Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9767736t1hd877.jpg)
Pēc piecu gadu prombūtnes valsts svētkus mājās šogad atzīmēja nītaurieši Sandra un Ainis Ķauķīši. Viņi piecus gadus strādāja Lielbritānijā, krāja naudu un tagad jau īsteno sapni - iekārto nelielu māju un kopj apkārtējo vidi.
Sandra svešumā pavadītos gadus atceras, sakot, ka ne par kādu naudu vairs prom nebrauks. Tā esot bijusi trimda ne tikai viņai un vīram, bet arī meitai Laurai un znotam Kristapam, kuri arī nu atgriezušies Latvijā.
«Pirms pieciem gadiem uz Lielbritāniju vispirms aizbrauca vīrs, jo zaudēja darbu. Līdzi viņam devos arī es, jo arī man vairs nebija darba Nītaures pansionātā, kur līdz tam strādāju. Finansiālas grūtības piemeklēja znotu, kurš pēc laika atbrauca pie mums uz Lielbritāniju, un drīz viņam sekoja sieva. Tā nu var teikt, ka mēs četri pametām Latviju, lai strādātu un pelnītu naudu Lielbritānijā,» stāsta Sandra un aizvadītos piecus gadus augļu fabrikā atceras ar nepatiku. Turklāt atzīst, ka arī veselība, svešumā strādājot, krietni vien pabojāta.
«Strādājām vismaz 12 stundas dienā un sākumā pat septiņas, sešas dienas nedēļā.»
«Man bija jāgriež augļi, lielākoties arbūzi. Vīrs strādāja saiņošanas nodaļā. Vēlāk jau iekārtojās mūsu maiņas tā, ka četras dienas bija jāstrādā un četras bija brīvas. Taču patiesībā arī šīs brīvdienas reizēm saruka, jo vienkārši izsauca uz darbu,» stāsta nītauriete. Viņa norāda, ka no Latvijas prom devās tādēļ, ka patiešām nebija darba Latvijā un iztikšanas iespēju. Ģimene aizbrauca ar vienu domu - nopelnīt naudu kam vairāk.
«Un tā arī darījām. Šo piecu gadu laikā iekrājām naudu un nopirkām nepieciešamo tehniku savai lauku sētai. Sen biju noskatījusi angļu tipa nelielu mājiņu, kuru iegādājāmies un uzstādījām uz savas zemes. Tagad jau ir gandarījums par to, ka tas viss paveikts, tomēr, esot vēl Lielbritānijā, ļoti sirds sāpēja par mājām. Labi, ka ir tāds skaips izdomāts, kurā var sazināties ar mīļajiem. Vecākais dēls, kurš palika Nītaurē, ik pa laikam sūtīja bildes. Vienkārši mūsu pļavas vai ko citu mums tuvu un pazīstamu. Tas deva spēku izturēt. Taču, jo vairāk laiks gāja, jo vairāk pietrūka Latvijas,» neslēpj Sandra, bilstot, ka turpat Lielbritānijā iepazinusies ar tik daudzām latviešu, lietuviešu ģimenēm, kuras tiešām tur atrodas, naudas spiestas.
Nītauriete spriež, ka jauniešiem ir citādāk, viņiem dzīve priekšā un ir laiks visu ko izbaudīt un izmēģināt, taču lēmumu par prombraukšanu pieņemt 40 vai 50 gados nebūt nav viegli.
«Anglijā meitai Laurai piedzima otra meitiņa Kerija, taču arī jaunie sprieda, ka bērniņus vēlas skolot Latvijā nevis svešumā. Laikam jau jāteic, ka latvietim ir stipra iekšējā saikne ar savu zemi, valodu un visu to, kas mums ir. Nebūs nevienā citā valstī tāds pavasaris, kāds ir te. Neredzēt citur tādu ievziedu laiku un nedzirdēt tādu lakstīgalu pogošanu, kāda baudāma pie mums. Ja dzīvojot Latvijā, brīvajā laikā lielākoties skatījos dažādus ārzemju seriālus, tad Lielbritānijā televīzijā meklēju jebkuru latviešu raidījumu. Jā, esot prom, vērtības un domas mainās,» saka S. Ķauķīte, atklājot, ka ar lielu prieku tagad iekārto māju un apkārtni Nītaurē.
«Arī lopi ir un tiešām jūtu, ka saimniekoju savā zemē. Ar prieku varu sacīt, ka gan vīrs, gan znots, atbraucot uz Latviju, atrada arī darbu un pagaidām jūtamies tiešām labi un cerību pilni,» bilst nītauriete.