Sabiedriskais transports par brīvu, bet cilvēki to nevar izmantot

FOTO: Hildegardes Grinbergas makets

Rīgas sabiedriskajā transportā izveidojusies paradoksāla situācija. Vājredzīgajiem cilvēkiem sabiedriskais transports ir it kā par brīvu, bet viņi mēdz braukt ar taksometru vai iet kājām, jo nevar to izmantot. Problēmai ir reāls un vienkāršs risinājums, kas nemaksā vairāk kā viena mazlietota automašīna.

23 gadus vecā Katrīna Rudzīte, kurai ir ļoti nopietnas medicīniski nerisināmas redzes problēmas, savā blogā raksta, ka sabiedriskais transports ir viens no iemesliem, kas pārvietošanos padara sarežģītu un apgrūtinošu.

«Cipari un uzraksti, kas norāda maršrutu, gandrīz visiem pa Rīgu kursējošajiem transportiem ir elektroniski. Elektroniski uzraksti dienas gaismā neveido pietiekami spilgtu kontrastu, un tos ir ļoti grūti saskatīt, nemaz nerunājot par spilgtu saules gaismu, kad tas ir praktiski neiespējami -

tu vari stāvēt pieturā vienalga cik tuvu vietai, kur transports apstāsies, bet tāpat nevarēsi saskatīt tā numuru.

Cipari arī ir relatīvi mazi, īpaši tramvajiem un autobusiem.»

Rudzīte viena pati sabiedrisko transportu izmanto diezgan daudz, bet bieži tas ir ļoti, ļoti grūti. Viņas uztverē sabiedriskais transports ir viena no vislielākajām problēmām, kāda eksistē saistībā ar viņas slikto redzi.

"Ir ārkārtīgi nepatīkami stāvēt pieturā un apzināties, ka tev vajadzīgais transports, ļoti iespējams, jau vairākas reizes ir aizgājis tev garām, pirms tev izdodas to noķert. Ir atsevišķi tramvaja maršruti, kurus es vispār nevaru izmantot, jo cipari ir par mazu, kā arī ļoti blāvi.

Un tad veidojas paradoksāla situācija, ka tev sabiedriskais transports it kā ir par brīvu, bet tu mēdz braukt ar taksi, jo nevari to izmantot. Tas ir ļoti ierobežojoši un apgrūtinoši."

Risinājums - vienkāršs

Jaunā sieviete uzskata, ka problēmu būtu iespējams atrisināt tā, ka paralēli elektroniskajām norādēm ieviestu parastas papīra norādes kontrastējošās krāsās, kā tas, piemēram, ir daļai autobusu Liepājā.

"Es saistībā ar šo ierosinājumu sazinājos ar "Rīgas satiksmi", un viņi man atbildēja, ka šādas norādes jau esot transportiem, kas kursē uz Juglas neredzīgo pansionātu, bet ka principā tās apgrūtina redzamību transporta vadītājam un negatīvi ietekmē braukšanas drošību, turklāt viņiem neesot finansējuma, lai ar vājredzīgiem cilvēkiem pieejamām norādēm aprīkotu visu maršrutu transportus.

Tāpat arī tika norādīts, ka gadījumā, ja cilvēks, stāvot pieturā, ir pacēlis balto spieķi, vadītājam ir pie viņa jāizkāpj un jānoskaidro, vai konkrētais transports ir tas, kuru cilvēks gaida. Tā kā es nedzīvoju Juglas pansionātā un nelietoju balto spieķi, jo man, lai pārvietotos, tas nav nepieciešams, acīmredzot man sabiedrisko transportu izmantot nav paredzēts.

Pats skumjākais šajā visā ir tas, ka

es tiešām neticu, ka, piemēram, transportu sānu logos izvietot lielus maršrutu norādošus ciparus būtu neiespējami vai tiešām tik ārkārtīgi dārgi.

Es domāju, ka tas atkal drīzāk ir par prioritātēm un ieinteresētību. Un piebilde par pansionātu un balto spieķi man būtībā liekas diezgan ciniska - nav taču tā, ka cilvēkiem, kuri neredz, būtu jādzīvo konkrētā pilsētas rajonā un viņi drīkstētu braukt tikai uz centru un atpakaļ, jo šajā maršrutā kursējošie transporti ir vienīgie, kuru ciparus ir iespējams izlasīt. Tāpat arī ne visiem ir nepieciešams spieķis."

Ieteikumus uzklausa, bet vērā neņem

Savukārt «Rīgas satiksmes» Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Baiba Bartaševiča TVNET skaidroja, ka sabiedrisko transportu katru dienu izmanto ļoti daudzas un dažādas pasažieru kategorijas – cilvēki ratiņkrēslos, vājredzīgi un vājdzirdīgi cilvēki, cilvēki ar dažādiem uztveres traucējumiem utt. Tāpat sabiedrisko transportu izmanto cilvēki, lai vienkārši pārvietotos no punkta A uz punktu B. Lai padarītu pārvietošanos pēc iespējas ērtāku visām pasažieru kategorijām, «Rīgas satiksme» tiekas ar dažādām invalīdu biedrībām un uzklausa šo biedrību ieteikumus.

Visi jaunie transporti tiek iepirkti ar zemo grīdu un speciālām nolaižamām platformām. Jaunajiem autobusiem ir tablo, kas atvieglo maršruta redzamību, turklāt sānos ir papildu tablo. Tāpat sadarbībā ar Vājredzīgo biedrību vadītāju amatos tika iekļauta prasība, ka gadījumā, ja pieturvietā ir cilvēks ar paceltu balto spieķi, vadītājam ir jāizkāpj un jāpajautā, kur šis cilvēks vēlas nokļūt.

Runājot par izdrukātu balto lapu ar maršruta numuru, «Rīgas satiksmes» pārstāve uzsvēra, ka tas tiešām apgrūtina vadītāju redzamību, jo jaunajiem autobusiem un trolejbusiem speciāli veidots priekšējais logs ar pazeminātu labo pusi, lai vadītāji redzētu arī augumā nelielus pasažierus, piemēram, bērnus.

Gadījumā, ja šajā pusē tiks novietota kāda lapa, tas vadītājiem aizsegs skatu un traucēs redzamību.

Bet reklāmas speciāliste Hildegarde Grinberga, kura labprāt iesaistās dažādu sociālu projektu realizēšanā, tostarp sadarbojas ar vājredzīgajiem cilvēkiem, TVNET pauda viedokli, ka uzņēmuma izteiktie argumenti par apgrūtinātu redzamību un finansējuma neesamību neiztur kritiku.

Problēmai ir reāls un vienkāršs risinājums, kas nemaksā vairāk kā viena mazlietota automašīna.

Viņa aprēķinājusi, ka visu Rīgas sabiedrisko transportlīdzekļu aprīkošana ar vājredzīgajiem cilvēkiem saskatāmiem numuriem maksātu aptuveni 18 tūkstošus eiro vai mazāk.

Tā kā «Rīgas satiksmes» pārstāvji vājredzīgajiem cilvēkiem atbildējuši, ka šīs lapas un to nomaiņa psiholoģiski apgrūtinātu transportlīdzekļu vadītājus un samazinātu viņu komfortu, viņa piedāvā visai advancētu risinājumu, ka lapas ir viegli pārlikt un tās nepazūd.

FOTO: Hildegardes Grinbergas makets

Grinberga uzskata, ka sabiedrībai, tostarp Rīgas satiksmei, būtu jādara viss, lai cilvēki ar dažādiem traucējumiem socializētos, nevis sēdētu mājās vai dzīvotu pansionātos. Labāk lai viņi dodas uz veikaliem, bibliotēkām vai vienkārši pastaigāties.

«Tā vietā, lai «Rīgas satiksme» priecātos par ierosinājumiem, kā uzlabot vājredzīgo cilvēku dzīvi, viņi atsaka,» sieviete pauda nosodījumu un akcentēja, ka šo salīdzinoši nelielo naudas summu varētu atrast, ja pārskatītu «Rīgas satiksmes» un Satiksmes ministrijas iepirkumus, kuru lietderību dažkārt var apšaubīt.

Par ieekonomēto summu ieviešot labāk redzamas sabiedriskā transporta numurzīmes, būtiski uzlabotos ne tikai vājredzīgo cilvēku dzīve.

Daudz vieglāk numurus pamanītu arī tie cilvēki, kuriem ir mazliet slikta redze.

Grinberga pārliecinājusies, ka dažkārt sabiedriskā transporta numurus ir grūti saskatīt pat cilvēkam ar normālu redzi.

Lasītākais šobrīd

Uz augšu