Vai viens cilvēks to spēj? Mamma spēj!

Mīlestība uz mūsu tēti ir vēl viena dāvana, ko saņēmām no Mammas. Bet šī mīlestība sākās kādā Līgo vakarā, kad jauna meitene gāja uz vilciena staciju satikt savu tanti. No vilciena izkāpa jauns puisis un, plati smaidīdams, teica: «Esmu tā tante...» Tētis bija mammu noskatījis un lūdzis mammas māsu iepazīstināt viņus. Tā kā mamma noteikti nebūtu gājusi sagaidīt kaut kādu svešinieku, tad tika izdomāta šāda viltība.

Stāsti par ģimeni, par tās pagātni ir ļoti svarīgs mantojums no Mammas. Mammai ir apbrīnas vērts stāstnieces talants. Gan tagad, gan bērnībā nostāstus par ģimeni un pagātnes notikumiem varēju klausīties un klausos ar labpatiku. Un tie kalni grāmatu, kas bērnībā tika izlasīti priekšā! Lasīt jau vajadzēja visiem, gan tētim, gan man un arī brālim, bet Mammai tas sanāca vislabāk. Klausoties Mammas priekšlasījumā, tēli atdzīvojas un jūties kā daļa no stāsta. Bērnības atmiņas – miegā ieaijā Mammītes balss un tad it kā viegls glāsts pār vaigu. Nesen brālis jautāja, vai atceramies grāmatu lasīšanas dienas bērnībā, pīrādziņu, kanēļa un kafijas smaržu, kas tās pavadīja.

Mamma pasmējās: «Jā, jā, un arī kakla sāpes pēc tam!»

Mums, bērniem, nekad nebija gana, lasīt priekšā vajadzēja vēl un vēl. Un Mamma to darīja, līdz aizsmaka balss.

Ar tādu pašu izjūtu un entuziasmu Mammīte darīja arī savu darbu muzejā. Viņas lekcijas bija tās, kuras cilvēki gribēja apmeklēt. Skolotāji bērniem par lektori lūdza viņu, jo spēja aizraut ar stāstu ir manas Mammas lielais talants. Mammīte ir vēsturniece un visu mūžu nostrādājusi muzejā par fondu glabātāju, un tikai neilgu laiku arī paralēli skolā par vēstures skolotāju, un kāds bija mans pārsteigums, kad uz ielas atskanēja sauciens: «Skolotāj, skolotāj! Jūs mani atceraties?» Izrādās, ka jaunieti, kurš nāca mums pretī, Mamma ir mācījusi 4. klasē, bet tagad viņš studē universitātē vēsturi. Viņš teica, ka mana Mamma ir tā, kas radīja interesi par šo priekšmetu un ka viņš ir viņai ļoti pateicīgs.

Es, blakus stāvot, vai plīsu aiz lepnuma.

Skolas laikā lepojos ar Mammas adītajiem džemperiem, cepurītēm, zeķēm un cimdiem. Tagad, kad pašai bērni, apbrīnoju Mammu par to, kur viņai pietika laika un enerģijas to visu paveikt. Mājās mazi bērni, studijas universitātē, darbs un vēl arī dārziņš, jo tais laikos bez tā izdzīvot bija grūti. Bērnībā dažreiz naktī no miega modināja rakstāmmašīnas knakšķi, tur Mammīte rakstīja. Sestdienas rītos modos no veļas mašīnas «Rīga» skaņām, sākās veļas diena.

Vai viens cilvēks to spēj? Spēja, jo blakus bija tētis, kurš atbalstīja, palīdzēja un mācīja mums, bērniem, ka mamma ir vissvarīgākais cilvēks pasaulē. Cieņa un mīlestība pret Mammu, tas ir piemērs, ko mums, bērniem, rādīja tētis.

Iejaucās liktenis, pēc gandrīz astoņpadsmit kopdzīves gadiem tētis aizgāja viņsaulē. Mammīte bija gaidībās ar jaunāko māsiņu. Mūsu ģimenē tas bija tumšs un smags laiks, ko gaišāku darīja mazās māsas nākšana pasaulē. Jukas valstī, jukas ģimenē. Vienā vārdā - grūti, neiespējami. Bet Mammīte spēja, spēja atrast sevī spēkus dzīvot tālāk un audzināt mūs. Kopš šiem notikumiem pagājuši divdesmit pieci gadi, mēs esam izauguši par labiem ģimenes cilvēkiem.

Mammīte jau auklē septiņus mazbērnus.

Vēl arvien lasa priekšā, un mazie prasa vēl un vēl. Dažreiz man patīk paklausīties, kā senās dienās.

Viņa ir lieliskākā Mamma pasaulē, jo, lai cik grūti arī bija, atbalstīja mūsu sapņus, ieceres un rīcības. Viņa ir lieliskākā mamma pasaulē, jo ļauj paraudāt sev uz pleca, kad dzīve kļūst par grūtu. Viņa ir lieliskākā mamma pasaulē, jo priecājas par mūsu panākumiem un ļoti, ļoti lepojas ar mums visiem. Viņa ir lieliskākā mamma pasaulē, jo ir blakus tagad, šodien, kad man ir vajadzīga viņas palīdzība, auklējot mazdēliņus. Viņa ir lieliskākā mamma pasaulē, jo dāvā savu mīlestību mums, bērniem un mazbērniem. Viņa ir lieliskākā mamma pasaulē, jo ir mana Mamma.

Gunita