Pieredze: vai valsts atbalsts ietekmē bērnu dzimstību? (83)

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Evija Trifanova / LETA

Par to, ka Latvijā dzimst par maz bērnu, trauksmi ceļ jau gadiem. Šo faktu kā platformu savām politiskajām ambīcijām izmanto politiķi un par to uztraucas pedagogu saime. Par mazo dzimstību satraukti arī ekonomisti, jo kas tad nākotnē strādās un maksās nodokļus? Pamats uztraukumam ir arī manai paaudzei, jo, ja nebūs kas maksā nodokļus, nebūs arī pensijas. Bet ar varu dzemdēt nepiespiedīsi. Tāpēc sarunās ar ģimenēm mēģinām atrast atbildi uz jautājumu: kādiem jābūt priekšnoteikumiem, lai laistu pasaulē bērnus?

Bērni noteikti būs! Kaut kad

Tūlīt gan jāatzīst, ka stāstīt par tik delikātu tēmu kā ģimenes pieaugums daudzi uzrunātie nemaz negribēja. Pirmā mūsu uzrunātā mērķgrupa bija jaunas bezbērnu ģimenes. Un iemesls nerunāšanai gaužām prozaisks. «Pietiek, ka vecāki, vecvecāki, citi radi un arī draugi gandrīz vai katrā tikšanās reizē prasa, vai tad beidzot nedomājam par mazulīti, tāpēc to vēl skaidrot publiski mums nemaz negribas,» sacīja 28 gadus veca sieviete. Sarunai nepiekrita arī viņas vīrs. Abi ir precējušies trīs gadus – apprecējās studiju laikā. «Mēs

noteikti neesam nolēmuši palikt par bezbērnu pāri, taču ir pietiekami daudz iemeslu,

kāpēc mums pagaidām nav bērnu,» sieviete skaidroja. «Pirmkārt, abi studējām un vecāki palīdzēja mums izdzīvot – kādi tur bērni, ja paši vēl esam daļēji uzturami? Tad bija problēmas atrast darbu – vispirms vienam, tad otram, un arī tagad ir tā, ka īsti stabili nejūtamies. Trešais iemesls – tikai pirms pusgada beidzot pārcēlāmies uz savu dzīvokli, taču tas ir mazs un bērna gultiņai tajā īsti pat nav vietas. Tomēr mēs esam optimistiski noskaņoti un mums noteikti būs bērni. Es gribētu trīs, un vīrs arī tam piekrīt, taču vēlāk.» To stāstot, viņa vēl piebilst, ka pašlaik ir grūti pateikt, cik svarīgs izvēlē par labu mazulim būs valsts materiālais atbalsts. «Iespējams, ka par to neraizēsimies, ja mūsu pašu materiālais stāvoklis būs stabils, taču, ja ne, tas noteikti būs svarīgi,» viņa sacīja. «Taču pagaidām, visticamāk, ar mazuli vēl pagaidīsim.

Abi ar vīru esam izauguši lielā pieticībā, un es negribu, bērniņu audzinot, skaitīt

katru centu. Es gribu, lai tas laiks man ir viegls un priecīgs.»

Cita ģimene labprāt anonīmi piekrīt pastāstīt par savu izvēli. Abiem ir 25 gadi, un viņi ir kopā četrus gadus. «Arī mums noteikti kaut kad bērni būs,» abi apgalvo. «Kad šis laiks būs pienācis – to pagaidām nevaram pateikt.» Tūlīt pēc apprecēšanās abi devās izvēdināt galvu un pusotru gadu pastrādāja Anglijā. Kad atgriezās Liepājā, ar darba atrašanu īpaši viegli neveicās. «Tagad esam kaut cik nostabilizējušies, taču abi atkal sākām studijas, tāpēc nauda pāri nepaliek: jāmaksā par pārtiku, dzīvokli, studijām un vēl ir daudz citu vajadzību,» viņi stāsta. Tāpēc abi domā, ka diezin vai ātrāk kā pēc pieciem gadiem viņu statusā kaut kas mainīsies. Uz jautājumu, vai valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem, viņuprāt, ir svarīgs, abi padomājuši atbild: «Iespējams, ka tas būs svarīgs, taču vai tas būs noteicošais? Diezin vai. Katram pašam par sevi jādomā.»

Ģimenes pieaugumu rūpīgi apdomā

To, ka radinieku un draugu nemitīgie un uzbāzīgie atgādinājumi, ka būtu gan laiks domāt par mazulīti, var nopietni nokaitināt, atzīst arī divu bērnu māmiņa Gita Klaiva (31 gads). Viņa ar savu dzīvesbiedru Edgaru (38) ir kopā jau 16 gadu, taču bērni vēl pavisam mazi: dēlam Oskaram ir 5 gadiņi un meitai Annai – 3. Abi iepazinās, kad Gitai bija tikai 16 gadu, un sāka dzīvot kopā, kad viņa sasniedza pilngadību.

«Sākumā jautājumi, kad mums beidzot būs ģimenes pieaugums, bija kā tāds joks, taču ar gadiem tas vairs nešķita smieklīgi,» atceras Gita. «Beigu beigās

nonāca tik tālu, ka pateicām radiem, ka ciemos vairs neiesim.

Tad iestājās pamiers, un pēc pusgada mēs paziņojām, ka gaidām mazuli.»

Foto: Ieva Lūka / LETA

Tas, ka ģimene ilgus gadus dzīvoja bez bērniem, bija viņu apzināta izvēle, nevis kaut kādu problēmu diktēts rezultāts. Turklāt arī materiālā situācija ģimenē vienmēr ir bijusi stabila. «Mums nekad nav bijis tā, ka ciestu trūkumu, taču tas ir tāpēc, ka mēs vienmēr esam abi strādājuši un apzināti meklējuši darbu, kur var nopelnīt,» atklāj Gita. Viņa pēc profesijas ir psiholoģijas skolotāja. «Man ļoti patika šis darbs,» viņa neslēpj. «Divus gadus arī nostrādāju paralēli divās skolās, taču aizgāju no pedagoģijas tikai un vienīgi mazās algas dēļ.» Tagad abi dzīvesbiedri strādā tirdzniecībā.

Lēmums, ka jāsāk domāt par mazuli, kā stāsta Gita, pienāca tad, kad pašu attiecībās sākās rutīna: darbs, mājas, draugi, pasākumi, darbs, mājas, draugi, pasākumi... «Vajadzēja kaut ko jaunu,» viņa saka un atceras, ka tolaik, kad gaidījusi Oskaru, nav pat iedziļinājusies, kāds būs valsts materiālais atbalsts. Taču tas bijis patīkams. «Tie bija treknie gadi, bija labas māmiņalgas, ko varēja saņemt arī strādājošie vecāki, tāpēc nekādu materiālā stāvokļa pasliktināšanos es neizjutu,» viņa atceras. Turklāt Oskaram vēl nebija gadiņš, kad viņa jau atgriezās darbā.

Taču drīz pieteicās Anniņa – arī lēmums par otru mazuli bija plānots. Gita stāsta: «Oskars bija tik skaļš un nemierīgs bērns, ka mēs nevienu nakti nedabūjām normāli pagulēt, viņš trokšņoja arī pa dienu, tāpēc mamma ieteica: lai labāk pie viena trokšņa ir arī nākamais, un tā mēs arī izlēmām.» Anna izrādījās īsts pretstats brālim. Viņu gaidot, Gita gan izpētīja, kāds būs valsts atbalsts. Tas bija mazāks, nekā pirmajam bērnam piedzimstot, taču ne noteicošais, lai izvēlētos laist vai nelaist pasaulē mazuli.

Domājot par turpmāko ģimenes plānošanu, Gita ir pārliecināta, ka viņiem noteikti būs vēl vismaz viens bērniņš. Tikai, kad tas būs, to gan viņa vēl nevar pateikt. «Iespējams, tad, kad Anniņa būs vecākajā grupā,» viņa prāto. «Jo pašlaik es vēl negribu atgriezties pie autiņbiksītēm. Es gribu, lai abi bērni paaugas, un gan jau vēl paspēsim.» Vai valsts atbalsts varētu būt svarīgs, lai izvēlētos laist vai nelaist pasaulē trešo bērnu? «Mums tas noteikti nebūs galvenais iemesls,» domā Gita, taču pieļauj iespēju, ka ir ģimenes, kam tas ir ļoti, ļoti svarīgi un kam naudas trūkums var būt iemesls, lai atteiktos no ģimenes pieauguma.

Tā tas ir trīs bērnu ģimenei, kas arī nevēlējās savu vārdu publiskot. Abiem dzīvesbiedriem ir 38 gadi, un jau aptuveni gadu viņi domāja, ka vēlētos ceturto bērniņu, taču

treknu svītru visiem plāniem pārvilka «Metalurga» bankrots.

Šis uzņēmums bija vīra vienīgā darbavieta, savukārt sieva ir skolotāja. «Patlaban mēs vispār vēl nesaprotam, kā izdzīvosim, tāpēc, visticamāk, mūsu sapņiem par ceturto bērnu nebūs lemts īstenoties,» skumji saka trīs bērnu māmiņa.

Foto: Evija Trifanova / LETA

Galvenais – līdzīga vērtību sistēma

Inese Saldeniece (40 gadi) uz jautājumu, kāds ir noskaņojums, enerģiski atbild: «Feins! Pēdējā maiņa nostrādāta, tagad jāgaida lielais notikums.» Ģimenei, kurā jau aug divi bērni - deviņgadnieks Renārs un gadu un 10 mēnešu vecais Miķelis, kā arī bieži viesojas vīra pirmajā laulībā dzimusī meita Helēna (13), aprīļa vidū piepulcēsies dvīnīši. Inese ir medicīnas māsa un viņas vīrs Vilnis (40) – elektriķis.

«Es vienmēr esmu gribējusi dvīņus, taču, kad mazie pieteicās, sākumā, protams, bija pārsteigums,» Inese atzīstas. Skaidrs, ka medicīnas māsas un elektriķa savienība nav tā turīgākā ģimene Latvijā. Tāpēc Inese neslēpj, ka viņa rūpīgi izrēķinājusi, kā mainīsies materiālais stāvoklis ģimenē, kad piedzims mazie un viņa kādu laiku nestrādās. «Ja esmu visu pareizi sapratusi, tad vairāk naudas mums, protams, nebūs, bet nebūs arī mazāk,» viņa saka. Taču divas mutītes un dubultas vajadzības mazuļiem nāks klāt. Inese rēķina:

kaut vai tikai autiņbiksītēm vien abiem bērniem dienā aizies ap trim eiro.

Labi, ja pati varēs barot – nebūs jāpērk gatavās putras. Viņa cer, ka varēs – ar lielākajiem bērniem problēmu nav bijis. Inese atzīst, ka viņa ar vīru necer uz to, ka valsts ģimenes ar bērniem iecels saulītē. «Pašiem vien ir jātiek galā. Un skaidrs, ka no daudz kā nāksies atteikties – lielajam puikam jau tagad ir vēlmes, ko nevaram atļauties piepildīt,» viņa saka. «Manuprāt, galvenais, lai laistu pasaulē bērnus, ir tas, lai dzīvesbiedriem ģimenē būtu vienāda vērtību sistēma, un mums tāda ir.» Tomēr, gaidot dvīņus, nelielas pārdomas par valsts atbalstu viņai ir gan. «Es nesaprotu, kāpēc par otro mazuli pie māmiņalgas piemaksā tikai 100 latu?» viņa ir izbrīnīta. «Vai tad otram bērnam vajag mazāk, nekā pirmajam?» Vilnis savulaik ir pastrādājis arī Anglijā, arī Inese pie viņa ir paciemojusies, tāpat viņa ir pāris mēnešu padzīvojusi pie radiniekiem Vācijā, taču sapratusi, ka palikt ārzemēs nevēlas.

Vairāk par materiālo situāciju šo ģimeni satrauc tīri praktiski sadzīviskas lietas. Kaut vai viņu divistabu dzīvoklītis. Kad pieteicās mazuļi, Inese ar vīru atrada pieņemamu variantu iegādāties četristabu dzīvokli. Pietrūka vien 5 tūkstošu latu. «Ar to naudu būtu pieticis gan dzīvokļa iegādei, gan remontam,» viņa saka. Tomēr bankā pajautāja – un jūs ar tādiem ienākumiem domājat, ka kāds jums dos kredītu? Palīdzība tika atteikta, lai gan ģimene rūpīgi bija izrēķinājusi, ka pat tad, kad bērni jau būs piedzimuši, šo kredītu varēs atdot. «Tas bija sāpīgi,» neslēpj Inese, taču smaida: tagad pārplānojam un remontējam to pašu esošo dzīvokli. Tikai tur vēl viena bēda – tas atrodas 5. stāvā. Kad mazie jau būs piedzimuši, bet Miķelītis arī vēl pie rokas turams, skaidrs, ka Inese viena pati ar visiem bērniem un vēl ratiņiem laukā iziet nevarēs. Taču gan jau arī šo šķērsli viņi pārvarēšot – abas omītes ir ļoti lielas palīdzes.

Zināšanai

No 1. janvāra paaugstināts bērna kopšanas pabalsta apmērs.

* Gan strādājošiem, gan nestrādājošiem vecākiem bērna kopšanas pabalsts par bērna kopšanu līdz 1,5 gadu vecumam būs 171 eiro.

* Par bērna kopšanu no 1,5 līdz 2 gadu vecumam pabalsts paliek iepriekš noteiktajā apmērā – 42,69 eiro mēnesī.

* Pabalsta saņēmējiem, kuriem pabalsts piešķirts līdz 2013. gada 31. decembrim un tā izmaksa nepārtraukti turpinās, pēc 2014. gada 1. janvāra pabalsta apmēru pārrēķinās un starpību izmaksās līdz 2014. gada 31. martam (pabalsta saņēmējam iesniegums pabalsta pārrēķinam nav jāiesniedz).

* Pabalstus, ko piešķirs, sākot ar 2014. gadu, uzreiz izmaksās jaunajā apmērā. Bērnu kopšanas pabalstu izmaksās par kārtējo mēnesi.

Avots: VSAA

Komentāri (83)CopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu