/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
Pasaulē būtu jābūt profesijai - mamma, kas novērtē to, ko dara mamma, jo no malas viss šķiet tik pašsaprotams un vienkāršs. Mamma - tā ir atbildība 24/7, visu mūžu. Mana mamma ir ārkārtīgi stiprs cilvēks, ļoti stipra personība. Kad bijām mazi, viņa darīja visu, strādāja un pelnīja naudu, pieskatīja bērnus. Kad biju maza, viņa vienmēr bija manā tuvumā, vienmēr gatava iet, skriet un palīdzēt. Viņai vissvarīgākais dzīvē ir, bija un būs bērni...
Vai vispār var atrast vārdus, ar ko mammas mīlestību aprakstīt?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mamma ir mans sargeņģelis. Es, godīgi, nevaru iedomāties dzīvi bez mammas, viņas stiprums un garīgais spēks man dod enerģiju dzīvot, uzmundrina un atjauno dzīvesprieku. Mamma vienmēr ir tuvumā, lai<br/>
kāds arī būtu starp mums attālums. Nav neviena cilvēka pasaulē, uz ko varu paļauties vairāk kā uz mammu. Viņa ir mana labākā draudzene. Viņa dod labākos padomus un, vienmēr loģiski izvērtējot situāciju, noliek visu pa vietām. Ar viņu pārrunājot, problēmas kļūst mazas un risināmas. Noveļas smagums, un dzīve šķiet vieglāka. Viņas spriedumi ir kā naglai pa galvu... Tieši un taisnīgi. Viņai nekas nav par grūtu, nekad viņa nesaka - nē, nevaru. Gaiša diena vai trīs naktī, mamma vienmēr ir pieejama. Mēs visi jau esam pieauguši, pašiem bērni, bet mamma nekad nav nolikusi sevi pirmajā vietā, bērni vienmēr ir pirmie.<br/>
<br />
Mamma ir dzīvsudrabs. Viņa nekad nestāv mierā, viņa skrien, darbojas, iesaistās visur, kur var iesaistīties.
Viņu ciena. Viņu mīl. <br />
<br />
Es to tā pa īstam sapratu tikai tad, kad, nesazinājusies ar mammu pāris dienas, nevarēju ne viņu, ne tēti sazvanīt. Neparasti, jo viņa vienmēr atbild. Brālis bija viņu mēģinājis sazvanīt... Nekā.... Lasot ziņas, avīzē bija foto ar briesmīgu autoavāriju. Mašīnas priekša bija praktiski neesoša. Latvija ir maza, un brālis atpazina mašīnas aizmugurē mammas spilventiņu... Avārija bija notikusi pirms divām dienām. Tās bija briesmīgākās stundas mūsu mūžā... Zvanījāmies pa visām slimnīcām. Cerības vīta kā noziedējuši ziedi, sirds plīsa no sāpēm un neziņas. Atradām viņu Gaiļezera slimnīcā ... komā. Abus ar tēti. Tētis tikko pēc operācijas un ar lauztām 11 ribām. Mammai<br/>
kājiņas bija pa daļām, pirksti atsevišķi. Brīnumaini dakteri nedeva nekādas cerības. Ja viņa izdzīvos, viņa nekad nestaigās. Sāpes bija briesmīgas, ilgi un sešas smagas operācijas.
Sāpes ir joprojām, bet mamma nepadodas.
<br/>
<br/>
Bet mana mamma nav nekāda parasta sieviete, viņā ir ārkārtīgs iekšējais spēks. Kad ārsts viņai teica - jūs nestaigāsiet, viņa mierīgā balsī atteica: dakter, jūs redzēsiet, es staigāšu. <br />
<br />
Ir pagājis laiks, un mamma staigā. Viņa ir iesaistījusies mājražošanā, jau gadu pēc avārijas pati saka braukt ar mašīnu un pasniegt stundas skolā. Kopā ar tēti viņi apsaimnieko lielu māju un saimniecību. Mana mamma var visu. Viņai vārds NEVARU nepastāv... <br/>
<br/>
Mammīt, es tevi ļoti mīlu, mēs visi tevi ļoti ļoti mīlam. <br />
<br />
Edite