Sākumā bija grūti pārliecināt Latvijas zemniekus, ka Latvijā iespējams attīstīt citviet pasaulē populāro tiešās pirkšanas sistēmu, kad pilsētnieki pārtikas produktus iegādājas tieši no audzētāja vai ražotāja. Tā intervijā portālam TVNET stāsta Elīna Zuša un Zane Ruģēna-Bojāre. Aktīvajām draudzenēm izdevies Latvijā attīstīt tiešās pirkšanas pulciņus, kuru biedriem ir svarīga pārtikas kvalitāte un dabai draudzīgs dzīvesveids.
Vispirms meitenēm lūdzu pastāstīt par to, kas ir tiešā pirkšana un kā viņas sāka ar to nodarboties. Skaidro Zane: «Tiešā pirkšana ir iepirkšanās modelis, kurā cilvēki pērk pārtiku bez starpniekiem, tieši no ražotāja. Tā ir populāra prakse visā pasaulē.. Mūsu gadījumā tas sākās pirms aptuveni četriem gadiem, kad es vienkārši gribēju pamēģināt, kā ir dzīvot mēnesi ar eko produktiem. Tajā laikā mēs ģimenē ļoti daudz domājām par ēdiena būtību. Sevišķi svarīgi tas ir laikā, kad piedzimst bērniņš, kuram gribam dot visu labāko.»
Šajā brīdī sarunā iesaistās Elīna, kura pastāsta, ka abām draudzenēm ir gandrīz vienāda vecuma bērni. Meitenītes, kuras pirms sešiem gadiem piedzima ar piecu dienu starpību, laika gaitā kļuvušas par labākajām draudzenēm tāpat kā mammas.
Zane turpina stāstīt par laiku, kad jaunajā ģimenē ienāca bērniņš: «Tas bija liels meklējumu laiks. Sākām skatīties uz lietu būtību – kas un kā. Ēdiens bija ļoti būtisks aspekts.»
Sākusi meklēt eko produktus, Zane saprata, ka tie ir ļoti dārgi un līdz ar to pilsētniekiem maz pieejami. Lai gan zaļais dzīvesveids tolaik bija modē un skaitījās ļoti stilīgs, viņai nebija pieņemams uzskats, ka bioloģiskie produkti pieejami tikai bagātajiem un stilīgajiem.
Cilvēki fundamentāli ir pelnījuši pašu labāko – īstu pārtiku un tīras lietas.
Savukārt Elīnas ceļš līdz tiešai pirkšanai ir nedaudz citāds, jo viņai starp Strenčiem un Trikātu ir lauku saimniecība, kurā viņa izaudzē ļoti daudz dažādu pārtikas produktu. «Kad man piedzima meitiņa, man jau 50% pārtikas bija bioloģiski audzēta, bet kļuva aktuāli, lai klāsts būtu visaptverošāks un pieejams visu gadu.»
Tad Elīna pievienojās Zanei, kura internetā meklēja zemnieku koordinātas un zvanīja viņiem. Tas prasīja daudz laika un darba, jo ne visi zemnieki bija atsaucīgi. Pozitīvs pavērsiens notika brīdī, kad viņa atrada Gulbenes pusē dzīvojošo zemnieci Ligitu Zvirbuli, kura bija ļoti komunikabla, sociāli aktīva un atsaucīga. Viņa arī iepazīstināja ar citiem reģiona zemniekiem, un Zanes ģimene un tuvākie draugi tika ne tikai pie burkāniem, bet arī diezgan liela produktu klāsta.
Produkti bija tik labi, ka Zane un viņas vīrs Dāvis regulāri brauca uz Gulbeni pēc pārtikas. Idejai atsaucās arī Elīnas ģimene un citi draugi. Daļa pat gribēja piemaksāt, lai tikai Zane atgādātu lauku labumus uz Rīgu. Taču sieviete saprata, ka tādā gadījumā nonāktu pretrunā ar principu par pirkšanu bez starpniekiem.
Nākamais pagrieziena punkts bija tad, kad Zane satikās ar kādu Francijā dzīvojošu latvieti, kura pastāstīja par pēckrīzes laikā Francijā populāro tiešās pirkšanas kustību, kuras ietvaros iedzīvotāji atbalsta savus vietējos zemniekus un pērk pārtiku tieši no viņiem.
Meitenes noorganizēja, ka franču zemnieki atbrauca uz Latviju un viņi kopā devās ciemos pie Gulbenes puses zemniekiem. Izstāstījuši par savu pieredzi, franči iedrošināja Latvijas zemniekus, no kuriem tikai daļa ticēja tiešās pirkšanas sistēmas attīstībai Latvijā.
Bija grūti iedrošināt, ka Latvijā kaut kas tāds ir iespējams.
Cilvēki bija pieraduši, ka zemnieku saražotā pārtika līdz pilsētai nonāk caur starpniekiem, kuri par to saņem atalgojumu. Taču tiešās pirkšanas sistēmā starpnieku apmaksātais darbs tiek aizstāts ar brīvprātīgo iesaisti. Turklāt preču pasūtīšanā, šķirošanā un sadalē iesaistās visi grupas dalībnieki, katrs pēc savām iespējām un vēlmēm. Galvenā ir cilvēku vēlme piedalīties un veltīt tam savu laiku un darbu.
Lai nezustu dalībnieku motivācija, grupas netiek veidotas pārāk lielas, meitenes stāsta un atklāj, ka viņu pārstāvētajā pulciņā darbojas aptuveni 50 cilvēku. Lai darbs notiktu harmoniski, meitenes cenšas atturēties no īpašas kontroles un uzspiešanas. Viss notiek pēc katra cilvēka atbildības un iniciatīvas principa.
Kā tas notiek praktiski?
Vairumā tiešās pirkšanas pulciņu visaktīvākās dienas ir pirmdienas, kad visi dalībnieki ierodas pēc savām pasūtītajām precēm. Tad otrdienās nedēļas dežurants sazinās ar zemniekiem un papildina preču sarakstu ar aktuālo piedāvājumu. Vēlāk tabulu saņem visi pulciņa dalībnieki, lai izvēlētos. Viņu pasūtījumi līdz piektdienas rītam tiek apkopoti un darīti zināmi zemniekiem, kuri pa brīvdienām preces sasver, iepako un tad pirmdien nogādā Rīgā. Lai preču saņemšana būtu ērtāka un ātrāka, dežurants tās glīti sašķiro. Visa dežurantu darbošanās notiek bez maksas.
Lai gan interesi par sadarbību ar tiešās pirkšanas pulciņiem izrāda arī ar konvencionālām metodēm strādājošie zemnieki, tomēr meitenes nolēmušas atbalstīt tieši dabai draudzīgo bioloģisko metožu izmantotājus. Tādā veidā viņas atbalsta bioloģiskos lauksaimniekus un veicina dabai un cilvēkiem draudzīgu metožu izmantošanu, tostarp produktu iepakošanā.
Viņas arī nenoliedz, ka gadījies sastapties ar negodīgiem zemniekiem, kuri šmaukušies vai pārdevuši bojātus produktus. Lai no tā izvairītos, viņas
aicina tiešās pirkšanas sistēmas dalībniekus veidot personiskas attiecības ar lauksaimniekiem,
piemēram, braukt pie viņiem ciemos, apskatīt viņu saimniecību un iepazīties tuvāk. Tad arī vecu vai bojātu tomātu «iesmērēšanas» iespējas mazinās.
Elīna un Zane norāda, ka zemniekiem patērētāju viedoklis ir ļoti būtisks. Godīga saruna starp pircēju un pārdevēju ļauj uzlabot preču kvalitāti un veicina pieprasījuma pieaugumu. Piemēram, ja zemnieka ceptā maize ir pārāk salda, pircējiem vajadzētu par to runāt ar pārdevēju, kurš varētu to ņemt vērā un turpmāk maizi cept mazāk saldu.
Meitenes arī aicina bioloģiskos zemniekus uz aktīvāku sadarbību ar tiešās pirkšanas pulciņiem,
zemniekiem izrādot iniciatīvu un uzrunājot jaunas grupas.
Tāpat lauksaimnieki ir aicināti būt radoši un papildināt produktu klāstu ar jaunām garšu niansēm, piemēram, siet ne tikai tradicionālos sierus, bet arī pamēģināt savas prasmes neparastāku piena produktu gatavošanā. Daudz pilsētnieku atzinīgi novērtē jaunos eksperimentus.
Mūsdienās mainās arī ēšanas paradumi - piemēram, daudz pilsētnieku no dārzeņu klāsta izvēlas ne tikai kādreiz iecienītos kāpostus, burkānus un bietes, bet arī pēdējā laikā populāros spinātus, brokoļus un puķkāpostus. Tāpēc arī zemniekiem jācenšas pielāgoties cilvēku paradumu maiņai.
Tiešās pirkšanas sistēmā preču cenas nepārtraukti mainās. Bieži vien tās ir pielāgotas sezonai, piemēram, vasarā augļi un dārzeņi maksā lētāk nekā ziemā.
Interesanti, ka vairāki tiešās pirkšanas pulciņi jau attīstījušies tik tālu, ka iegādājas preces ne tikai no Latvijas bioloģiskajiem zemniekiem,
bet kopā pasūta preces arī no citu valstu ražotājiem.
Tā viņi tikuši pie ilgi kārotajiem eko citrusaugļiem. Līdz ar to tiešās pirkšanas pulciņu dalībniekiem piedāvāto produktu klāsts kļūst arvien plašāks – vasarā un pirms Ziemassvētkiem tas sasniedz pat piecus simtus.
Vienlaikus meitenes neslēpj, ka laiku pa laikam iegriežas arī parastos veikalos.
Tur pērkamo lietu skaits gan ir visai neliels – pārsvarā tās ir preces, ko Latvijā neražo, piemēram, rīsi, lēcas, avokado, specifiskākas garšvielas un eļļas. Bet bieži vien no zemniekiem meitenes pērk tādas lietas, ko veikalos nemaz tik viegli nevar dabūt, piemēram, svaigas bērzu sulas, irbenājus, dīgstus, svaigus zaļumus, nezāļu komplektus.
Viņas priecājas, ka tādā veidā pilsētas urbanizētajā vidē dzīvojošajiem ļaudīm ir dota iespēja dzīvot kaut nedaudz veselīgāk, dabai un cilvēkiem draudzīgāk.
