Mazam bērnam pirmā reize pie friziera ir notikums. Ne vienmēr tikšanās ar matu meistaru norit gludi. Nonācis svešā vidē, mazais var sākt raudāt, viņu var pārņemt bailes, un tad drošākā vieta ir tikai apķerties mammai ap kaklu. Un nelīdz nekāda pierunāšana. Par to, ko vajadzētu zināt, pirms vest bērnu pie matu kopšanas speciālista pirmo reizi, stāsta Liepājas frizieri.
Nekāda čik-čik tante
Liepājā nav daudz frizieru, kas uzņemas strādāt ar bērniem, stāsta šā aroda pārstāve Antra Freimane ar septiņu gadu pieredzi. «Bet patiesībā ir ļoti forši. Ar viņiem ir interesanti. Bērni ir patiesi, atklāti, saka visu, kā ir,» saka A. Freimane. Viņa uzskata, ka liela nozīme ir tam, vai cilvēkam piemīt spēja saprasties ar bērniem. «Viņi vienkārši ir jāmīl,» sieviete smaidot atbild, vaicāta, kā gūt panākumus. «Protams, tas prasa vairāk enerģijas, nekā strādājot ar pieaugušajiem. Bet man patīk.» Pēc Antras domām, vēl viens apstāklis, kas, iespējams, atbaida, ir bailes. «Bērni ir kustīgi. Un bailes par to, ka tikai neiegriežu, var atturēt ar viņiem strādāt. Ja pats kļūsti nervozs, tad varbūt patiešām nevajag.» Ikdienā sieviete frizētavā «Beleco» apkalpo arī pieaugušos.
Mazākajam klientam, kas pie A. Freimanes viesojies, bijis tikai gads un viens mēnesis. «Tas bija puisītis. Lieliem bērniem no viņa vajadzētu mācīties. Apsēdās krēslā kā ķipis un visu laiku smaidīja,» atminas friziere un piebilst, ka bērni ir ļoti dažādi. Ir kas ļaujas, ir kas jāpierunā. Gadās, ka nelīdz nekas un mamma ar atvasīti dodas prom bez matu apgriešanas. Tā Antras praksē noticis divreiz. «Nekad mazulim nevajag darīt kaut ko bez viņa paša piekrišanas,» pārliecināta sieviete. Taču ilgākā vai īsākā laikā visi svešajā vidē adaptējoties. Pat tik ļoti, ka pēc tam nevēloties doties prom, jo frizētavā var zīmēt, spēlēties ar dažādām rotaļlietām, vizināties lielās spēļu automašīnās, skatīties multiplikācijas filmas. Frizētava ir tieši pielāgota bērnu vēlmēm un vajadzībām, iekārtojums veidots interesantāks.
Strādājot ar bērniem, A. Freimane ierēķina papildu laiku. «Te nevar pēc konveijera principa – 15 minūtes, un nākamais,» viņa pārliecinājusies. «Bērni ir dažādi. Visbiežāk, ja tā ir pirmā reize pie friziera, bērnam ir nepieciešams laiks iejusties. Ir bijis tā, ka mamma savu ķiparu atved, piemēram, dažas reizes, lai tikai paspēlētos.
Mani netraucē, ja pirmās reizes bērns atnāk tikai paskatīties, kas šeit notiek, iepazīties.
Jādara tā, kā bērns jūtas vislabāk.» Vēl viens ieteikums – vest atvasīti pie matu meistara būtu vēlams tad, kad tai ir labs prāts. «Tad, kad bērns ir pagulējis, nevis tieši viņa diendusas laikā,» kā vienu no piemēriem min A. Freimane, kas priecājas par brīžiem, kad bērns atveras, lai gan sākotnēji nav ļāvis matiem vispār pieskarties. Nereti vecāki viņai stāsta, ka mājās bērns neko neļauj darīt ar saviem matiem, bet, kad atnāk uz frizētavu, situācija mainās uz pretējo pusi.
No cik gadu vecuma ieteicams bērnu vest pie friziera? «Manuprāt, pēc vajadzības. Piemēram, reiz pie manis atveda četrus gadus vecu puisīti, un viņam līdz tam matiņi nebija griezti ne reizes. Citam tas vajadzīgs jau gada vecumā, jo daba apveltījusi ar ātri augošiem matiem. Jāskatās individuāli,» vērtē Antra. Viņa ir pārliecināta, ka vecākiem pirms došanās uz frizētavu būtu jāstāsta bērnam, kas ir matu meistars un ko viņš grasās darīt. «Par visu, ko darīs pirmo reizi, jāpastāsta. Bet nevajag iešanu pie friziera pasniegt kā vizīti pie zobārsta – būs jāsēž mierīgi, nedrīkstēs dīdīties utt. Tas ir par traku. Jo viņš atnāks nobijies, jau sagatavojies tam, ka vajadzēs baidīties. Un tas ir nepareizi,» labāko pieeju iesaka sieviete. «Bet dažkārt atkal labāk, ja nestāsta neko. Viņš atnāk un visu ierauga pats. Nevajag bērniem teikt, ka ies pie čik-čik tantes, kā reiz mani nosauca kāda māmiņa. Tas izklausās sāpīgi.»
Ir gadījies, ka Antrai ir jāstrādā, skraidot vai pat rāpojot pakaļ klientam, kas pats omulīgi spēlējas ar piedāvātajām mantām un pastaigājas pa frizētavas zāli. Bērnu friziera profesionalitāte prasa arī tādu darba stilu, pasmaida A. Freimane. Iepretim frizieru krēsliem ir gan spogulis, gan monitors, kurā rāda multfilmas. Un to, ko skatīties, mazais ķipars var izvēlēties pats.
Dažkārt ar filmiņām bērns aizraujoties tik ļoti, ka neko nemana sev apkārt,
un tikmēr var mierīgi darboties. Savukārt citu interesē viss, kas tiek darīts, viņš aptausta instrumentus, ar kādiem friziere strādā. Nereti vizīte pie friziera izvēršas par ģimenes notikumu.
Puikām esot modē izcirpti sāniņi, kuros izveidots zīmējums – vai nu ievilktas svītriņas, vai arī izveidota «Nike» vai «Pumas» zīmīte. Ir gadījies veidot vāģi no multiplikācijas filmas «Vāģi». Frizierim ir jābūt māksliniekam, smaidot piekrīt Antra.
Bērna viedoklis – svarīgs
«Atrast kopīgu valodu ar bērniem man nesagādā nekādas problēmas,» priecājas frizētavas «GURU» meistars Gatis Veilands, kas norāda, ka viņi taču ir topošie klienti. Matu kopšanas speciālists ar ķipariem strādā jau vismaz desmit gadu. «Vajadzīga pareizā pieeja un attieksme. Brīžiem pieaugušie rada lielākas problēmas nekā bērni,» viņš labsirdīgi nosaka par saviem klientiem.
Arī Gatis domā, ka strādāt ar bērniem nav garlaicīgi. «Viņi saka, ko domā. Un tas ir interesantākais. Ir bijis tā, ka vecāki sarkst un bālē reizēs, kad viņi sāk klāstīt par privātām lietām. Tad gan mēģinu pievērst bērna uzmanību kam citam,» stāsta frizieris. G. Veilands cenšas strādāt ātri, ņemot vērā, ka visbiežāk bērniem ir grūti nosēdēt uz vietas ilgāk par 15 minūtēm. Lai viņus izklaidētu, piemēram, tiek iedots aptaustīt frizētavā atrodamās lietas. Nereti iesaistās arī vecāki, ziedojot savu telefonu. «Vecākiem ir svarīgi izmantot laiku, ko ar bērnu ieplānojuši frizētavā. Īpaši, ja viņi atbraukuši no tālākas vietas. Ja bērns niķojas, mamma vai tētis cenšas viņu pierunāt. Arī es mēģinu iesaistīties, parunāt. Ir bijis tā, ka nelīdz nekas. Bērns apķeras mammai ap kaklu un histēriski raud. Tad nākas doties mājās. Tā savā ziņā ir loterija,» salīdzina Gatis. Un, gluži kā Antra, viņš iesaka nākt tad, kad bērnam ir labs noskaņojums – kad viņš ir izgulējies un paēdis.
Esot bijušas reizes, kad frizieris mazo post iesāk, bet vecāki mājās pabeidz. Jo bailīgākie dažkārt turas, tik cieši piespiedušies pie pieaugušā, ka Gatis var apgriezt tikai augšpusi, aizmuguri un nedaudz vienu sānu. Ar vecākiem tad sarunā, ka viņi otru pusi bērnam pabeigs, kad tas mājās saldi gulēs. «Taisām kopuzņēmumu,» pasmaida G. Veilands un piebilst, ka šādā gadījumā nepieciešams tikai nedaudz aplīdzināt ap ausīm.
Matu meistars novērojis, ka visbiežāk vecāki pirmo reizi pie friziera bērnus ved tad, kad atvase sasniegusi viena gada vecumu. Un runa ir vairāk par puikām. «Meitenes, sevišķi mazas, ved retāk, un tas ir saprotams. Viņām vecāki matiņus audzē garus. Atnāk, ja vien vajag aplīdzināt galus,» par apkalpotajiem klientiem pastāsta Gatis. «Tikai vienreiz manas karjeras laikā kādam puikam gada vecumā esmu nogriezis matus uz nullīti. Vecāki parasti ko tādu neatļauj. Taču, manuprāt, tas ir diezgan labs gājiens. Tur nav ko saudzēt, pūku matiņi. Pēc tam tie ataugs daudz veselīgāki, spēcīgāki, biezāki. Vismaz der pārlaist pāri ar matu mašīnīti,» viņš iesaka.
Pie Gata dažkārt mazo klientu atvedot jau ar mākslas darbu uz galvas, kas tapis mājās, vecākiem uz savu roku mēģinot atbrīvot bērna skatienu no visa, kas traucē. Par to meistars tikai pasmaida, jo bieži sanācis, ka tas pat radot jaunas idejas viņam pašam.
Runājot par to, ko vecāki vēlas redzēt uz bērna galvas, G. Veilands saka: «Situācijas ir dažādas.» Ja bērns ir mazs, tad, protams, frizūru nosaka mamma vai tētis. Taču, kad viņš nāk lielāks, lēmumu pieņem pats. «Bieži vien bērns kautrējas izteikties. Tikai viņu iedrošinot, var noskaidrot, kāds savukārt ir viņa skatījums. Man to ir svarīgi zināt, lai varu attiecīgi veidot griezumu,» par darba specifiku stāsta Gatis. «Dažkārt vecāki nosaka toni un izlemj, kā bērns izskatīsies, lai gan arī bērnam ir sava teikšana.» Ko darīt situācijā, kad friziera un vecāku viedoklis nesakrīt? «Jācenšas viņus pārliecināt. Un man kaut kā vienmēr izdodas. Saku ar pārliecību, ka es zinu, ko daru,» uzsver frizieris. Vēl viens būtisks aspekts – griezums jāveido tāds, lai matus būtu ērti kopt arī ikdienā mājās.
Mazajiem sportistiem – hokejistiem, futbolistiem, basketbolistiem – ir aktuāli, lai griezums būtu moderns. Tādēļ G. Veilandam jābūt lietas kursā, kas šobrīd modē, lai gan tā ļoti strauji mainoties. Jaunieši nereti kopējot slavenas personības. Atnākot un sakot, ka grib tādu griezumu kā elkam bildē. «Tad cenšos nedaudz improvizēt, pielāgot,» kā tādā situācijā strādāt, zina vīrietis. Šobrīd, piemēram, grebene tiekot veidota nedaudz klasiskāk – nevis uz augšu, bet uz sāniem. Gatis bilst, ka pirms pieciem gadiem nav varējis iedomāties, ka kaut kas tāds tagad būs iecienīts.
Māmiņu pieredze
Eva Pempere: «Pirmo reizi Gustavu pie friziera aizvedu, kad viņš bija apmēram pusotru gadu vecs. Līdz tam matiņus apgriezt centos pati, līdz ar to priekšstats par to, ko dara frizētavā, viņam bija. Arī pati stāstīju, ko tur dara. Pirmā reize bija ļoti pozitīva. Lai viņš nenobītos, aizvedu tikai mazliet aplīdzināt matu galiņus, lai mazais pierod pie šā notikuma, vides un, protams, frizieres. Gustavs bija malacis, sēdēja nepieciešamās 10 minūtes sastindzis. Tad paziņoja, ka apnicis un nu jau pietikšot. Ar vienu nobirušu asaru, jo mazam bērnam tas tomēr ir sava veida pārdzīvojums – uzticēšanās pilnīgi svešam cilvēkam. Uz jautājumu, vai nāksim vēl, viņš atbildēja apstiprinoši. Nākamā reize vairs nebija tik saspringta, turklāt beigās frizierīte vēl iedeva konfekti. Šobrīd Gustavam ir trīs gadi un viņš ir regulārs frizētavas apmeklētājs.»
Agnese Tauriņa: «Pirmo reizi ar meitiņu Šarloti pie friziera bijām pagājušajā mēnesī – septembrī. Gāja ļoti labi. Iepriekš stāstīju, ka iesim pie friziera un ka tiks griezti mati. Kad saņēmu akceptu, arī gājām. Meita ir jau gana liela, lai ietu pie friziera, viņai ir trīs gadi. Bijām bērnu frizētavā, kur piedāvā multenes. Mazā dāma pasūtīja «Rozā panteru», un viss notika. Pēc divām nedēļām gan nācās pie friziera doties atkārtoti, jo meita bija sev smuki safrizējusi matus uz pieres. Patiesībā tas arī bija iemesls, kāpēc tik ilgi atliku frizēšanos, bet, par laimi, nebija nodarīta ļoti liela skāde.»