Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9603303t1ha7e6.jpg)
Atkritumu šķirošana un otrreizēja pārstrāde vairumam no mums it kā ir pazīstama. Tomēr cik veiksmīgi šķirošanas un pārstrādes princips Latvijā darbojas? Par to nedaudz plašāk portālam «Apollo» pastāstīja Atkritumu saimniecības asociācijas vadītāja Rūta Bendere, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Vides aizsardzības departamenta vadītāja Rudīte Vesere un SIA «Eco Baltia» līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs.
Pārstrāde - mēroga ekonomikas bizness
Apmēram 50% no visiem materiāliem Latvijā esot jāpārstrādā. Sakaņā ar Benderes teiksto, tas nav atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma interesēs: «Ir tikai daži materiāli, par kuriem tiešām var saņemt adekvātu summu pretī.»
SIA «Eco Baltia» valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs norāda: «Pārstrāde ir mēroga ekonomikas bizness. Jāpārstrādā daudz, lai tas būtu izdevīgi.»
Ienesīgākā, saskaņā ar Benderes teikto, uzņēmumiem esot PET pudeļu pārstrāde.
Uzņēmums SIA «Eco Baltia» PET pudeles pārstrādā «pārsliņās», kas 99% apmērā tiek eksportētas. PET «pārslas» iespējams izmantot ne tikai pārtikas iepakojumu, bet arī apģērbu ražošanā.
Pagājušajā gadā SIA «Eco Baltia» pārstrādājis sešus tūkstošus tonnu polimēra. «Šogad pārstrādāsim gandrīz desmit tūkstošus tonnas, varbūt pat vairāk,» saka Simanovičs, piebilstot, ka tas ir ļoti daudz.
Tikmēr Bendere norāda uz kādu problēmu atkritumu šķirošanas jautājumā: «Mums ir situācija, ka atkritumu saturs nav adekvāts. Līdz ar to katram uzņēmumam, kas nodarbojas ar šķiroto atkritumu vākšanu, ir vēl jāpāršķiro. Daļa būs nederīgas lietas, kas būs jāliek glabāšanā (poligonā). Par to ir jāmaksā nauda.»
Pagaidām uzņēmuma SIA «Eco Baltia» rūpnīcās atkritumus nešķiro, bet visai drīz to ir plānots darīt. Šim mērķim Liepājā tiek būvēta rūpnīca, kas darbību sāks novembrī, pastāsta Simanovičs.
Latvijā nepārstrādā kartonu. Tas tiekot eksportēts. Līdzīgi ir ar stiklu. «Nav jaunu pudeļu ražošana. Stikla lauskas var pārstrādāt jaunās pudelēs, bet Latvijā šādas rūpnīcas vairs nav. Pēdējā, kas bija, bankrotēja, jo tas ir ļoti energoietilpīgs process. Mums ļoti dārga elektroenerģija, līdz ar to arī pārstrāde Latvijai kā valstij nav iespējama. Stiklu eksportējam uz Kauņu, Paņevežiem, Igauniju, Ukrainu,» saka Simanovičs.
Atkritumu šķirošanu varētu noteikt ar likumu
Asociācijas vadītāja Bendere norāda arī uz vēl kādu problēmu: «Likumā nav pateikts, uz cik iedzīvotājiem un pēc tilpuma cik lielam jābūt vienam šķirošanas konteineram.»
Viņasprāt, ja valsts līmenī nav noteiktu prasību, tad nav arī īpašas vēlēšanās atkritumus šķirot vai nodot otrreizējai pārstrādei: «Mēs redzam, ka savāc metāllūžņus. Nodod to, par ko var saņemt naudu. Tas, kas nav tik izdevīgi, to arī necenšas vākt.»
Eiropas Savienības un nacionālie normatīvie akti nosaka, ka no 2015. gada 1. janvāra visā valsts teritorijā pašvaldību iedzīvotājiem jānodrošina iespēja šķirot atkritumus. Tas nozīmē, ka ir jābūt izveidotai dalītās atkritumu vākšanas sistēmai.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Vides aizsardzības departamenta vadītāja Rudīte Vesere paskaidro: «Ja runājam par to, uz cik cilvēkiem jābūt šiem dalītajiem konteineriem, normas nav ar likuma spēku noteiktas, bet ir izstrādātas vadlīnijas un tās ir publiski pieejamas VARAM interneta vietnē, par ko ir informētas pašvaldības. VARAM apsver iespēju, ka ar laiku, ja tas būs nepieciešams, tas ir jānosaka normatīvajos aktos.»
Līdz 2020.gadam atkritumu apsaimniekošanai pieejams nedaudz vairāk par 41 miljonu eiro no Eiropas fondu līdzekļiem. Šie līdzekļi paredzēti atkritumu šķirošanas, pārstrādes, reģenerācijas un arī dalītas atkritumu vākšanas tālākai attīstībai. «Lai arī pašvaldībās šis pakalpojums it kā ir, nevarētu teikt, ka tas ir pietiekami motivējošs un pietiekami adekvāti pieejams, lai cilvēks, kuram nav pārliecība, ka jāveic atkritumu šķirošana mājās, arī vēlētos to darīt,» par naudas izlietojumu pastāsta Vesere.
Kādi ir būtiskākie ieguvumi no atkritumu šķirošanas?
«Viens ir tas, ka mēs izmantojam otrreizējās izejvielas un neņemam resursus no dabas, lai saražotu jaunas preces. Piemēram, smilšu vietā izmantojam stikla lauskas, necērtam kokus, bet izmantojam makulatūru, izlietotu iepakojumu. Bet ir vēl viens aspekts, ko līdz galam nenovērtējam - tādējādi samazinām atkritumu daudzumu, ko uzglabā poligonos. Faktiski, glabājot atkritumus, mēs šo zemes platību nevaram izmantot nekam citam,» skaidro Vesere.
Atbildīga par šī procesa organizēšanu savā teritorijā esot katra Latvijas pašvaldība, kas iepirkumu procedūras vai publiskās privātās partnerības procedūras rezultātā izvēlas konkrētus atkritumu apsaimniekotājus. «Rīga diemžēl vēl strādā, pamatojoties uz vecajiem līgumiem, kas faktiski ņemot vērā Satversmes tiesas lēmumu vairs nav likumīgi,» apliecina Vesere.
Ministrija vairākkārt mudinājusi Rīgas domi rīkoties un veikt atbilstošās procedūras atkritumu apsaimniekotāju izvēlei un jaunu līgumu noslēgšanai: «Tas nav noticis. Atbilde ir, ka tiek gatavota publiskās/privātās partnerības dokumentācija, lai pēc tam varētu veikt izvēli, attiecīgi procedūras rezultātā katrā zonā izvēloties atkritumu apsaimniekotāju.»
Saskaņā ar Simanoviča vārdiem Rīgā nav politiskās gribas šķirot atkritumus: «Mēs esam vērsušies Rīgas domē n-tās reizes ar priekšlikumiem - nevienu tas neinteresē.»
Rīgā atkritumu šķirošana esot nodrošināta
«Ja namu apsaimniekotāji vēlas šķirot atkritumus, tad jāuzraksta iesniegums attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam. Pēc tam attiecīgi tiek izvietoti konteineri atkritumu šķirošanai,» portālam norādīja Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Direktora biroja Sabiedrisko attiecību speciāliste Iveta Mazūre.
«Pašreiz tiek gatavota visa nepieciešamā dokumentācija, lai varētu veikt publisko un privāto partnerību sadzīves atkritumu apsaimniekošanai. Minētā procedūra ir laikietilpīga. Pēc minētā iepirkuma veikšanas būs izveidota arī sistēma atkritumu šķirošanai,» sacīja Mazūre.
«Dalītās vākšanas konteineri ir tik, cik mēs esam salikuši pie saviem sadarbības partneriem «Rimi», «Statoil», «Neste». Tur iedzīvotāji var atnest visu, ko viņi ir mājās sadalījuši. Piemēram, stiklu var izmest zaļajā konteinerā. Dzeltenajā konteinerā visas PET pudeles,» norāda uzņēmuma valdes priekšsēdētājs, piebilstot – ir patīkami redzēt, ka sašķirotie apjomi reāli dabā pieaug.
SIA «Eco Baltia» uzņēmuma rūpnīcās var nogādāt arī baterijas, dienasgaismas spuldzes, vecas elektroiekārtas, ledusskapi. Pēc tam šī elektronika tiek izjaukta, iegūstot pārstrādājamas un nepārstrādājamas lietas. Pierīgā nolietoto tehniku un elektroniku uzņēmums savācot bez maksas. Galvenais – lietai jābūt neizjauktai.
Sāpīgākais jautājums - atkritumu dedzināšana
Sāpīgs jautājums pēc Simanoviča domām ir no atkritumiem atgūta kurināmā jeb RDF dedzināšana. «Latvijā dedzināt var tikai «Cemex». Problēma ir tāda, ka mums nav materiālu, kas atbilst «Cemex» prasībām. Līdz ar to mēs varam šķirot atspērušies, sadedzināt to nebūs iespējams. «Cemex» ir gatavs paņemt nelielos apjomos. Atkritumu dedzināšana nav viņu primārais bizness. Tā ir cementa ražošana. Gribat dedzināt atkritumus, tad sagatavojiet tos tādā kvalitātē. Tas ir ļoti sarežģīti un ļoti dārgi,» skaidro Simanovičs.
«Ja runājam par sadedzināšanu – ir būtiski saprast, ka, pirmkārt, ir atšķirība – ja to vienkārši sadedzina kā atkritumus, tad tas nav ieguvums. Ja atkritumi tiek sadedzināti ar mērķi iegūt enerģiju – siltumenerģiju, elektroenerģiju, izmantot atkritumus kā kurināmo, tad tas ir atbalstāmi,» norāda Vesere.
«Protams, «Cemex» nav atkritumu pārstrādātājs, bet, ja atbilstoši sagatavotos atkritumus izmanto ražošanā kā kurināmo, tad uzņēmumam nav jāiepērk mazuts, lai ražotu savu produkciju,» norāda departamenta vadītāja.
Divi uzņēmumi – Ventspilī un Brocēnos ražo tādas kvalitātes kurināmo, ko izmanto «Cemex».
«Piemēram, 1998. gadā mēs ražojām 100 tūkstošus tonnas, tad 2020. gadā drīkstam apglabāt tikai 50 tūkstošus tonnu. Mūs glābj tas, ka atkritumu apjoms ir samazinājies, jo ir gājis uz leju iedzīvotāju skaits. 1998. gadā varētu būt, ka atkritumi bija kādi 800 tūkstoši tonnas, tagad reāli ir 600, 700 tūkstoši tonnas,» norāda SIA «Eco Baltia» līdzīpašnieks.
«Tiesa – mums ir būtiski jāsamazina poligonos apglabājamais bioloģisko atkritumu apjoms, kas tiek rēķināts pret to daudzumu, kāds bija 1995. gadā,» saka departamenta vadītāja.
«Atkritumu apjoms samazinājās, kad cilvēki ne tikai izbrauca no valsts, bet bija arī ekonomiskā krīze. Tas tiešām parādīja, ka cilvēki patērē mazāk, vairāk taupa, mazāk met ārā. Šobrīd nevarētu teikt, ka situācija ir saglabājusies šajā līmenī. Atkritumu apjoms nepieaug katastrofāli, bet to, ka dzīves līmenis ir mainījies, pēc radītā atkritumu apjoma var redzēt,» norāda Vesere.
Valstī varētu darboties četras «Līgatnes»
No vienas puses varētu domāt – valstī dažas atkritumu pārstrādes rūpnīcas ir un ar to pietiek, pārējo vedam prom uz Baltkrieviju, Vāciju un citām valstīm. Taču tas nebūt neesot tik viennozīmīgi: «Pārstrādājot atkritumus uz vietas, tiek radītas gan darbavietas, gan pievienota vērtība. Te ir tas balanss, kas būtu jāmeklē.» Šī balansa veidošanai, atkritumu pārstrādes apjoma palielināšanai un apglabājamo atkritumu samazināšanai tad arī esot atvēlēti ES struktūrfondu līdzekļi.
Pēc Benderes domām valstī ir nepieciešamas noteikta veida pārstrādes rūpnīcas, kas atkritumus nevis pārstrādā, bet jau paņem sagatavoto izejvielu. Agrāk darbojusies stikla rūpnīca «Grīziņkalns» un Līgatnes papīra fabrika, taču tagad to vairs nav. «Kur tad mēs vedīsim to mūsu savākto izejvielu? Mums ir vajadzīgs valstī stingrs, noslēgts cikls,» uzskata Bendere.
Papīra pārstrādes rūpnīca «Līgatne» patlaban atrodas maksātnespējas procesā. «Ja atradīsies kāds, kam būs vēlēšanās nopirkt fabriku un strādāt, tad, protams, Līgatne varētu turpināt darboties. Faktiski rūpnīca varētu paplašināt savas jaudas, jo papīra apjoms, ko mēs radam kā atkritumus Latvijā, gadā veido tādu apjomu, ka četras šādas rūpnīcas varētu darboties ar esošajām jaudām,» norāda Vesere.
«Cilvēkiem vajadzētu saprast, ka taupība nav nabadzības izpausme. Tā ir saprātīgas attieksmes pret vidi pazīme,» uzskata Bendere. Viņa piekrīt, ka reizēm labošana var izmaksāt dārgāk par jaunas lietas iegādi. Tomēr atgādina – resursi nav bezgalīgi, un tie būtu jātaupa. «Mežs aug astoņdesmit gadus,» viņa min piemēru.
Savukārt, noslēdzot lietu «otra mūža» tēmu, Bendere mudina: «Centīsimies iztikt ar tām lietām, kas mums ir. Tā ir katra inteliģenta cilvēka goda un varonības lieta, ka viņš par to padomā.»