Latviete Anglijā piedzīvo seriāla cienīgus notikumus (46)

Lūdzu, pastāstiet nedaudz par sevi! Kas esat, ar ko nodarbojaties?

Šobrīd vadu jaunu starptautisku mediju projektu ForAnyWoman.com. Esmu gan šā medija dibinātāja, gan redaktore. Savulaik pabeidzu Northemptonas universitāti un ieguvu bakalaura grādu biznesa vadībā. Mācoties universitātē, realizēju savu pirmo projektu, izdodot avīzi latviešiem, kas dzīvo Lielbritānijā.

Kāpēc aizbraucāt no Latvijas un kā nokļuvāt Lielbritānijā?

No Latvijas aizbraucu 2004. gada nogalē. Toreiz mana alga bija 150 latu, un viena pati ar diviem bērniem par tādu naudu nespēju izdzīvot. Biju pabeigusi Juridisko koledžu Liepājā un sapratu, ka turpmākai izglītībai līdzekļu man nav, turklāt īsti neredzēju jēgu jau iegūtajam diplomam, jo darbā neviens algas paaugstinājumu par to nesolīja. Un visu šo apstākļu sakritības rezultātā

nākamajā dienā pēc izlaiduma aizbraucu uz Angliju pie paziņām.

Vispār uz Angliju darba meklējumos devos divas reizes - pirmajā reizē viss noritēja tīri labi, pastrādāju piecus mēnešus kādā latviešu koku pārvadāšanas firmā par administratori, tad piedāvājums beidzās un bija jābrauc atpakaļ. Atgriežoties Latvijā, sapratu, ka arvien vairāk paziņu dodas strādāt uz Īriju un Angliju, un šajos piecos mēnešos man bija iepatikusies Eiropas multikulturālā vide, dažādie cilvēki, kultūras, ēdieni... Man vienkārši gribējās atpakaļ.

Dodoties uz Angliju pa otram lāgam, gāja kā seriālā, kuram, šķita, nevarētu būt laimīgas beigas. Ar draudzeni uzticējāmies tā saucamajiem darba iekārtošanas aģentiem, kuri solīja zelta kalnus. Iebraucot Londonā, sapratām, ka nekādu zelta kalnu nav un esam atstātas uz ielas. Protams, bija izmisums, jo laukā vēls, nezinām, kur atrodamies, un runāt arī neprotam, jo izrādās, ka skolas laikā apgūtā angļu valoda ir tālu no reālās britu ikdienas sarunvalodas. Tā kā neviens mūs negaidīja, sākām intensīvi zvanīt uz Latviju, lai paziņotu aģentei, ka esam nonākušas neapskaužamā situācijā. Viņa noorganizēja tik daudz, lai mūs kāds izguldītu un nebūtu jāpaliek uz ielas.

Nākamajā rītā sākās mūsu piedzīvojums, kurš, likās, nekad nebeigsies. Četrus mēnešus mūs vadāja no vienas vietas uz otru pa visu Angliju, visur solīja darbu, bet vienmēr tas bija tikai īslaicīgs pasākums. Iespējams, tādas lietas ar cilvēku var notikt tikai vienreiz mūžā, jo otrreiz uz ko tādu neviens vairs neparakstītos, – toties būs ko atcerēties un pastāstīt mazbērniem. Beigās abas aizmukām no šīs aģentūras pie divām latviešu kundzītēm un tad arī pašas sākām meklēt darbu. Draudzene atgriezās mājās, bet es paliku, jo sapratu, ka citas izejas nav. Tobrīd neredzēju Latvijā iespēju pabarot savus bērnus un nodrošināt viņiem stabilu nākotni.

Jūsu izveidotais tiešsaistes žurnāls For Any Woman, kura pirmais numurs publicēts jūlijā, novembrī jau plūca pirmos laurus, saņemot britu atzinību par labi izveidotu informāciju tehnoloģiju un komunikāciju projektu. Ko šis novērtējums jums nozīmē? Vai līdz ar šo atzinību saņēmāt arī kādu iespēju, praktisku velti vai prēmiju?

Jā, šī atzinība tiešām bija pārsteigums, un tas visnotaļ ir visas komandas nopelns. Es teiktu, ka

tās ir jaunas iespējas, iespēja tikt pamanītam jau plašākā lokā.

Pēc šīs nominācijas saņēmu arī vairākus piedāvājumus, piemēram, rakstīt vienam tikko jaunizveidotam digitālajam biznesa žurnālam sievietēm, kā arī darboties Linkolnšīras Tirdzniecības palātā.

Šajā nominācijā nebija naudas balvas, bet atzinība deva spēkus apziņai, ka esi uz pareizā ceļa, zināmu atpazīstamību. Ja esi šeit saņēmis atzinību biznesā, tad esi saņēmis papildu iespēju uzrunāt jaunus klientus un plašāku auditoriju.

Kā radās doma veidot šādu žurnālu?

Mani visu pagājušo gadu vajāja uzmācīga doma, ka kaut kas dzīvē jāmaina radikāli. Biju izdomājusi nosaukumu biznesam, kā saka, pirmais radās vārds. Sākotnēji biju iecerējusi ražot apakšveļu vai kosmētikas līniju sievietēm, bet tad pavasarī secināju, ka medijā jau esmu darbojusies iepriekš un laikam jādara tas, ko zinu vislabāk. Tad arī nolēmu veidot žurnālu, bet šoreiz angliski runājošai auditorijai.

Papētījusi britu tirgu, sapratu, ka viņiem ir visa kā diezgan, bet nav iedvesmojošu stāstu par īstām, reālām dažādu tautību sievietēm, kas savā dzīvē ko sasniegušas un var iedvesmot apkārtējos ar pieredzi un padomiem. Izdomāju, ka likšu uz žurnāla vāka četras dāmas, dažāda vecuma, tautību, nodarbošanās, izskata, kuras simbolizēs četrus gadalaikus, četrus virzienus un četrus tipus. Izstāstīju savu ideju dažiem cilvēkiem un konsultējos savā universitātē, arī citiem tas likās interesanti. Tad izvērtēju, ka tā ir visai liela mērķauditorija un nākotnē varētu būt laba platforma reklāmdevējiem.

Žurnāls For Any Woman adresēts sievietēm, kuras ir uzņēmīgas un darboties gribošas. Kas ir žurnāla auditorija? Latvietes vai tomēr Lielbritānijā dzīvojošās sievietes?

Žurnāls ir veidots starptautiskai videi un domāts jebkuram, kas lasa angliski, protams, arī latvietēm.

Žurnālu varat redzēt šeit:

Kādas ir Lielbritānijā dzīvojošās tautietes? Pozitīvi pašapzinīgas vai tomēr ikdienas rūpju nomāktas?

Vienā vārdā būs grūti aprakstīt, jo viņas šeit ir ieradušās dažādu apstākļu dēļ un raksturot visas vienā vārdā nebūs ne ētiski, ne arī atbilstoši. Es domāju, liela daļa mūsu sieviešu šeit izceļas, jo ir pieradušas par sevi rūpēties un labi izskatīties. Iespējams, ka šeit viņas var atļauties skaistumkopšanai vairāk, nekā dzīvojot Latvijā.

Vai rakstāt arī par latvietēm? Varbūt varat minēt kādu piemēru.

Jā, es rakstu par latvietēm. Līdz šim katrā izdevumā ir bijis vismaz viens raksts par latvieti. Ir patīkami pastāstīt plašākai auditorijai, ka

šeit dzīvojošās sievietes no Latvijas ir spējušas saņemties kaut kam nopietnākam,

pabeigušas universitātes, sākušas uzņēmējdarbību vai viņām ir interesants hobijs; pastāstīt par latviešu studentēm, kuras lieliski iekļaujas britu vidē un kurām ir lieli mērķi.

Viens spilgts piemērs ir mūsu «kūku lēdija» Ina no Mansfīldas. Sākumā viņa cepa tortes tikai latviešiem, tagad jau piegādā savus konditorejas izstrādājumus arī britiem un cittautiešiem. Viņa ir atradusi savu nišu Lielbritānijas tirgū ar to, ka piedāvā citādāku, savdabīgu un neordināru produkciju.

Jūsu vadītajā komandā ir arī latvietes. Vai esat novērojusi latviešu darba stila atšķirības, salīdzinot ar speciālistiem no Lielbritānijas un Amerikas?

Mums ir ne vien latvietes, bet arī latvieši (smaida). Žurnāla dizainers Ervīns Elliņš ir latvietis, kurš žurnāla zīmolu un pašu žurnālu veido Latvijā, fotogrāfs Arnis Ušackis ir latvietis no Londonas. Nesen mūsu komandai pievienojās friziere, kura ir no Grieķijas, mans asistents ir īsts angļu puisis, un pārējie žurnālisti un korektori ir no Amerikas un Lielbritānijas.

Runājot par darba stilu, ir tā, ka mēs visi šajā projektā esam ar vienu kopēju mērķi - sasniegt labāko, un katrs cenšamies savu darbu paveikt ar vislielāko atdevi un no visas sirds. Tādēļ varu par ikvienu teikt tikai to labāko, un izrādās, ja ir kopēji mērķi, tad tajā vairs nav svarīga tautība un darba stils. Varbūt grieķu meitene ir mazliet karstasinīgāka, bet es teikšu - darba kvalitāte visiem mūsu komandas biedriem ir vienāda.

Stils varētu būt atšķirīgs tādā ziņā, ka

latvieši ir mazliet bailīgāki, sevi piedāvājot darba tirgū,

viņi baidās pateikt par sevi ko labu. Viņi bailīgi uzraksta, painteresējās un pazūd. Piemēram, kad bija vakance uz mana palīga vietu, pieteicās ļoti daudz britu studentu un arī pāris latviešu no vietējās koledžas. Jāsaka, ka britu puisis, kuru izvēlējos, tiešām bija neatlaidīgs un mērķtiecīgs, jau iepriekš bija visu izpētījis par mediju, zināja, ko biju darījusi iepriekš, viņš izrādīja interesi un uz interviju atnesa sagatavotas potenciālas intervijas, kuras žurnālu varētu interesēt. Un tas ir veids, kā tu pierādi sevi šajā tik ļoti konkurētspējīgajā darba tirgū. Uzņēmējiem ir ļoti liela izvēle. Anglija ir pilna ar studentiem, kuri meklē prakses vietas un darba pieredzi, un nedrīkst baidīties sevi pasniegt. Vidēji uz vienu darba vietu nelielā uzņēmumā piesakās 25-50 kandidātu, tas atkarīgs, uz kādu amatu tiek pretendēts. Ja tu nāc uz interviju, tev ir jādomā, kā būt labākajam. Tādēļ ir jāatrod kaut kas, ar ko būt citādam nekā pārējie un izcelties. Nedrīkst baidīties un iet ar domu, ka es jau šo vietu nedabūšu!

Domāju, ka vairums latviešu jūs zina kā latviešu medija AngloBalticNews.co.uk dibinātāju, direktori un bijušo redaktori. Šovasar aizgājāt no šā izdevuma. Kāpēc?

Neredzēju vairs iespēju augt un attīstīties un vairāk vai mazāk vilku šo vezumu viena pati ar dažiem brīvprātīgajiem. Sākotnēji mēģināju dibināt biznesa kontaktus un parādīt mediju kā lielisku platformu reklāmām, iespēju uzrunāt tautiešus Lielbritānijā, bet viss apstājās pie solījumiem bez jelkādas atdeves. Pāris gadu laikā zuda interese, jo neredzēju rezultātus, un sāku domāt, ka pietiks nodarboties ar labdarību, vajadzētu sākt darīt ko citu. Pēc pēdējās nominācijas pieņēmu lēmumu pārtraukt darboties ABN un pievērsties jaunam izaicinājumam.

Vai, dzīvojot Lielbritānijā, bieži saskaraties ar tur mītošajiem latviešiem? Kā viņiem klājas?

Kopš 2009. gada biju iesaistījusies visās latviskajās aktivitātēs, sāku veidot ziņu portālu, divus gadus izdevu avīzi, centos piedalīties un atbalstīt ļoti daudz latviešu pasākumu, skoliņu. Northemptonā nodibināju latviešu skoliņu «Sprīdītis», trīs gadus organizēju nomināciju «Uzņēmīgakais latvietis Lielbritānijā». Jāsaka, ka pēc aiziešanas no ABN ir pamainījusies darba vide un radušies citi mērķi. Kopš šā gada marta nav sanācis laika iesaistīties latviešu pasākumos, jo esmu pilnībā aizņemta ar savu jauno projektu.

Kā tautiešiem šeit klājas? Teikšu, kā nu kuram. Un tas laikam vairāk atkarīgs no katra paša. Ir daļa cilvēku, kuri redz mērķi un iet uz to, mācoties un pilnveidojoties. Ir daļa, kas ir laimīgi par situāciju, kāda tā ir, – strādā, nāk mājās, saņem algu, tērē to savām vajadzībām un sūta uz Latviju radiem.

Cilvēku paradumi nemainās atkarībā no atrašanās vietas.

Ja tu esi bijis aktīvs Latvijā, tāds tu būsi jebkurā pasaules nostūrī. Pieļauju gan domu, ka, paveroties iespējām dabūt darbu, kāds arī pamaina attieksmi pret dzīvi.

Vai pēc jūsu novērojumiem Lielbritānijā dzīvojošo latviešu vairākums joprojām strādā mazkvalificētu un zemu atalgotu darbu kā imigrācijas pirmsākumos vai arī tomēr arvien vairāk latviešu darbojas savās profesijās un strādā labi apmaksātu darbu?

Es teiktu, ka pēdējos gados manu paziņu lokā arvien vairāk var pamanīt mūsu tautiešus ļoti labos amatos un pat augstās pozīcijās. Vairākums joprojām strādā apkalpojošā sfērā, bet arī šai laukā ir iespēja sevi pierādīt un kļūt gan par supervaizeriem, gan par menedžeriem. Tā kā viss jau balstās katra paša apņēmībā: ja esi gatavs apgūt valodu un darīt kaut ko mazliet vairāk, tad iespēju ir daudz.

Latviski jūs parakstāties kā Dace, taču jūsu e-pastā figurē vārds Datsa. Kāpēc tā? Vai tas ir pseidonīms, vai arī angļu valodā Datsa ir vieglāk saprotams nekā latviskais Dace?

Ar to vārdu ir tā - kad pirmo reizi ierados šeit, Anglijā dzīvojošās draudzenes vīrs, kurš ir brits, teica, ka Dace te Anglijā nebūs labi (smaida). Viņš bija tas, kurš izveidoja mana vārda jauno veidolu, pielīdzinādams to britu izrunas un rakstības īpatnībām. Es pilnībā uzticējos viņa ekspertīzei.

Pirmkārt, viņi neizrunā vārdu Dace, jo a skaņu izrunā kā ei, un tad sanāk Deis, kas nemaz nav līdzīgs manam skaistajam latviešu vārdam; otrs - šim vārdam ir arī nozīme un tulkojums, un, treškārt, bija apnicis katru reizi skaidrot, kā to izrunā. Ar vārdu Datsa neviens nekad nav kļūdījies, un esmu pieņēmusi šo kā savu Anglijas vārda variantu. Mēs arī latviskojam vārdus John kā Džons, David kā Deivids, atbilstoši latviešu valodas rakstībai un izrunai, tā ka manā variantā tas ir tāpat, tikai uz otru pusi.

Vai esat apmierināta ar dzīvi Lielbritānijā? Cik ilgi vēl plānojat tur dzīvot? Vai gribētu šajā valstī pavadīt visu savu dzīvi?

Man šeit patīk. Man patīk cilvēku laipnība, starptautiskā vide, dažādās kultūras, un to vislabāk var redzēt un izjust, dzīvojot šeit. Kā saka, Anglijā ir kā pie Bābeles torņa, šeit ir sabraukusi bezmaz vai visa pasaule. Šobrīd neesmu plānojusi dzīvot kaut kur citur. Vai palikšu uz visu dzīvi šeit, nezinu, grūti spriest. Tas ir jautājums, uz kuru man nav atbildes, jo tu nekad nevari zināt, kas tavā dzīves ceļā var gadīties vai kur tas var pagriezties un aizvest.

Vai Latvijas pietrūkst? Ja jā, tad tieši kas?

Es neteikšu, ka man ikdienā pietrūkst Latvijas,

jo rit jau devītais gads, un tas ir tiešām pārāk liels laiks, ir mainījusies dzīve, uztvere, dzīvesstils, bet ir dažādas situācijas, kurās jūti distanci no Latvijas. Piemēram, nesen ļoti smagā avārijā cieta mana krustmeitiņa, un tie ir brīži, kuros visvairāk sāp. Zinot, ka taviem mīļajiem ir slikti, bet tu nespēj tur būt un palīdzēt, un vienīgais, ko vari darīt, ir lūgt, lai viņus dziedē, gaidīt atvaļinājumu, kad varēsi viņus apciemot.

Ir dažas citas lietas, kuru pietrūkst, piemēram, ziedu dāvināšana Vārdadienās vai citos svētkos. Man ļoti patīk ziedi, šeit tik daudz neviens tos nedāvina, vienīgi latviešu draugi savā starpā. Tas tāds mūsu tautai lielisks ieradums.

Ko jūs vēlētu latviešiem un Latvijai gadu mijā?

Jāsaka, ka pēdējā laika notikumi Latvijā ir satraukuši ne vien Latviju, bet visu pasauli. Jaunajai valdībai būs nepieciešams daudz spēka un izturības, lai tā spētu iegūt Latvijas iedzīvotāju uzticību. Šī gada nogale bija viena no traģiskākajām Latvijas neatkarības pastāvēšanas laikā.

Man liekas, ka Ziemassvētki ir mīlestības, piedošanas un sapratnes laiks, ko novēlu ikvienai latviešu ģimenei. Tādēļ gribu teikt -

ziedojiet šo laiku saviem vistuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem,

pasakiet viņiem labus vārdus. Tikai viņi jūs sapratīs un atbalstīs labos un sliktos laikos. Lai jums mierīgs un svētīts šis Ziemassvētku laiks un ražens nākamais gads!