Mīti par Lielvārdes jostu

Mīta rašanās

Līdz pat 1980. gadam Lielvārdes josta mierīgi dzīvoja savu dzīvi kā pašsaprotama Lielvārdes novada tautastērpa sastāvdaļa, kuras aušanas tradīcijas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Rokdarbniecēm tie lielākoties bija skaisti tautiskie ornamenti, kur labākajā gadījumā viņas zināja atsevišķu zīmju nosaukumus: zalktis, ugunskrusts, jumis. Bet tikām Tērbatas universitātes students – topošais mākslinieks Tenis Vints uz šo jostu paraudzījās pasaules kontekstā –

viņš tajā spēja saskatīt gan līdz niansēm precīzu līdzību ar Peru šamaņu pončo rakstu, ko tie izmanto savos pareģošanas rituālos, gan šo zīmju lietojumu dažās Āfrikas tautu kultūrās.

Vints jostu aizveda uz Tibetu, kur kādā klosterī mūki spējuši nolasīt tajā ieausto vēstījumu. Un tika izteikta sensacionāla doma, ka Lielvārdes jostā esot ierakstīts seno civilizāciju informācijas kods, iešifrēts cilvēka DNS un simbolu veidā izteikti Visuma uzbūves principi. 1980. gadā režisors Ansis Epners, ņemot par pamatu šīs Teņa Vinta hipotēzes, izveidoja dokumentālo filmu Lielvārdes josta. Jau pirms pirmizrādes šis darbs kļuva par sensāciju, uzjundot latviešu patriotisma jūtas, kā arī dodot vielu dažādām pseidozinātniskām spekulācijām. Var teikt, ka tobrīd bija dzimis viens no spēcīgākajiem un populārākajiem mūsdienu jaunmītiem.

Medusmaize latviešu pašapziņai

Hipotēze par latviešu unikālo saistību ar senajām sakrālajām zināšanām padomju laika gala piesmakušajā gaisotnē iedarbojās kā katalizators nacionālajam pašapziņas grūdienam, jo toreiz šķita tik svarīgi atrast kādu senu un spēcīgu pavedienu, kas palīdzētu izrauties no unificētās masas. Šis stāsts iedvesmoja gan māksliniekus, gan politiķus. Stāsta, ka Vaira Vīķe-Freiberga tūlīt pēc ievēlēšanas šajā amatā, dodoties uz Saeimas tribīni teikt uzrunu, līdzi ņēmusi arī savu rokassomiņu. Toreiz tas izskatījās kā dāmas untums, bet, kā vēlāk atklājās, somā bijis viņas uzticamais talismans – Lielvārdes jostas fragments. Bet kaislības turpinājās - šīs jostas tulkošanā tika iesaistīti pat mistiķi ārpus Latvijas. Vāciete Dina Rīsa, aplūkojusi jostu, paziņoja: «Jau sirmā senatnē jums ir bijusi augsta attīstības pakāpe.

Šī josta patiesībā ir Svētā grāmata, un to agrāk nēsāja tikai priesteri.

Agrāk tā bijusi liela tauta, tai bijis sakars ar Šambalu.» Protams, šādi teksti iedvesmoja un savā ziņā veicināja perestroikas laika atmodu, un, no šā viedokļa raugoties, Lielvārdes josta patiesi darbojās kā spēcīgs emocionāls ierocis.

No viena grāvja otrā

Vispārējai sajūsmai par Lielvārdes jostas unikalitāti sekoja daļējas skepses periods, jo daļa etnogrāfu norādīja, ka analoģiski raksti ir arī, piemēram, baltkrievu jostās. Tāpat vispārzināms ir fakts, ka liela daļa no Lielvārdes jostās redzamajām ģeometriskajām zīmēm attiecināmas uz neolīta vai bronzas laikmetu un tiek izmantotas visur pasaulē. Vēl skarbāks ir sociālantropologu vērtējums, ka Lielvārdes jostā nav nekāda vēstījuma, tas vienkārši ir labas grafiskās kompozīcijas piemērs.

Un tomēr

Patlaban, kad kaislības jau pierimušas, Lielvārdes josta tomēr savu aktualitāti nav zaudējusi. To ar jaunākajām informatīvi tehnoloģiskajām metodēm pēta eksakto zinātņu speciālisti, mēģinot pat matemātiski izskaitļot katra ornamenta rūtiņas nozīmi. Tiek rastas kopsakarības ar zinātnieku tēzēm par Visuma uzbūves principiem un jaunākajiem kvantu fizikas atklājumiem. Otrs ceļš ir zīmju simboliskais skaidrojums un tajā ietvertais mītiskais pasaules redzējums, kam raksturīgs viena elementa daudznozīmīgs atšifrējums. Te nav tādu precīzu skaidrojumu, taču nenoliedzami –

grafiskie simboli uz mūsu dažādajiem apziņas līmeņiem iedarbojas neatkarīgi no katra zināšanām vai ticības to nozīmei.

Nebeidzams iedvesmas un harmonijas avots

Pavisam droši var apgalvot, ka Lielvārdes josta (zināmas 74 tās variācijas) var izmantot kā mandalu, kā nebeidzamu harmonijas un apceres avotu. Lielvārdes josta mūsdienās arī bijusi par iemeslu dažādām izstādēm un zinātniskajiem pētījumiem. Modes mākslinieki to izmanto kā dekoratīvu elementu, mūsu valstsvīri – kā vērtīgu prezentācijas dāvanu. Un tikai katrs cilvēks pats ar savu iztēli, fantāzijām vai apceri spējīgs Lielvārdes jostā ieaustos simbolus aktivizēt vai arī vienkārši uzlūkot kā estētisku apģērba sastāvdaļu.