Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/10096314t1h9081.jpg)
Pietrūkst naudas, lai sagaidītu algas dienu. Pietrūkst līdzekļu, lai iegādātos auto. Pietrūkst resursu, lai sāktu jaunu dzīvi – dotos peļņā uz ārzemēm. Risinājumi var būt vairāki – aizņemties naudu bankā vai no tuva cilvēka. Trešais risinājums – iztikt ar to, kas ir, un izdomāt, kā naudu nopelnīt. Naudas aizņemšanās un atdošana sniedz cilvēkiem mācības. Gan parādnieks, gan aizdevējs uzelpo, kad abas puses ir norēķinājušās. Par šīm situācijām pieredzē un gūtajās atziņās dalās trīs sievietes.
Parādnieka loma nospiež sirdi
No kā labāk aizņemties – no tuva cilvēka vai bankas? «Teorētiski ir vieglāk justies parādā bezpersoniskai bankai, taču labprātāk vēršos pēc palīdzības pie tuviniekiem. Zinu, ka viņi situāciju uztvers saprotošāk, ja gadīsies kāda aizkavēšanās ar atdošanu,» pauž Ieva un piekrīt: «Vislabāk ir neaizņemties un nebūt nevienam parādā. Es lielākoties esmu bijusi parādnieka lomā. Kad pirkām auto, aizņēmāmies naudu no mana brāļa, kurš tobrīd labi pelnīja Īrijā. Summa bija liela, bet nebija pārliecības, ka bankai ik mēnesi spēsim noskaitīt attiecīgo summu, tāpēc lūdzām izlīdzēt brāli. Viņš neiebilda, ja kādu mēnesi maksājumu aizkavējām. Kā sāpju naudu uzrēķinājām 10 procentus pa virsu. Parādu
maksājām vairākus gadus un bijām dikti laimīgi, kad beidzot tas slogs no kakla bija nost.
Nepatīk šī izjūta, kad jūties kādam parādā. Tāpēc ikreiz, kad rodas kāda vajadzība, diezgan rūpīgi apsveram, vai tiešām bez tās nevaram iztikt.»
Gūst rūgtu un dārgu mācību
«Izlīdzēju un vēl tagad kuļos no tā laukā, un tagad ir mācība – neaizdot. Kaut gan mazas summas, piemēram, darba kolēģei, aizdodu. Citādi bija ar manu un brāļa paziņu, kuram abi ar brāli bijām galvotāji. Viņš gribēja ievilkt elektrību un ņēma aizdevumu. «Treknajos» gados nenovērtēju situāciju. Būt par galvotāju nelikās tas pats, kas aizdot savu naudu. Nešķita, ka kaut ko zaudēšu, ja galvošu puisim, kurš elektrības ievilkšanai ņems tūkstoš latus. Tomēr rezultāts bija tāds, ka mums ar brāli vajadzēja to naudu atdot. Dabūju samaksāt 400 latus,» atceras Rita. Pēc tam parādnieks mainīja dzīvesvietu, un sieviete klātienē vairs nevarēja atgādināt par parādu. «Es viņam zvanu un rakstu.
Viņš tikai sola un sola, bet trīs gadu laikā nekas
nav maksāts.»
Otrs sāpīgākais brīdis bijis tas, ka brālis arī viņam bija galvotājs un tika jau līdz tiesu izpildītājam. Bija steidzami vajadzīgs tūkstoš latu. Man tieši mazais bija piedzimis. Kopā ar bērna piedzimšanas pabalstu un dekrēta naudu saņēmu 900 latus, kurus pārskaitīju. Pirmā gada laikā dabūju atpakaļ 450 latus. Tagad jau divus gadus viņš neliekas ne zinis, atbild, ka naudas nav. Zinu, ka viņam un draudzenei ir labas algas. Nav ne dzīvokļa, ne mašīnas kredīta, taču viņi pieraduši plaši dzīvot,» stāsta Rita.
Ēd un tērē mazāk
«Man ļoti nepatīk aizņemties. Agrāk esmu ņēmusi mazos patēriņa preču kredītus, jo vajadzēja iegādāties gan ledusskapi, gan veļasmašīnu. Ir arī hipotekārais kredīts, kas tika ņemts pret dzīvokļa ķīlu, lai apmaksātu tā privatizācijas izdevumus. No privātpersonām un radiem neesmu aizņēmusies, vai nu ēdu mazāk, vai tērēju mazāk, lai pietiktu naudas. Pašai arī nepatīk aizdot. Esmu izpalīdzējusi mammai, kad viņa lūdza aizdot tik, cik varu. Viņa brauca strādāt uz ārzemēm, un vajadzēja naudu sākuma dzīvošanai. Pēc tam sarunājām, ka vajadzības gadījumā viņa pieskatīs savu mazbērnu, naudu neprasījām atpakaļ,» savus aizdošanas un aizņemšanās principus klāsta Viktorija.
Nepatīk aizdot
«Kāpēc nepatīk aizdot? Ja man uz ielas prasītu, lai iedod cigareti, es norādītu uz tuvāko veikalu, kur tās var nopirkt. Manis nopelnītā nauda – lats vai pieci lati – nav nākusi tāpat vien. Uzskatu, ka man nav ar to jādalās. Varbūt tā ir nedrošība attiecībā uz to, vai parāds tiks atdots. Parāds svešam cilvēkam man būtu, sākot no desmit latiem. Tā ir samērā liela summa, par kuru var sapirkt pārtiku nedēļai. Attiecībā uz radiniekiem – dažas reizes esmu izpalīdzējusi māsai, jo rads tomēr paliek rads, par spīti maniem principiem. Bet neaizdotu naudu attālākiem radiniekiem – tantēm, onkuļiem, māsīcām. Laikam tāpēc, ka nezinu viņu dabu un paradumus. Esmu tā teiciena piekritēja, ka
jāaizdod ir tik, cik nav žēl norakstīt.
Ja cilvēks neatdotu lielāku naudas summu, tad atgādinātu viņam pāris reižu. Pēc tam uztvertu to kā rūgto pieredzi un censtos aizmirst, ka tāda persona vispār eksistē,» pārliecināta Viktorija.
Atteiktos no interneta
«Ja pašai būtu naudas grūtības, tad vispirms domātu, kā varu tās atrisināt. Kaut vai strādātu vairāk. Protams, viss atkarīgs no naudas grūtību lieluma. Ja redzētu, ka veidojas, piemēram, komunālo maksājumu parādi, tad maksātu tik, cik varētu. Ietu pie pakalpojumu sniedzēja un meklētu iespējamos risinājumus vai arī atteiktos no pakalpojuma, ja tas iespējams, piemēram, no televīzijas un interneta. Vecākus par savām naudas problēmām informētu tikai galējas bezizejas gadījumā, kad visas izmēģinātās iespējas neko nedotu,» tā Viktorija.
Eksperte Indra melbārde: Ir jāgrib vairāk
INDRA MELBĀRDE, PERSONĪBAS PILNVEIDOŠANAS CENTRA TRENERE:
Ja cilvēks izmanto iespēju un aizņemas naudu, viņš garīgā līmenī ieķīlā savu, savu bērnu un piederīgo dzīvi un emocijas.
Aizņemoties cilvēks zaudē savu iekšējo brīvību.
Turklāt parāds ir kā nepildīts solījums. Šādu solījumu labāk nedot. Naudas aizņemšanās ir slikts ieradums. Zelta pamatprincips – tērēt tik, cik nopelnīts. Vēl gudrāk ir tērēt mazāk un iekrāt. Pareizi dara tie, kuri naudu neaizdod. Aizdošana var novest pie riņķa dejas, kuru grūti izbeigt. Labāk ir naudu uzdāvināt, ja tas ir iespējams, vai palīdzēt lūdzējam citādāk. Naudas aizdošana nereti sabojā attiecības. Pirmais praktiskais ieteikums – apņemties šogad tērēt tik, cik nopelnīts, un slēgt bankas kartes, kas piedāvā izmantot kredītlīniju.
Nākamais solis – sākt rakstīt savus mērķus nedēļai, mēnesim, gadam, desmitgadei. Tas nepieciešams, lai cilvēks saprastu, ko viņš patiesi vēlas sasniegt darbā, privātajā dzīvē, izaugsmē, it visur. Katra cilvēka dzīvē ir tik daudz naudas, lai viņš varētu sevi realizēt. Ja kādam visu laiku pietrūkst līdzekļu, tad viņam, iespējams, nav skaidrs, ko vēlas. Grib naudu, bet konkrētu mērķu nav. Sirds mērķu esamība palīdz atrast jaunus naudas pelnīšanas veidus.
Biežākās kļūdas – konkrētu mērķu neesamība un pieticīga domāšana.
Latvijā daudziem ir jātiek vaļā no nabadzības koda, jātiek vaļā no stereotipa, kurš liek domāt – ir slikti būt bagātam un turīgam. Diemžēl pieredze liecina, ka labāk ir dzīvot pieticīgi. Cilvēki apzināti un neapzināti atceras izsūtīšanas gadus, kad turīgie cilvēki nonāca Sibīrijā. Vēl nesenā pagātnē bija jāievēro noteikumi, kas paredzēja, cik daudz lopu drīkst būt privātā kūtī un cik daudz zemes viena ģimene drīkst apstrādāt. Tās ir sekas Ļeņina un komunistu ieviestajai nabadzības cildināšanai. Šis nabadzības kods tiks pārrauts, kad cilvēki apzināsies, ka dzīvot turībā un labklājībā ir cienījami, kad mītiņos uz lozungiem rakstīs, ka gribam dzīvot labklājībā, nevis aicinās cīnīties pret nabadzību.
Lai uzlabotu savas attiecības ar finansēm, ir jāsaredz pozitīvās lietas, ko sniedz nauda. Ir apzināti jādomā labklājību veicinošas domas, piemēram – ikviens var atrast veidu, kā godīgā ceļā uzlabot savu materiālo situāciju. Cilvēkam jāapzinās, ka viņš vienmēr var meklēt jaunas iespējas, vislabāk nodarbojoties ar to, kas pašam rada gandarījumu un ir noderīgs un svētīgs citiem.
Lai sasniegtu labklājību, ir
jāuzņemas atbildība par savu dzīvi kopumā.
Mainīt pagātni nevaram, taču varam mainīt domāšanu šodien un ieviest patīkamas korekcijas nākotnē. Ja ticēsim, ka spējam, tas notiks. Saredzēsim iespēju, kā nopelnīt tik daudz, lai realizētu savus mērķus. Tādēļ ir svarīgi gribēt vairāk un redzēt lietu kopsakarības plašākā mērogā.