Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
/nginx/o/2018/07/16/9804544t1h2d5c.jpg)
Tās bija vasaras beigās (tajā laikā mācījos kādā Rīgas centra prestižā skolā, kur biju beigusi 7.klasi), taču vienu rītu pamodos pie savas draudzenes - pilsētas rajonā, kurā biju uzaugusi.
Blakus draudzenes mājām bija viņas skola - vienkārša, parasta mikrorajona skola... Taču tā saistīja mani daudz vairāk, jo tur mācījās visi mani bērnības draugi, un es vēlējos pārmaiņas...
Tā nu es pamodos un izdomāju pāriet pāri ielai, lai pieteiktos mācībām 8.klasē. Bija jau 29. augusts, un līdz mācību gada sākumam bija palikušas tikai divas dienas. Kā par brīnumu skolas direktore pateica: "Jā!" Laikam jau nostrādāja faktors, ka mana draudzene bija teicama tās skolas personība, tā ka viss izdevās, lai gan pati neticēju tam, kas notiek.
Nākamajā dienā mana mamma atnāca uz skolu, lai parakstītu dokumentus, un - tad jau bija jāsāk mācības! Pati brīnījos par savu sešpadsmitgadnieces trako izvēli, bet - kas darīts, darīts... Tā nu mana dzīve mainījās...
No tā laika spilgti atceros kādu mazu zēnu, kurš mācījās mūsu klasē. Mazs viņš tādā ziņā, ka augumā īss - man bija aptuveni līdz pleciem. Savukārt es biju diezgan nobriedusi meitene, un man jau bija puisis (mūsu kopīgais klasesbiedrs). Šis mazais zēns bija ļoti jauks, sirsnīgs, tāds maziņš un mīļš - gluži kā mazais brālītis (tas droši vien viņa mazā auguma dēļ). Kad sanāca sporta stundās kopā ar viņu sēdēt uz atbrīvoto soliņa, mēs bieži pļāpājām par visādiem niekiem, un es pie sevis reiz nodomāju: "Kad viņš izaugs liels, pieaugs, un tad, kad viņam būs meitene, - viņa noteikti būs vislaimīgākā, jo
viņš ir tik interesants un tiešām savādāks. Viņš noteikti būs ideāls puisis."
Tā nu pagāja divi gadi, un pēc 9.klases beigšanas kopā ar savu puisi (viņš arī bija mans klasesbiedrs) pārgājām mācīties uz citu vidusskolu. Pēc pāris gadiem izšķīrāmies, taču ne par to ir stāsts. Tā nu pēc vairāku gadu attiecībām biju brīva meitene un laiku nedēļas nogalēs pavadīju, ballējoties pa naksnīgo Vecrīgu... Vienu vakaru galīgi bija zudusi iedvesma ballēties un ļoti vēlējos nokļūt mājās...
Kāds draugs ieteica piezvanīt Jānim - tam pašam mazajam, jaukajam zēnam, kas pirms četriem gadiem bija mans klasesbiedrs, - jo viņam jau esot mašīna, turklāt viņš noteikti esot kaut kur Vecpilsētas tuvumā. Lai arī nebiju viņu redzējusi četrus gadus, tomēr piezvanīju šim mazajam zēnam... Viņš patiešām atbrauca pakaļ!
Atceros to brīdi, kad viņu ieraudzīju pēc četru gadu pārtraukuma:
tur stāvēja viņš - mazais puika -, kas vairs nu galīgi, galīgi nebija maziņš,
bet gan tāds vīrišķīgs un vairāk nekā galvas tiesu garāks par mani! Biju patiešām patīkami pārsteigta, bet nekas TĀDS nenotika.
Pagāja vēl kāds laiks, un sāku arvien biežāk nejauši viņam uzskriet virsū. Kad vienu vakaru atkal viņu ieraudzīju, pa jokam draudzenei teicu: "Viņš ir ideāls vīrs! Pilnīgi noteikti!" Šķiet, tajā naktī kaut kas notika: biju ieņēmusi galvā, ka viņš ir ideāls, kaut gan nemaz tik labi viņu nepazinu, lai arī bijām bijuši klasesbiedri.
Mēs ar draudzeni tīri pa jokam saderējām, ka es viņu dabūšu sev. Tā nu mēs pasmējāmies, taču sanāca tā, ka tagad jau gandrīz divus gadus smejamies abi kopā un vēl joprojām esam pāris, un mums tiešām ir Lielā Mīlestība.
Tagad atceroties laiku pirms pieciem gadiem un mazo zēnu no mūsu klases, tiešām nevarēju iedomāties, ka pēc četriem gadiem tieši šis "mazais zēns" būs mana lielā mīlestība. Secinājums viens - pat neiespējamais ir iespējams!