Valstij vienaldzīgs: pēc ilgiem dienesta gadiem armijas ūdenslīdējs paliek pie «sasistas siles»

Jūra, Okeāns, Ūdenslīdējs, Niršana

Armijas ūdenslīdējs piedzīvo insultu. Ekspertīze secina, ka slimību nav izraisījusi pastiprinātā slodze dienesta laikā, tāpēc kompensācija tiek zaudēta. Arī NBS komandieris un aizsardzības ministrs neredz iemeslu apšaubīt medicīnas komisijas slēdzienu, ziņo TV3 raidījums «Nekā personīga».

Ūdenslīdējs Jurijs Timofejevs tika uzskatīts par vienu no labākajiem šīs jomas speciālistiem bruņotajos spēkos.

Mācījies prestižās skolās ārzemēs, devies bīstamās misijās. Tomēr pēc 20 saspringtiem gadiem dienestā viņš piedzīvoja insultu.

Šokam par smago saslimšanu līdzi nāca vēl kāds nepatīkams pārsteigums. Armijas ārsti secināja, ka slimībai nav nekādas saistības ar dienestu un slodzēm, ko ikdienā piedzīvo ūdenslīdēji. Šāds mediķu verdikts liedz Timofejevam saņemt kompensācijas, kas pienākas tiem, kuri traumas vai slimības gūst dienesta laikā.

2011.gadā Latvija devās palīgā Eiropas Savienībai pie Somālijas krastiem Āfrikā apkarot pirātus, kas laupīja cilvēkus un kuģus.

Kā pirmais misijā no mūsu valsts devās militārais ūdenslīdējs Jurijs Timofejevs. Viņš Latvijas armijā dien no 1995.gada. Pabeidzis vienu no pasaules augstākā līmeņa ūdenslīdēju skolām Francijā, kļuvis par atmīnēšanas speciālistu. Amerikā izgājis virsnieku kursus. Piedalījies daudzos glābšanas darbos - iznīcinājis ap 200 mīnu. Zem ūdens dienesta laikā atradies vairāk nekā 1000 stundu.

Kad Aizsardzības ministrija Timofejevu sūtīja uz misiju Indijas okeānā, viņš apzinājās, ka bīstamās operācijas Somālijā pielīdzināmas karadarbībai. Bet par braukšanu neesot šaubījies.

Bijis prieks un lepnums pārstāvēt Latvijas armiju.

Nesatricināms patriotisms

Jurijs Timofejevs, 2012.gada novembris: «Par to, ka mums ir lieliska valsts, ka mums tikai tā visiem jāpilnveido. Tas ir, jā... Un par to man arī ir tas lepnums, ka es dzīvoju mūsu valstī. Un, godīgi runājot, ka mana valsts un mani bruņotie spēki paver unikālas iespējas tādiem cilvēkiem kā es.»

To «Nekā personīga» Jurijs Timofejevs teica īsi pirms 18.novembra 2012.gadā, stāstot par to, ko viņš kā militārists jūt dienā, kad Latvija svin dzimšanas dienu.

Jurijs Timofejevs, 2012.gada novembrī: «Nu tā sakrita, ka man 18.novembrī ir dzimšanas diena. Un tas nozīmē, ka man būs dubulti vai pat trīskārši svētki.»

Pēc misijas Somālijā Jurijs Timofejevs atgriezās dienestā Latvijā. Bet pēc trim gadiem armijas ūdenslīdēja dzīvē notika traģēdija. Juriju piemeklēja insults.

Vairākas dienas pēc iegremdēšanās ūdenslīdēju treniņu baseinā turpinājās reiboņi, galvassāpes. Stāvoklis strauji pasliktinājās.

Jurijs Timofejevs, no dienesta atvaļināts ūdenslīdējs: «10.februārī es tiku nogādāts slimnīcā. Jo tad jau mana slimība izpaudās tā, ka man bija kļuvusi mazjutīga kreisā puse rokai un kājai. Man jau bija runas traucējumi.»

Rēķinājies, ka darbs ir bīstams

Jurijs Timofejevs rēķinājies, ka ūdenslīdēja profesija ir bīstama un var ietekmēt veselību. Armijā viņu regulāri pārbaudījuši mediķi. Izietas arī dažādas sarežģītas ekspertīzes, mācoties Francijā. Līdz tam ne ārvalstu, ne vietējie ārsti nekādu veselības problēmu nebija atklājuši. Tāpēc īpaši nav pievērsis uzmanību galvassāpēm, jo ūdenslīdējiem, kuri strādā zem ūdens skābekļa trūkumā, tā esot ikdiena.

Jurijs Timofejevs: «Mēnesis, pusotrs. Es nevarēju saprast un apjēgt. Prasīju speciālistiem – kas ar mani noticis. Nu, es sapratu, ka insults, bet sakarā ar ko? Kas manī ir tāds noticis, ka ar mani notika insults.

Tikai tad, kad speciālisti man pateica, ka vislielākā varbūtība, ka tas ir jūsu dienests, jūsu smagie apstākļi, stress..»

Jurija darbavieta bija Baltijas ūdenslīdēju skola Liepājā. Tā apmāca niršanas speciālistus Latvijas armijai, ugunsdzēsējiem, valsts un pašvaldību policijai. Mācības notiek arī Lietuvas, Igaunijas un citu valstu karavīriem. Mūsu ūdenslīdēju prasmes un zināšanas pasaulē vērtē ļoti augstu. Labā līmenī ir arī tehniskais aprīkojums. Šajā barokamerā testē jaunos ūdenslīdējus, imitējot spiedienu, ar kādu ķermenis saskaras lielā dziļumā. Ar tās palīdzību iespējams arī izglābt nirējus, kuri piedzīvo ķermeņa dekompresiju, kas rodas, pārāk strauji paceļoties virs ūdens.

Uldis Zupa, Jūras spēku komandleitnants: «Ja ūdenslīdējs pārāk ātri iznirst no liela dziļuma, viņa asinīs rodas «kolas efekts» – kad jūs sakratāt pudeli, asinsvados rodas gāzes burbulīši. Šie burbulīši var «nostopēt» asinsriti uz svarīgām ķermeņa daļām - rokām, kājām, sirdi vai pat var iestāties nāve. Ko mēs darām - nolaižam cietušo atpakaļ noteiktajā dziļumā un tad dabonam atpakaļ stāvokli, kādā viņš bija zem ūdens, tad lēnā garā paceļam no ūdens līmeņa un ļaujam gaisa burbulīšiem izšķīst un iziet pa visu ķermeni un tikt izvadītiem ārā.»

Šādus gadījumus vērtē nevis ierindas mediķi, bet armijas ekspertīzes komisija

Armijas kārtība nosaka - karavīru veselības problēmas, traumas, nāves gadījumus izskata nevis ierindas mediķi, bet speciāli tam izveidota Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisija. Tā pētīja arī Jurija Timofejeva gadījumu.

Secinājums - insulta iemesls nav piedzīvotās slodzes 20 gadu ilgajā dienestā.

Pie vainas esot iedzimts pārāk šaurs asinsvads galvā, kur bija izveidojies trombs.

Šis atzinums nozīmē, ka Timofejevs nesaņems nekādas kompensācijas, kas pienākas karavīriem, kuri traumas vai slimības ieguvuši pildot dienestu.

Tāpat arī nepienākas vienreizējais pabalsts 14-70 tūkstošu eiro apmērā, ja viņam pēc slimības piešķirs kādu no invaliditātes grupām.

Jurijs Timofejevs: «Jautrākais ir tas, ka Aizsardzības ministrija pasaka to, ka manā slimībā vainīgi mans tētis un māte. Ka dienests bruņotajos spēkos ir maksimāli veselīgs, ka tas tikai attīsta cilvēkus, tikai dod klāt veselību. Manā gadījumā mani vecāki ir mana insulta radītāji.

Attieksme tāda, ka es nebūtu ne dienējis, ne ko. Tā kā tāds svešinieks, kurš varbūt ir pat kā slikts cilvēks, kurš mēģina no valsts kaut ko izspiest.

Sagriezt kāju un teikt, ka mani ievainojuši Afganistānā. Nu gandrīz kaut kas tāds.»

Timofejevs noskaidrojis, ka

armijas Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisija nav prasījusi atzinumu no ārstiem, kuri Latvijā vienīgie pārzina ūdenslīdēju darbu un specifiskās saslimšanas.

Vadījušies tikai no savas pieredzes un formāliem kritērijiem. Nav arī vērtējuši Timofejeva izietās ekspertīzes citās slimnīcās. Viņu pārbaude konstatējusi to, ka slimība nav radusies uzreiz pēc vingrinājuma, tāpēc tā nav saistāma ar dienestu.

Sandis Stepiņš, Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas vadītājs, majors: «Ja cilvēkam ir iedzimta nevis slimība, bet gan anatomiska variācija, bez kuras esamības šī slimība viņam nebūtu izveidojusies, - vienalga, vai viņš būtu ūdenslīdējs vai ne. Un šajā gadījumā - ko neatrada komisija? Neatrada saistību ar profesionālo pienākumu pildīšanu – niršanu un šo saslimšanas epizodi. Tur ir tā nelaime.»

Neviens nešaubās par komisijas secinājumiem

Atzinums «dienestam nederīgs» tālāk nonāca uz armijas vadības galda. To, vai medicīnas komisijas slēdziens nav kļūdains, neviens neapšaubīja.

Raimonds Graube, Nacionālo bruņoto spēku komandieris: «Saprotiet, lēmums sākas ar to, ka ir neatkarīga medicīnas komisija. Un, ja, piemēram, tiek pārmests vadībai, es personīgi neietekmēju šo komisiju vai neizrādīju labvēlību vienam virsniekam, kurš varbūt ir pelnījis... Man ir vispozitīvākā attieksme. Viņš ir absolūti izcils profesionālis, un tā tas ir. Tad jūs taisītu otru raidījumu un teiktu, kāpēc ietekmē. Ir jābūt principiāliem un godīgiem. Var jautāt, kas ir vērtēšanas kritēriji, bet tas atkal ir ārstu kompetences jautājums. Un uzsveru – neatkarīgas komisijas jautājums. Pārējais, kas atkarīgs no valsts, komandiera vai ministra pavēlēm, viss tika maksimāli... Maksimāli pozitīvi viņš tika atvaļināts.»

Raimonds Bergmanis, aizsardzības ministrs (ZZS): «Man grūti apšaubīt šīs medicīniskās ekspertīzes komisijas lēmumus. Es to nevaru apšaubīt. Es nevaru iejaukties šādas komisijas darbībā. Pirms nonāk dokuments pie manis ar šo visu lietu, tas tiek izskatīts vienībā, tad - apvienotajā štābā, personāldaļā, un pie manis šis dokuments nonāk no Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Tā ka tas ir ļoti garš process. Man nav nekāda pamata apšaubīt šo cilvēku kompetenci, kuri izskatīja šo notikumu būtību.»

Lielisks speciālists, patriots un uzticams karavīrs - tā armijā raksturo Juriju Timofejevu. Bet sanācis esot tā, kā sanācis. Nu jau bijušais ūdenslīdējs, Jurijs tomēr nav gatavs samierināties ar formālām mediķu atbildēm un sola tiesāties. Viņam svarīgāk esot nevis iegūt pabalstus, bet pierādīt taisnību. Jo līdzīgi var notikt arī ar citiem karavīriem, par kuru traumām vai slimībām armija secinās, ka tās iegūtas nevis pastiprinātās slodzes, bet citu iemeslu dēļ.

Jurijs Timofejevs: «Es iziešu visus tos elles apļus līdz galam, lai pašam sev pēc tam, skatoties spogulī, nemelotu, ka kaut ko neesmu izdarījis līdz galam. Ja man tas jādara – es to darīšu. Tas ir vienīgais, kas man uz doto brīdi atlicis. Ministrijai joprojām ir ļoti daudz iespēju kā rīkoties. Jautājums – vai viņi gribēs un to darīs. Kas ir viens cilvēks Aizsardzības ministrijai? Varbūt jautājums ir šāds.»

Statistika par militāristu saslimšanām nav liela. Pagājušogad tikai vienu reizi mediķi secinājuši - karavīrs slimību ieguvis, pildot dienesta pienākumus. 2014.gadā bijuši seši šādi gadījumi. 2013.gadā - piecas slimības un viena trauma. Pēc Aizsardzības ministrijas ziņām, tiesās šobrīd atrodas 10 lietas, kur karavīri tiesājas par, viņuprāt, nepamatotu atteikumu saņemt kādu no pabalstiem vai kompensācijām. Ūdenslīdējs Jurijs Timofejevs sola, ka vistuvākajā laikā viņš savāks visus nepieciešamos dokumentus un arī dosies savu taisnību aizstāvēt tiesā.

Uz augšu