakterioloģiski tīrs, bet ciets ūdens, kurā vietām (piemēram, Sauriešu apkaimē) ir paaugstināts ģipša saturs, kas neatbilst kvalitatīva dzeramā ūdens prasībām.
Daudzviet, piemēram, Madonas un Gulbenes pusē, arī Ķekavā un Pierīgā, šajā slānī var urbt ļoti labas akas ar tīru un dzidru ūdeni. Dziļurbumos ūdeni bieži iegūst no smilšakmens jeb Gaujas horizonta, kas Siguldas pusē iznāk virszemē. Tas ir labs filtrējošais slānis, kas nodrošina ļoti tīru ūdeni, tomēr bieži vien tajā ir paaugstināts dzelzs saturs.
Ne visur Latvijā ir iespējams tikt pie kvalitātes prasībām atbilstoša dzeramā ūdens, piemēram, pilnīgi bezcerīgi mēģināt urbt aku Ventspilī, kur ieži ir vairāk mālaini nekā smilšaini, turklāt ūdenī ir daudz organisko vielu. Bēdīga situācija ir Kolkas pusē, kur zemes virspusei (līdz 20 m dziļumam) stipri pietuvojies māla jeb tā sauktais Narvas slānis, kas ieslīpā plaknē (apmēram 300 m dziļumā) atrodas zem visas Latvijas teritorijas.
Jelgavā gandrīz līdz 300 m dziļumam iegūtais ūdens neatbilst dzeramā ūdens normām – tas ir ģipšains un rāvains.
Pamatīgas akas ierīkošanas izmaksas var būt arī Vidzemes augstienē, piemēram, Ērgļu apkaimē jārēķinās ar vismaz 100 m dziļu urbumu, par spices dzīšanu tur vispār nav runas, jo augsne lielākoties ir akmeņaina un mālaina.
Gandrīz visu Eiropu, tostarp Latviju sedz samērā blīvs dziļurbumu tīkls, un arhīvos par tiem ir ļoti precīzas ziņas. Tāpēc, gatavojot projektu jaunai akai, urbšanas firma sameklē ziņas par tuvākajiem urbumiem visapkārt izraudzītajai vietai un pēc šiem datiem visai precīzi nosaka nepieciešamo urbuma dziļumu. Varat konsultēties arī ar kaimiņiem, kam izurbta aka, jo tādai ir pase, kurā uzrādīts ne vien urbuma dziļums, bet arī akas ražība, ko pēc izurbšanas nosaka testējot. Ja saimnieks veicis ūdens analīzes, arī to rezultāti atspoguļoti akas pasē.
Zemes dziļākie slāņi parasti lielus pārsteigumus nesagādā, taču virskārtā – līdz 30 m dziļumam – iežu sastāvs un sagulums, tādējādi arī iespēja iegūt ūdeni var mainīties ik pēc dažiem metriem. Ja ir pamatotas cerības, ka kaut kur gruntsgabalā ūdens atrodas virsējā slānī, vietu grodu akai vai spicei iespējams sameklēt ar speciālo svārstu, rīkstīti vai kādu citu ūdens āderu indikatoru. Parasti rīkstnieks spēj atrast ūdens āderes apmēram līdz 10 m dziļumam, taču ir arī tādi šā amata pārstāvji, kuriem dziļums nav šķērslis. Rīkstnieks visbiežāk aku iesaka veidot tur, kur āderes krustojas 5 – 7 m dziļumā (jo vairāk āderu krustojas, jo labāks ūdens). Āderu krustpunktus daudzi spēj noteikt ar precizitāti līdz pārdesmit centimetriem. Tomēr rīkstnieks nevar zināt, cik daudz šajā vietā būs ūdens un ar kādiem piemaisījumiem tajā jārēķinās. Rīkstnieku koordinātas var meklēt Latvijas Rīkstnieku un zintnieku brālībā.
Grodu akas
Mūsdienās tās izvēlas reti, parasti – kā ainavas papildinājumu pie guļbūvēm. Grodu akas neurbj, bet rok, jo Latvijā nav tik liela diametra urbšanas tehnikas. Turklāt nav arī nevienas oficiālas firmas, kas nodarbotos ar šo rūpalu, tāpēc saimniekam, kurš vēlas savā īpašumā izrakt grodu aku, meistars jāmeklē pašam. Darba izmaksas – pēc savstarpējās vienošanās. Turklāt jārēķinās, ka viens akas grods (iekšējais diametrs – 1metrs, augstums – 0,85 m) ar savienojuma gropēm maksā apmēram 23 – 25 latus.
Spices
Blīvi apdzīvotās vietās saņemt atļauju akas urbšanai ir visai sarežģīti. Tāpēc vienīgā iespēja tikt pie dzeramā ūdens ir rakt grodu aku vai iedzīt (ieskalot) spici.
Standartvariantā spice ir pusotrcollīga (40 mm) caurule ar konusveida uzgali, kuras apakšējais posms ir perforēts, tam pāri – speciāls filtrācijas siets. Tas ir vienkāršākais un lētākais risinājums gruntsūdens ieguvei dziļumā līdz 20 metriem.
Spici zemē (vislabāk – āderu krustpunktā) iedzen ar vesertipa iekārtu, ieskalo vai pirms ievietošanas izurbj aku. Spices var pasūtīt urbšanas firmās: pirmais perforētais un ar filtru aprīkotais posms maksā aptuveni 10 – 20 latu, katrs nākamais caurules metrs, ko piestiprina pie iepriekšējā ar vītni, – apmēram 2 latus. Tās var nopirkt arī specializētos būvniecības veikalos, taču tad pirkums iznāks krietni dārgāks. Spices iedzīšana maksā apmēram 20 latu par metru. Protams, šo darbu var veikt arī pats saimnieks.
Neveiksmes gadījumā spici var izvilkt ārā un mēģināt iedzīt citā vietā. Taču spici var izmantot vienīgi smiltī bez starpslāņiem, jo cauri mālam, ne arī dolomītā ar to netiek, turklāt tā nav paredzēta lieliem dziļumiem (optimāli 8 – 12 m). Arī vispirms izurbjot aku, to neiestrādā dziļāk par 20 metriem.
Spice der arī kūdras slānim (piemēram, dārziņu kooperatīvā), taču iegūtais ūdens ir skābs (ar zemu pH līmeni), brūns, nereti ar paaugstinātu dzelzs saturu.
Par 20 m seklākai spicei (un pārējām akām) nepieciešama vismaz 50 m rādiusa aizsardzības zona, kurā neizgāž atkritumus, nelaista dārzu ar mēslošanas līdzekļiem, neapstrādā augus ar pesticīdiem. Tikai lauku apvidū, kur kaimiņš no kaimiņa atrodas vismaz puskilometra attālumā, var droši veidot seklu aku.
Pārējās vietās kaimiņiem vajadzētu kooperēties un apvienot līdzekļus kopīgam, jaudīgam, protams, arī dārgam dziļurbumam.
Dziļurbuma akas
Ja gruntsūdeņi atrodas dziļāk (pat līdz 300 m), labāk ierīkot lielāka diametra aku, kurā jau var ievietot iegremdējamo sūkni. Katrs izurbtais akas metrs vidēji maksā 30 – 40 latu, cenā iekļauta tērauda caurule (nerūsējošā tērauda maksā – 40 Ls/m, bet ar plastmasas – 35 Ls/m), ko ievietot urbumā.
Iegūtā ūdens aiztransportēšanai līdz patēriņa vietai (mājai, pirtij, kūtij) parasti izmanto sūkni. Ja akā ir augsts gruntsūdens, var izlīdzēties ar virszemes jeb pašuzsūcošo sūkni, ko var iegādāties aptuveni par 80 – 200 latiem, taču reālā uzsūkšanas iespēja nepārsniedz 7 metrus. Ja ūdens līmenis ir zemāks par 7 m, vajadzīgs dziļūdens jeb iegremdējamais sūknis (cena – līdz Ls 800). Sūkņa tehniskajiem parametriem jāatbilst akas jaudai (saražotajam ūdens daudzumam).
Pārlieku jaudīgs sūknis:
- var izsūkt aku sausu un pats pārdegt;
- spēj radīt spēcīgu straumi, piedzīt ar smiltīm filtru un pats sevi;
- dažkārt sagādā nopietnas problēmas akas ekspluatācijā (nepieciešams tās kapitālais remonts).
Papildu izmaksas
Hidroģeologu pētījumi liecina, ka Latvijā pat 100 m un 200 m dziļumā pazemes ūdeņi pēc sava ķīmiskā sastāva mēdz būt nekvalitatīvi, galvenokārt ar paaugstinātu dzelzs saturu. Pieļaujamā norma ir 0,4 mg dzelzs uz litru ūdens, taču visbiežāk ūdenī ir 1 – 5 mg/l, reizēm pat līdz 15 mg uz litru.
Dziļurbumos iegūtā dzeramajā ūdenī bieži vien ir ievērojami pārsniegti dzelzs, cietības, sulfātu, hlorīdu rādītāji. Turklāt ūdens, kas ņemts dziļāk par 250 m, ir stipri mineralizēts – ar īpatnēju garšu.
Ja tas neatbilst dzeramā ūdens normām, būs nepieciešamas papildu izmaksas filtrācijas vai attīrīšanas aprīkojuma iegādei. Protams, var riskēt ar veselību un lietot nekvalitatīvu ūdeni, taču labāk būs paņemt akas pasi un konsultēties ar speciālistiem, kuri profesionāli izvērtēs ūdens sastāvu un ieteiks piemērotāko filtru (sākot no visvienkāršākajiem diegu tinumu filtriem līdz automātiskajiem vai programmējamiem, kuru cena ir 600 – 1200 latu).
Akas mūžs
Ar caurulēm aprīkota aka var kalpot 60, bet ar nerūsējošā tērauda caurulēm – pat 100 gadu. Jebkura aka ar garantiju kalpos 20 – 30 gadu. Reizi divos trijos gados vēlams to ar kompresoru izsūknēt un izskalot. Turklāt jārēķinās, ka vienas akas mūža laikā nāksies vairākkārt mainīt un remontēt sūkņus. Nevar aizmirst arī par vienu no izplatītākajām kļūmēm – remonta laikā akā var iekrist kāda sūkņu detaļa, nereti arī pats sūknis. Šo ķibeli var novērst vienīgi speciāla tehnika.
Tāpēc vislielākā aplamība, ko pieļauj individuālie būvētāji, ir vispirms izurbt aku un pēc tam tai virsū celt māju. Sākumā viss šķiet kārtībā, problēma rodas tad, kad akai jāveic tehniskā apkope vai remonts, piemēram, jānomaina sarūsējošās caurules. Lai tiktu klāt akai ar speciālu tehniku, nācies nojaukt dārgus, skaistus mūra žogus un izcirst dekoratīvos apstādījumus, kā arī nozāģēt kokus.
Paldies par sadarbību materiāla tapšanā SIA "Urbšanas centrs" ģeologam – aku meistaram Aivaram Aizsalniekam un LLU Lauku inženieru fakultātes Vides un ūdenssaimniecības katedras vadītājam, profesoram Viesturam Jansonam.
SVARĪGI
- Meklējot vietu dzeramā ūdens ieguvei, ņem vērā ne vien gruntsūdens atrašanos un pieplūdi akai, bet arī tās novietojumu attiecībā pret kanalizācijas un attīrīšanas iekārtām, kūtīm, organisko mēslu krātuvēm. Nav vēlams, ka šāda veida būvēm aka būtu tuvāk par 30 – 50 metriem.
- Nepārtrauktai tīra dzeramā ūdens ieguvei ieteicams ierīkot artēziskās akas. Tās uztver gruntsūdeni vai pazemes ūdeņus no dziļākiem slāņiem.
PADOMI
- Izbūvējot grodu akas, spraugas starp grodiem rūpīgi aizbetonē, bet ap augšējo grodu ierīko blietēta māla gredzenu, lai dzeramajā ūdenī neiekļūtu virsūdeņi. Savukārt akas dibenā izveido grants vai smalku oļu bērumu 0,5 – 1 metra biezumā. Aku nosedz ar vāku.
- Vismaz reizi 10 – 20 gados grodu akas vēlams izsmelt, iztīrīt (apmēram 20 cm biezumā) un atjaunot filtrēšanas slāni, citādi ūdens kvalitāti var sabojāt piesērējumi un nogulšņu kārtas akas dibenā.
UZZIŅA
Seklajos spices tipa urbumos ūdens ieguvei izmantotais slānis ir vāji dabiski izolēts no virszemes ūdeņiem, tāpēc bieži problēmas rada bakterioloģiskais piesārņojums un saimnieciskās darbībās radīts ķīmiskais piesārņojums.