Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9444340t1h32f4.jpg)
Tā dzīvē gadās: sieviete paliek ar vienu vai vairākām atvasēm, bet dzīvē no jauna ienāk vīrietis. Pavisam cits. Nenoliedzami – sabiedrībā nenorimst runas, viedokļi un stereotipu mētāšana par šādu attiecību modeli: vīrietis un sieviete ar piekabi, bagāžu – kā nu kurš to uztver.
Attiecību veidošanai sievietei ar jaunu vīrieti, vīrietim – ar sievieti, kurai ir vēl kāds blakus, ar ko jādala uzmanība, ir samērā sarežģīīts pasākums.
Tāda dzīve
Mūsu izvēli ne vienmēr nosaka tikai un vienīgi mūsu pieredze, stereotipi, pieņēmumi. Amors nekad neprasa savam Mērķim atļauju izmantot bultu. Bērni ir loģisks, brīnumu un arī gēnu pilns rezultāts Amora musinājumiem mīlēt un būt mīlētiem. Tā jau notiek, ka bērni paliek, bet – attiecības mainās. Nav svarīgi – kāpēc, bet gan – kā mainās attiecību modelis. Uzreiz, nevis mēnesi, gadu pēc iepazīšanās. Fakts – viņai ir bērni! Lūkojoties apkārt, kā mainās cilvēki, espati.lv vēlējās uzzināt, vai un kā ir mainījušies šie stereotipi, kā vīrieši uztver attiecības ar sievieti, kurai ir jau stingrs apliecinājums – esmu sieviete ar lēmumu, atbildību un dalītu uzmanību!
Māris (25): “Man veidot attiecības ar sievieti, kurai ir bērns, nesagādātu daudz lielākas problēmas, kā ar sievieti, kurai nav bērna. Ir jau bijušas ilglaicīgas attiecības ar sievieti, kurai ir mazulis. Protams, ir jāsaprot, ka bieži sieviete nevar veltīt laiku tev, jo tas jāveltī bērnam, arī pavadīt laiku kopā divatā. Tas, protams, kādreiz ir mazliet traucējoši, taču jāsaprot. Sapratne man ir, jo pašam ir bērns un zinu, kā tas ir! Vīrieši ir tik dažādi, noteikti ar atšķirīgiem ego. Ja vīrietim sieviete patīk kā cilvēks un sieviete, viņš pieņems arī faktu, ka blakus ir bērns.”
Aivars (27): “Pirms gada iepazinos ar kādu sievieti. Man 27 gadi, viņai 26. Sākumā bija draudzīgs kontakts, jo abi nesen bijām šķīrušies no savām otrajām pusītēm. Viņa no vīra, es – no draudzenes! Bija daudz par ko runāties. Ar laiku mūsu starpā izveidojās kaut kas nopietnāks. Sākumā bērni netraucēja, jo viņu bioloģiskajam tēvam bija vairāk laika, nestrādāja. Tā tas bija vairākus mēnešus. Vēlāk, vasarā, iepazinos ar viņas jaunāko mazuli – dēliņu, ļoti dzīvīgu puisēnu, divus gadus jaunu. Vasaras vidū draudzenei nebija kur palikt, un es izpalīdzēju ar dzīvesvietas atrašanu, pamazām sākām dzīvot kopā. Protams, mazais pa vidu. Un nemaz tik sarežģīti neklājās, ja pret to attiecos mierīgi. Arī bērna bioloģiskais tēvs neiebilda visam notiekošajam. Bet pienāca rudens un aina kļuva smagāka, jo no laukiem atgriezās vecākais bērns – meitiņa, vecāka par mazāko un vairāk padzīvojusi pie tēta. Mūsu starpā neveidojās spīdošas attiecības, jo bērns ir ļoti stūrgalvīgs un neatkarīgs. Bet ar to stāsts nav galā, jo man, nepieredzējušam vīrietim, kuram nav savu bērnu, daudzas lietas bija nepieņemamas, jo mainījās ikdienas kārtība. Proti, ar jaunāko savā ziņā bija ļoti mierīgi, mazais dzīvojās, spēlējās. Bet, kad parādījās vecākais, tad sākās nerimstoša jezga, troksnis, savandīta māja. Viņu savstarpējā jezga un plūkšanās mani nomoka. Tad sāku aizrādīt vecākajam bērnam, bet bez rezultāta! Sākumā neiesaistījos, bet gadījās vienreiz pat stipri sabrēkt uz bērniem, jo nespēju pieņemt šo nemitīgo jezgu mājās. Bija konflikts ar draudzeni... Protams, draudzenei vienmēr būs bērni pirmajā vietā, tas ir mātes instinkta ietvaros, tāpēc mani kā vīrieti vienmēr pavada sajūta, ka es viņas dzīvē ieņemu sekundāru lomu. Visu sarežģītāku padara tas, ka šiem bērniem nav zudis kontakts ar bioloģisko tēvu un viņi ilgojas pēc viņa. Tēvs bērniem sastopams reizi nedēļā, un, protams, viņš nebaras, ir mīļš utt. Viņš ir tētis – vislabākais! Bet es? Tas, kurš ikdienā ar draudzeni liek bērniem celties uz bērnudārzu, šad un tad nenopērk Lāses pieniņu vai čipsus, sarāj...
Kaspars (32): “Nē, paldies! Tā tikai vēl man trūka – sieviete, kura nav mācējusi savu dzīvi sakārtot. Lai man būtu jāuzņemas atbildība uzreiz par trim, četriem cilvēkiem? Neatbalstu tās bagāžnieces. Nespēja noturēt savu bērnu tēvu, tagad grib atrast citu, kam uzgrūst atbildību?”
Jānis (30): “Pirms pāris gadiem biju pilnīgi pārliecināts, ka nekas tāds man neder, bet, gadiem ejot, esmu kļuvis gudrāks vai pielaidīgāks, tāpēc tagad tas neliekas nekas traks. Tiesa gan, ir nosacījumi, kuros jāietilpst sievietei, ar kuru es varētu taisīt attiecības, ja viņai jau būtu bērns. Tie varētu būt aptuveni šādi: * viņai noteikti būtu jāgrib arī vēl viens bērns – no manis (ne jau tā, ka tūliņ, bet kaut kad vēlāk); * viņai būtu jābūt ar rozīnīti, jo parastu un ar bērnu – diez vai! * patstāvīgai, jo, ja pati nevar uzturēt bērnu un manī meklē tikai pabarotāju – neder! * viņai būtu jāgrib mani redzēt kā bērna tēti, nevis vīrieti blakus.”
Savās domās dalās ģimenes psihoterapteite Aina Poiša:
Bērns ir kaut kādu attiecību rezultāts. Tās ir sekas, un tās vairs nav izdzēšamas. Sieviete jūt lielāku atbildību. Viņa mazo ir iznēsājusi, izlolojusi, viņai ir cieša simbioze ar bērnu. Nesaku, ka vīrietim ir mazāka atbildība, bet sieviete bērnu ir izjutusi jau deviņu mēnešu garumā. Dzemdību sāpes paliek īpaši dārgas atmiņā, jo tās ir daļa no sievietes. Vīrietis sevi tikai pieradina pie tēva lomas, ja viņš to vispār vēlas, ka tas arī viņu skar. Bērns ir viņas pievienotā vērtība. Tāpēc bieži vien atbildība par bērnu ir lielāka nekā pašas laime. Kad attiecības izjūk un pie horizonta parādās kāds mākonītis ar zelta maliņu jauna vīrieša izskatā, protams, viņai gribas būt arī sievietei. Kad izjūk vienas attiecības, dzīve ar to nebeidzas. Un moderni cilvēki nedzīvo tikai bērnu dēļ. Bet – mātes lomu nevar noraut kā masku. Atbildība pret bērnu iepazīšanās faktā: viņa ir ļoti modra. Viņa šo vīrieti vēro – kā tīģeriene. Kāds viņš varētu būt kā eventuālais bērnu tēvs? Kā viņš izturēsies pret viņu pašu? Jo pēc šķiršanās sievieti bieži vien vajā vainas apziņa: “Nu, kā es varēju kaut ko tādu pieļaut (šķiršanos), ko tādu nodarīt savam bērnam!?” Ir ļoti smagi jāpiestrādā, lai tai neļautos. Jā, šķiršanās ir sāpīga pieredze, no vienas puses, ko nenovēlētu nevienam, bet – no otras – ir, kā ir. Galvenais ir runāt ar bērnu, palīdzēt saprast, apjēgt. Bieži vien sieviete pārlieku dramatizē situāciju, kaut arī bērns uztver lietas daudz vienkāršāk. Ar savu nervozēšanu un vaimanāšanu bieži vien tiek nodarīts vēl vairāk pāri. Arī potenciālajām attiecībām.
Sievietei ir svarīga jaunā vīrieša atbildības sajūta. Viņam ir jāsaprot: uzņemties vai neuzņemties šo dubulto atbildību. Viņam ir jāiekaro bērna uzticība. Otrs: vai viņš spēj saprast satraukumu, sievietes atbildību par bērnu un būt vēl mīļotajai viņam. Vīrietim izvēlē jāsaprot – es ar tevi būšu vienā gultā, bet no rīta pie brokastu galda – tur būs jau trešais. Ir jādomā, ko mēs viņam teiksim, kā mācīsim, runāsim. Viņam jābūt aktīvākam, nedrīkst izdarīt spriedumus: kāds tev neaudzināts bērns! Jo bērns ir pieradis pie šīs sistēmas – tikai pie mammas, un viņš mammu uztver kā savu privātīpašumu. Lielākās bailes vīrietim, kurš ienāk jau šādā sistēmā, ka nespēs sajust ķīmiju ar šo bērnu. Ne visi bērni ir vienlīdz jauki un ātri pieņem situāciju. Bērni mēdz būt arī neciešami savā uzvedībā, attieksmē.
Pirmais, kas jāatceras: galvenais ir neiejaukties, ja šis vīrietis kaut ko aizrāda bērnam. Tā ir cīņa par varu. Diviem pieaugušajiem jāstrīdas tikai savā starpā. Lietas (kad un vai aizrādīt) ir jāpārrunā tikai savā starpā. Ja bērns pamanīs, ka mamma neļauj vīrietim piedalīties audzināšanā, viņš uz to uzēdīsies. Sieviete nevar pieprasīt mīlēt bērnu, bet var lūgt būt labvēlīgam. Bērni ir dažādi. Viens vieglāk pielāgojas, otrs – ilgāk. Tā ir nopietna un strauja sistēmas maiņa bērnam. Bērns mēdz arī pārbaudīt, ka tikai mammai nenodara pāri.
Problēmsituācija: svētdienas tētis. Jaunais vīrietis katru dienu piedalās audzināšanā. Baras, aizrāda. Uzrodas tēvs, paspēlē bumbu, aiziet uz kino. Tētis super! Kā var justies šis vīrietis?
Ikdienā svarīgi kompensēt šo prieka daļu bērniem, ko dod svētdienas tētis. Arī ikdienā mums jāprot noķert šo svētku devu, bet svētdienas tētim piešķirt ikdienas problēmas. Vajag izrunāt, lai bērni arī no tēva dzird: iztīri zobus, notīri zābakus. Ja ar īsto tēvu rēķināties nevar, tad savs laiks, dienas plāns ir jāplāno pēc saviem uzskatiem. Jārēķinās ar sevi. Ja bijušais ir solījies kopt savu tēva lomu, loģiski būtu arī to pildīt. Sievietei nav jālūdzas. Normāli būtu, ka izšķiroties atbildība ir sadalīta. Kontrolpakete tomēr rokās tam, kurš ikdienā ir kopā ar bērniem.
Visai enerģijai ir jāiet uz jauno ģimeni. Abiem jāsacementējas, ja reiz ir izdarīta izvēle un vīrietis ir pieņēmis sievieti ar visu pievienoto vērtību. Bērna tēvam ir jānāk un jāklauvē pie jaunās ģimenes durvīm un jāvaicā: kā es drīkstu pavadīt laiku ar bērniem, kad, cik ilgi. Ir muļķīgi, ka katrā mājā – savi likumi. Mamma, piemēram, liek laikus bērnus gulēt, bet pie tēva ir visatļautība. Jaunajās attiecībās vīrietim ir jāuzdrošinās paņemt pilnvaras savās rokās. Sievietei ir jābūt saprotošai, ka arī viņam nebūt nav viegli diendienā veidot labvēlīgas attiecības ar bērniem. Jāmēģina lavierēt starp bērnu un vīrieti, neaizvainojot viņa, bērnu un arī savas jūtas. Sievietei ir jāiemācās palaist savu atbildību mazliet vaļīgāk un ļaut arī otram uzņemties atbildību. Tad viss būs labi!
Kā tad īsti ir?
Pasaulē ir miljoniem ģimeņu, kuras ir no jauna veidotas. Jo mazāks bērns, jo vieglāk vīrietim pielāgoties šīm attiecībām un ir mazāk konfliktu. Ja vīrietis izvēlas sievieti ar bērnu, viņam ir jārēķinās, ka kaut kas no sava ego būs jāliek malā. Saprotams, ka daudz kas ir atkarīgs arī no sievietes attieksmes. Nebūtu jauki vīrieti pagrūst malā ikreiz, kad viņš vēlas iesaistīties audzināšanā. Maksimāli godīgi ir jāizvērtē, kur ir patiesa interese un nepieciešamība audzināt, kur – vienkārši greizsirdības uzliesmojums, vīrietim un bērnam izjūtot savstarpēju konkurenci. Tas arī ir visbiežākais iemesls, kādēļ vīrietis labāk izvēlētos attiecības, kur sievietei nav bērnu. Nav konkurences. Ir vieglāk konkurēt ar citu tēviņu, nekā ar bērnu. Bet bērnu un mammas jaunā drauga attiecības jau ir pavisam cits stāsts.