Visvairāk laulību šķir laikā, kamēr bērns sasniedz trīs gadu vecumu (18)

– Tā ir ļoti īpaša situācija, kad sieviete saprot: esmu stāvoklī. Nekas vairs nebūs, kā bija pirms tam.

– Šis ir interesants fenomens, ko joprojām pēta un mēģina skaidrot. Jaunas dzīvības rašanās ir ļoti dabisks process, tomēr ļoti grūts. Kad piesakās pirmais bērniņš, vecāki parasti vēl neapzinās, cik ļoti viņu dzīve mainīsies. Jo, ja zinātu iepriekš, varbūt cilvēku suga nemaz neturpinātos. Vairumā gadījumu bērna nākšana pasaulē ir priecīgs notikums, jo to var salīdzināt ar tādu kā mistisku brīnumu un apziņu, ka dzīvība turpinās. Vienlaikus

bērns ir milzīgs pārbaudījums gan topošajai mātei, gan tēvam,

neskatoties uz to, vai viņi ir laulībā vai nav.

– Saka, ka visgrūtākais esot laiks tūlīt pēc mazuļa piedzimšanas.

– Jā, jo dzīve ir mainījusies. Nav iespēju sevi ideāli sagatavot pirmajam bērnam, jo ne mātei, ne tēvam vienkārši nav tādas pieredzes. Cilvēks tiek iesviests nebijušā dimensijā.

– Ko darīt, lai sevi sagatavotu vecāku lomai pirms mazuļa piedzimšanas?

– Pats, pats galvenais ir runāt vienam ar otru. Atvērtai komunikācijai ir nenovērtējama nozīme attiecībās. Jo ātrāk pāris to sāk, jo labāk. Ja savas domas un pārdzīvojumi tiek slēpti no tuvākā, no partnera, tad var sākties slēpšanās arī pašam no sevis: ko es jūtu, ko patiesībā domāju. Ir tāds nerakstīts uzstādījums, ka par gaidāmo jauno dzīvību ir tikai un vienīgi jāpriecājas, bet īstenībā kā sieviete, tā vīrietis grūtniecības laikā var pārdzīvot lielas bailes, satraukumu, neziņu utt. Pat tad, ja mazulis bijis plānots. Kā viss norisināsies? Kā turpmāk dzīvošu, kas man būs jādara, un vēl simt citu jautājumu. Vēl praktiskie jautājumi: kā izdzīvosim,

kā pabarosim sevi un nodrošināsim vajadzīgo bērnam? Kurš strādās, pelnīs?

Tādēļ pārim ir tik ļoti svarīgi sarunāties un ļaut otram cilvēkam (topošai mammai un topošam tētim) izstāstīt savus priekus, bailes, pārdzīvojumus, apsvērumus u. c. Nav jābaidās pateikt: «Es arī ļoti baidos, kā klāsies! Baidos par to, kā mazulis ietekmēs mūsu attiecības.» Atklātība vienam pret otru ir galvenais. Ļaut otram runāt un ieklausīties teiktajā.

– Kad bērns piedzimis, partneris var kļūt labākais draugs un atbalsts, bet var notikt pretējais.

– Nereti jauno vecāku attiecības izvēršas kā divu ienaidnieku nometņu sadursme, kurā valda tikai abpusēji pārmetumi. Iegūt un uzturēt savstarpējo atklātību ir ļoti svarīgi. Ja abi sarunājušies, dalījušies savās domās, pārdzīvojumos jau pirms bērna dzimšanas, tad, visticamāk, cieņpilnas un abpusēji ieinteresētas sarunas turpināsies arī pēc mazuļa piedzimšanas. Mūsdienās ir pieņemts un kļuvis par tādu kā modernu lietu iesaistīt vīrieti visā, kas saistīts ar topošās māmiņas veselības aprūpi un dzemdību procesu, bet ir svarīgi saprast, vai tas patiešām ir tas, ko vīrietis vēlas. Vai to arī vēlas konkrētā sieviete? Nav jādara tāpēc, ka «visi tā dara». Pats svarīgākais ieklausīties sevī un ieklausīties otra teiktajā, lai pāris atrastu vislabāko kompromisu.

– Daudz ir reālu stāstu, kuros vissliktāk pēc bērna piedzimšanas jūtas vīrietis, jo viņš no sievietes vairs nesaņem tik ierasto uzmanību, mīlestību un visu citu, kas bija pirms tam.

– Vīrietim būtu jāsaprot, ka līdz ar cilvēkbērna nākšanu pasaulē sievietē ieslēdzas tas, kas viņā ir ielikts no dabas un mūžseniem laikiem: rūpēties un veltīt uzmanību mazajai, nevarīgajai dzīvībai. Jā, sieviete pēkšņi ir kļuvusi par māti, un viņa ir ļoti, ļoti svarīga, lai jaundzimušais izdzīvotu. Tas vīrietī parasti rada sajūtu, ka viņš tiek ignorēts, nostumts malā.

No sievietes pēc dzemdībām nevar prasīt, lai viņa pilnīgi visas savas dzīves lomas turpinātu pildīt vienlīdz perfekti.

Situācija ir mainījusies. Ja vīrietis fiziski spēj pats sev sagatavot ēdienu, tad kādēļ lai viņš to nedarītu, ja sievietei tajā laikā jābaro bērns, jo jaundzimušais atšķirībā no sava tēva pats sevi nevar pabarot. Lai pieaugušo savstarpējās attiecības būtu sapratnes pilnas, nav cita ceļa, kā vien sarunāties un paust savas bažas, uztraukumus, pārdomas, bet bez pārmetumiem. Ja otram kaut ko pārmetīsi, tad sagaidīsi nevis konstruktīvu sarunu, bet aizstāvēšanos vai uzbrukumu.

– Varbūt sievietei, kurai no dabas dotas lielas pielāgošanās spējas, vajadzētu būt tai, kura pēc bērna piedzimšanas dara visu, lai tikai partneris nejustos nevajadzīgs?

– Laiks pēc mazuļa dzimšanas ir ļoti sarežģīts abiem vecākiem. Vīrietim jāstrādā, jārūpējas, lai uzturētu ģimeni. Arī viņam nav viegli. Sievietei jārūpējas par līdzsvaru attiecībās, bet attiecības ir atkarīgas no abiem, nevis tikai no viena.

Sievietei ir jaunā – mātes – loma, taču viņa turpina būt arī partnere savam vīrietim.

Viņai kā personībai vajadzīgs laiks arī pašai sev, lai nepazaudētos. Mūsdienās pret sievieti tiek vērsts nopietns spiediens ar vēstījumu: tev visu laiku jābūt perfektai visās jomās! Vai tas vispār iespējams? Runājot par attiecībām, tās ir kā augs, par kuru visu laiku jārūpējas, lai tas turpinātu dzīvot.

– Jāsecina, ka piedzimušais mazulis ir un būs pārbaudījums vecāku attiecībām.

– To, ka tas tā ir, rāda pētījumi. Visvairāk laulību šķir laikā, kamēr bērns sasniedz trīs gadu vecumu.

– Daudzu sieviešu prātos joprojām dzīvs ir mīts, ka bērns ir tas, kurš ļaus paturēt, piesaistīt vīrieti, saglabāt ar viņu attiecības.

– Šis ir ļoti slidens ceļš, taču sievietes vēl joprojām tā rīkojas cerībā, ka bērns būs tā līme, kas saturēs pieaugušo attiecības. Vairumā gadījumu attiecības tomēr beidzas. Cerība, ka bērns satuvinās, neattaisnojas. Mazulis pat veicina šķiršanos, jo viņš attiecībām ir ļoti nopietns pārbaudījums, kas pārbauda gan uzticību un kompromisa spēju, gan atbildību un spēju ieklausīties, saprasties. Bērns vīrieti var piesiet, mudinot būt atbildīgam, bet viņš nesatuvinās vecākus, kuri patiesībā būs sveši.

Divus cilvēkus kopā tur tikai viņu abu savstarpējās attiecības, nevis kāds cits trešais.

Lai arī abu kopīgais bērns. Vēl sievietei vajadzētu padomāt, vai viņa vēlas būt kopā ar vīrieti tikai tādēļ, ka abiem ir kopīgs bērns un abus nesaista nekas cits.

– Vai nav tā, ka, runājot par bērnu, ļoti svarīga ir atbildība?

– Bērns ienāk pasaulē ar milzīgu pieprasījumu pēc atbildības, jo citādi cilvēku mazulis nespēj izdzīvot. Tā ir kā emocionālā un fiziskā, tā materiālā atbildība, kas vienādi jāuzņemas abiem vecākiem. Šī atbildība nepazūd, tikai mainās, bērnam pieaugot. Tas, ko darām tikko piedzimuša mazuļa labā, ir kas cits, nekā tas, kā rūpējamies par pusaudzi, bet atbildība ir atbildība. Tā ir uz mūžu.

– Mazliet par vecvecāku lomu.

– Viņi var sniegt neiedomājami daudz kā mazbērnam, tā jaunajiem vecākiem. Bērnam mīlestības nevar būt par daudz. Vecvecāki mazbērnus mīl citādāk nekā savus bērnus, jo viņi ieguvuši pieredzi, līdzsvaru. Viņi mazbērniem var sniegt brīnišķīgu beznosacījuma mīlestību, kā arī nenovērtējamu, reālu atbalstu dažādās situācijās.