P, 15.08.2022.
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Vai sociālā palīdzība Latvijā ir reāla vai tikai formāla?

TVNET/TOP 10
Vai sociālā palīdzība Latvijā ir reāla vai tikai formāla?
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 30

Astoņi cilvēki trīs istabās. Trīs puikas vecumā no 3 līdz 7 gadiem, nepilnu gadu vecas dvīņu meitenes un viņu vecāki dzīvo pie bērnu vectētiņa. Vecmāmiņa Dzidra, kura dzīvo atsevišķi, ieradusies ciemos, lai palīdzētu tikt galā ar dvīnēm. Astoņiem cilvēkiem mēnesī jāiztiek ar aptuveni 500 latiem. Lai izdzīvotu, ģimenei nākas būt šķirtai.

Bērnu tētis ir bērnu kopšanas atvaļinājumā, jo uz viņa vārda pabalsts sanāk lielāks. Māmiņa bez darba. Vecākais dēls šoruden sāks iet skolā, taču Rīgas Sociālais dienests par trūcīgu atzītajai ģimenei atteicies palīdzēt ar skolas lietu iegādi. Tāpēc viņš mācīsies Tūjā un dzīvos kopā ar tēti viņam piederošajā istabiņā, par kuru gan notiek tiesvedība.

Vectētiņš Andris ir galvenais, kas cīnās par to, lai grūtībās nonākusī ģimene saņemtu vismaz kādu palīdzību. Taču bērnu tēvam piederošā istaba, kuru apgrūtinājumu dēļ nevar pārdot un kura ir par mazu piecu bērnu ģimenei, liedz saņemt jebkādus pabalstus. Grūtības sākās pēc dvīnīšu dzimšanas. Rīgas Sociālā dienesta attieksme ir formāla, pēc gadu ilgušas cīņas neslēpj vectētiņš.

«Viņi saka tā: ja jūs netiekat galā ar saviem bērniem un mazbērniem,

tad mēs ziņosim bāriņtiesai, lai jums atņem šos bērnus.

Tā ir tā palīdzība, ko viņi mums var sniegt,» stāsta vectētiņš.

Vai sociālā palīdzība Latvijā ir reāla vai tikai formāla?

Šis nav vienīgais gadījums, kas liek uzdot tādu jautājumu. Rīgas Sociālā dienesta darbiniekiem tika piespriests disciplinārsods par kavēšanos palīdzēt piecus mēnešus veca zīdaiņa māmiņai, kas ar bērnu bija izlikta uz ielas. Viņai, tāpat kā piecu bērnu ģimenei, palīdzēja fonds ziedot.lv. Bet kas notiktu tad, ja nepalīdzētu? Vai tad mēs atkal šausminātos par traģisku notikumu ar kādu māmiņu, kas, izmisuma dzīta, izšķīrusies par radikālu soli?

«Tas, ko mēs redzam, ka nav tās elastības. Kaut kur jau tā robeža ir jāliek. Tā valoda, kurā sarunājas, ir nesaprotama, jo bieži vien izrādās, ka palīdzību var saņemt, bet tu neesi mācējis noformulēt,» problēmas cēloni meklē «Ziedot.lv» ģimeņu programmas vadītāja Inese Danga.

Ne viens vien palīdzības meklētājs fondam ziedot.lv atzinis, ka

ir noguris no sociālo dienestu vienaldzības.

«Tā tāda pēdējā laika tendence, ka mammas, kas grib strādāt, aizejot darbā, pazaudē atbalstu par dzīvokli. Viņas aiziet pirmajā mēnesī strādāt, jāsamaksā par dzīvokli, par bērnudārzu, bet alga par septembri būs tikai oktobrī... Maksājumi par septembri paliek nenosegti. Varbūt tur ir kāda atbalsta iespēja, bet ģimenes par to nav informētas,» secina Inese Danga.

To, ka palīdzība ģimenēm ne vienmēr tiek sniegta savlaicīgi vai arī neatbilst reālajām vajadzībām, novērojuši arī krīžu centros strādājošie eksperti.

«Pakalpojumu klāsts ir gana pietiekošs, jautājums drīzāk par to, vai noteikumi, lai saņemtu palīdzību vai nesaņemtu, ir atbilstoši katrai situācijai,» domā krīzes centra «Paspārne» direktore Ruta Šenkevica.

«Ļoti daudz funkciju ir uzticētas pašvaldībām, finansējuma nepietiek, un pie mums šie bērni un sievietes, kas te nonāk, jau ir ar ļoti, ļoti lielām problēmām. Tas varētu būt risināts ātrāk,

varētu ātrāk gan psihologa, gan sociālā darbinieka pakalpojumu sniegt,

tad varētu vieglāk risināt šos jautājumus un šim cilvēkam būtu vieglāk dzīvot tālāk,» pieredzē dalās krīzes centra «Valdardze» valdes priekšsēdētāja Eva Sāre-Aizsilniece.

Ja pašvaldība tiešām vēlas palīdzēt, tā var apiet formālos šķēršļus

Lai saņemtu trūcīgās vai mazturīgās personas statusu un varētu pretendēt uz garantētā iztikas minimuma pabalstu, ģimenei jāatbilst dažādiem kritērijiem, piemēram, tai nedrīkst piederēt nekustamais īpašums, kaut tas būtu pašu dzīvoklis. Taču izrādās, ja pašvaldība tiešām vēlas palīdzēt, tā var apiet šos formālos šķēršļus. Tā ir izdarījusi Valmieras dome, nosakot palīdzības saņēmēju mērķgrupas neatkarīgi no trūcīgo statusa.

«Izteikti pieaug gadījumu skaits, kad kāds nekustamais īpašums liedz paņemt pašvaldības sociālo palīdzību ģimenei. Tajā pašā laikā Valmieras pašvaldība izstrādājusi saistošus noteikumus, lai varētu palīdzēt ģimenēm ar bērniem, piedāvājot brīvpusdienas, uzturmaksas atlaides bērnudārzos, neņemot vērā īpašumus, bet vērtējot tikai naudas līdzekļus, kas ir ģimenes rīcībā,» savu darbību atklāj Valmieras Sociālā dienesta vadītāja Iveta Lapiņa.

Arī Ventspils sociālais dienests, kas sabiedrības redzeslokā nonāca pēc traģiskā negadījuma šovasar, kad no tilta upē metās māmiņa ar diviem puikām, kas gāja bojā, apgalvo, ka palīdzības meklētājus bezizejas situācijā neatstāj.

«Ja mēs redzam, ka ģimene tiešām ir pilnīgā bezizejas situācijā materiālā situācijā un ir formāls šķērslis, lai to nesaņemtu, mums nākas reizēm pārkāpt kādus noteikumus,» atzīstas Ventspils Sociālā dienesta vadītāja Dace Kaņepe.

Tikmēr māmiņa, kas, izmisuma dzīta, metās upē, sociālā dienesta redzeslokā vairs neesot.

«Māmiņa šobrīd atrodas policijas uzraudzībā, mūsu uzraudzībā viņa vairs nav un neparādās, un šobrīd nekādas informācijas vairāk nav,» stāsta Kaņepe.

Bet kas notiek pēc tam, kad krīze novērsta?

Tas ir vēl viens fundamentāls jautājums. Ja pēctecības nav, pēc iznākšanas no krīzes centra situācija var kļūt vēl sliktāka. Krīzes centru eksperti norāda, ka

problēma ir ne vien ar formālu attieksmi, bet arī ar nepietiekamu sociālo darbinieku kvalifikāciju.

Tomēr šai medaļai ir arī otra puse. Sociālais dienests nekad nebūs panaceja. Rezultāts atkarīgs no tā, cik veiksmīga būs sadarbība starp dienestiem un ģimeni.

«Valmierā diezgan pēdējos gados vērojama situācija, kad nāk no laukiem lielas ģimenes, meklējot labāku dzīvi pilsētā, bet pilsētā dzīve ir dārga, un nespēj samaksāt par dzīvesvietu. Problēmas milzīgas: alkohols, bezdarbs, nesaskaņas ģimenē, psiholoģiskas problēmas, ar kurām netiek paši galā. Un tad ir jāmeklē, un vēl jautājums, vai cilvēks ņem pretī palīdzību, ko viņam piedāvā pašvaldība. Sociālais dienests var mudināt cilvēku darboties, lai novērstu problēmas, kas radušās. Var dot padomu, pie kādām institūcijām jāvēršas,» runā Valmieras Sociālā dienesta vadītāja Iveta Lapiņa.

Sava loma ir arī sabiedrībai, kas joprojām pārāk bieži klusē

«Ja nonāk redzeslokā un tas notiek skandalozi, tad jāsaprot divas lietas: ir kaut kāda disfunkcija šajā ģimenē un tai mikrovidē kaut kas nedarbojas, un tas bija jāpamana vai nu speciālistiem, vai laicīgi jāgriežas pēc palīdzības,» stāsta krīzes centra «Paspārne» direktore.

Tikmēr piecu mazbērnu vectētiņš Andris turpina cīņu par to, lai viņa meitas ģimene varētu uzaudzināt bērnus. Konfliktu ar Rīgas Sociālo dienestu Andris lūdzis vērtēt Administratīvajai tiesai, kas savu lēmumu paziņos janvārī.

«Es zinu, ka vēl daudzi tādi cilvēki, kam vēl sliktāki apstākļi. Es cīnos, lai panāktu taisnību, bet kādu taisnību var panākt, ja visur tu noraidīts tiec. Bet es cīnos, var būt, ka sapratīs, varbūt arī tie pārējie sāks sacelties un domāt,» cer bērnu vectēvs Andris Veikmanis.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais
Uz augšu