Ķieģeļu ražošanā ļoti liela nozīme ir izmantotajām izejvielām. To portāls TVNET noskaidroja, viesojoties Latvijā vienīgajā apdares un krāsns ķieģeļu rūpnīcā netālu no Cēsīm. Jau vairāk nekā 50 gadus Liepas ciematā darbojas vadošā keramisko būvmateriālu ražotāja Baltijā «Lode» ķieģeļu rūpnīca.
Uzņēmuma valdes loceklis, mārketinga un pārdošanas direktors Valdis Zariņš portāla TVNET komandu vispirms ved nevis uz pašu ražotni, bet gan uz tai blakus esošajiem karjeriem. Tieši šo plašo un vērtīgo atradņu dēļ pirms vairāk nekā 50 gadiem Liepā sākās ķieģeļu ražošana.
«Uzņēmums «Lode» radās 1954.gadā, PSRS laikos, kad visā Padomju Savienībā bija ļoti liels pieprasījums pēc būvmateriāliem. PSRS ministrija, kas organizēja būvmateriālu ražošanu, veica izpēti, kur Padomju Savienības teritorijā būtu vislabāk to darīt. Latviešiem par lielu laimi ģeologi atrada Latviju un konkrēti ciematu Liepu, kur pagājušā gadsimta 50.gados nekā ievērības cienīga nebija un nekas nenotika. Te atradās dažas pēckara zemnieku sētas, kur vietējie ļaudis audzēja govis, burkānus un kartupeļus.
Bet ģeologi, veicot urbumus, atrada, ka Latvijā ir ļoti liela māla bedre.
Tajā laikā nebija pazīstami tādi būvmateriāli kā gāzbetons, keramzīta betons un silikāts, un galvenie pēckara būvmateriāli bija ķieģeļi un koks. Tā kā to deficīts bija milzīgs, visi domāja, kur ražot ķieģeļus. Lai to darītu, obligāti jāatrod liela māla bedre. Jo tā lielāka, jo labāk. Rūpnīcu būvēja māla bedres malā, lai nekur tālu māls nav jāved un rūpnīca būtu pēc iespējas izdevīgāka no ekonomiskā viedokļa,» Zariņš ieskicē rūpnīcas sākotnējo laiku.
«Lodes» pārstāvis arī stāsta, ka ķieģeļu ražošanai neder kuri katri māli. «Der tikai tādi māli, kuros ir pietiekami daudz mālvielas, lai ķieģelis pareizi saķeptu kopā, izceptos un pēc tam lietošanas laikā nedruptu, bet būtu noderīgs un patīkams.»
Padomju laika zinātnieki bija izpētījuši, ka netālu no Cēsīm atrodas lielas Devona laika mālu atradnes. Tieši šā laika māls ir īpaši vērtīgs ķieģeļu ražošanā.
Vēlāk uzzinām, ka ķieģeļu ražošanā ļoti liela nozīme ir arī laboratoriskajiem pētījumiem un kontrolei. Tie palīdz nodrošināt ķieģeļu augsto kvalitāti. Darbinieki pat smejas, ka
māla pārstrādē laboratorijas darbs ir tikpat svarīgs un rūpīgs kā pārtikas rūpniecībā.
Ir stingras prasības, kas jāievēro, lai iegūtu augstvērtīgu un kvalitatīvu produktu, ko atzinīgi novērtē klienti.
Kā radās «Lodes» nosaukums? Arī par uzņēmuma nosaukumu ir savs stāsts.
Pļavās, kur atrada vērtīgos mālus, tolaik atradās zemnieku mājas «Lejaslodes». Krievu princips tajā laikā bija jaunās rūpnīcas numurēt, nevis nosaukt vārdos. Taču latvieši iebilda, ka te nav pieņemts rūpnīcai piešķirt tikai numuru, tāpēc labāk to būtu nodēvēt kādā jēdzīgā vārdā. Bez lielas domāšanas un filosofēšanas rūpnīcu gribēja nosaukt zemnieku saimniecības «Lejaslodes» vārdā.
Bet, tā kā krieviem šo nosaukumu bija grūti izrunāt, viņi to vienkāršoja līdz «Lode». Ņemot vērā lielo pieprasījumu,
sākotnēji ķieģeļu ražošanā dominēja kvantitāte, nevis kvalitāte.
Gan sākotnēji ražojot meliorācijā ļoti pieprasītās drenu caurules, gan pēcāk ķieģeļus, nepievērsa gandrīz nekādu uzmanību kvalitātei. «Visiem bija nospļauties, vai ķieģelis sienā drūp vai nedrūp, galvenais, ka bija materiāls, no kā mūrēt.
Tikai pagājušā gadsimta 90.gadu beigās un šā gadsimta sākumā ķieģelis kļuva par to produktu, kā to uztver šodien – tas ir skaists, dekoratīvs un ilgmūžīgs elements. Kopš tā laika ļoti liela uzmanība veltīta kvalitātei, lai panāktu, ka pēc iemūrēšanas sienā ķieģelis tāds paliek mūžīgi un nemainās. Šajā rūpnīcā mēs ražojam tikai ilgmūžīgus apdares materiālus māju sienām, kā arī bruģi - māju pagalmiem,» Zariņš stāsta.
Pirms māla pārstrādes tas atbilstoši jāsagatavo. «Iepriekšējai sagatavošanai ir ļoti liela nozīme. PSRS laikā mālu izraka, uzreiz ar samosvalu aizveda uz rūpnīcu un ražoja ķieģeļus, bet nekas labs sākumā nesanāca. Vēlāk sāka ievērot pamatprincipus, lai ķieģeļi sanāktu. Pirmais princips – māls ir jāizrok un tad jānostādina konusa formā.
Lai no māla varētu ražot ķieģeļus, tam jābūt ļoti viendabīgam.
Karjerā ir vietas, kur mālvielas ir daudz, citur tās ir mazāk un vairāk ir smilšu un putekļu. Bet konusā mālu saliek maksimāli vienmērīgi, lai pēc tam, kā kūku no augšas uz leju grābjot, varētu panākt, ka kausā masa ir ļoti tuva vajadzīgajai viendabībai un tehnologu noteiktajiem parametriem.
Tad no konusa mālu vēlāk ved uz sākuma pārstrādi, kur tam pievieno dažas dabīgas izejvielas,» Zariņš saka un uzsver, ka
ķieģeļa sastāvā pamatā ir trīs dabīgas izejvielas – māls, ūdens un zāģu skaidas.
Nedaudz ir arī apdedzināts, smalki samaltu ķieģeļu pulveris (to dēvē par tenisītu). Šādas sastāvdaļas garantē ķieģelī vajadzīgo poru daudzumu un lielumu un noturību pret salu. Tādējādi ķieģelis sala ietekmē nesprēgā, nebojājas un stāv mūžīgi, kamēr kāds ar lauzni, lodi vai atombumbu to nesabojā.
Parasti ķieģeļi ir sarkani, jo māli ir sarkani. Ar saviem sarkanajiem ķieģeļiem «Lode» un Latvija bija pazīstama daudzviet PSRS. Laika gaitā ražotāji saprata, ka cilvēki vēlas variēt ar krāsām, un, pielāgojoties labākajiem ārzemju paraugiem, māliem pievienoja arī dabīgus minerālus, kas palīdz iegūt arī citu krāsu. Lai iegūtu brūnus ķieģeļus, jāpievieno 2% kalnu minerāla mangāna oksīda, bet dzeltenu ķieģeļu iegūšanai pievieno 30% malta kaļķa. Pievienojot vēl vairāk kaļķa vai citus minerālus, arī Latvijā var iegūt gandrīz baltus ķieģeļus.
Ražošanas tehnoloģija neļauj radīt lielu daudzumu zaļu, zilu vai citas krāsas ķieģeļu.
To var izdarīt laboratorijas krāsnī ar vienu paraudziņu, bet tādus ķieģeļus nevar ražot lielās partijās, jo tas būs ekonomiski neizdevīgi. «Par tādu dārgu naudu neviens ķieģeļus nepirks. Tie maksātu fantastiski lielu summu.»
Saglabājot esošās rūpnīcas jaudas, ar karjeros esošo mālu pietiks vēl vismaz 100 gadiem. Liepas ciematā esošā lielā māla iegula ir tik liela, ka līdzīgu pasaulē ir maz, Zariņš stāsta un piebilst, ka patlaban daudzviet Eiropā rūpnīcām ir problēmas ar ķieģeļu cenām un ražošanas izmaksām.
«Esam lieli ieguvēji no tā, ka ražotne ir optimālā attālumā līdz māla ieguves vietai. Mums nav jāmaksā liela nauda par māla vešanu. Šajā nozarē
māla vešana vairāk par 5 vai 10 km uzskatāma par absurdu.
Ļoti daudz Eiropas rūpnīcu ir ar to saskārušās – tās, kurām atradnes ir tik tālu, ir spiestas bankrotēt. Šīm rūpnīcām māla vešanas izdevumi ir ļoti lieli un tos nav iespējams samazināt.
Pēdējos piecus gadus Eiropā ir ķieģeļu pārprodukcija un visas rūpnīcas konkurē ar cenu. Nolaižot cenu, pirmās zaudētājas ir tās, kam ir neekonomiski izvietota rūpnīca attiecībā pret karjeriem.»
Turpinājums sekos
Portāls TVNET ķieģeļu ražošanas rūpnīcā uzzināja vēl daudz citu interesantu lietu. Bet par tām stāstīsim nākamajā rakstā.
