Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Kurš būs Latvijas džeimsu bondu «M»?

Kurš būs Latvijas džeimsu bondu «M»?
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments 5
Foto: LETA

Latvijas visvarenākajam un slepenākajam drošības dienestam - Satversmes aizsardzības birojam pēc pāris mēnešiem gaidāms jauns vadītājs. Pašreizējais, ģenerālis Jānis Kažociņš, maijā, pēc diviem amata termiņiem, gatavojas nodot vadības grožus jaunajam vadītājam. Latvijas SAB nav Lielbritānijas leģendārajam izlūkdienestam MI6 gluži identiska iestāde, bet tā vadītājs ietekmes ziņā Latvijā varētu būt pat varenāks par britu kolēģi, kuru no filmām par Džeimsu Bondu pazīstam kā «M».

Valdošajai koalīcijai jau ir zināms jaunā vadītāja kandidāta vārds, un viņiem nav nekādu iebilžu, arī Kažociņš priecīgs par jaunā vadītāja vārda laicīgu nosaukšanu. Izskatās, ka visi ir laimīgi un Latvijas valsts pamati tiks arī nākotnē sargāti droši un pamatīgi. Tomēr jāatzīst, ka valdošie politiķi, visi jaunā vadītāja bīdītāji pašmājās un ārpusē, šo svarīgo uzdevumu pildījuši gana nekritiski un pavirši. Satversmes aizsardzības birojs savu uzdevumu līdz šim pildījis nesekmīgi, un ar jaunā vadītāja iecelšanu nav cerību, ka darbs tiks uzlabots. Pēdējo desmit gadu laikā Latvija vairākas reizes ir pamatīgi satricināta. Vismaz divos gadījumos apdraudējums nācis no ārpuses. Sekas ir drausmīgas - valsts ir nemitīgu krīžu nomocīta, nestabilās situācijas dēļ zaudējusi milzīgus finanšu resursus - gan valsts, gan privātpersonu ziņā. Tāpat Latvija piedzīvojusi katastrofālu cilvēku aizplūšanu un lielā mērā krīzes dēļ gandrīz nelabojamu demogrāfisko situāciju.

Latvijas valsts nav nozagta, oligarhu nav, «Mr.20%» un «Bārda» ir pasaku tēli

Vispirms par valdošās koalīcijas atbalstīto jauno SAB vadītāja kandidātu Jāni Maizīti. Kā zināms, viņš garus desmit gadus no 2000. līdz 2010. gadam bija Latvijas Republikas ģenerālprokurors. Ko viņš paveica šajā laikā? Kādi ir rezultāti? Nekādi. Izrādās, daudzu pašmāju un starptautisko ekspertu stāsti par «valsts nozagšanu» bija vien tukšas runas. Desmit gadu laikā ģenerālprokurors Jānis Maizītis nespēj atrast nopietnus pamatojumus šim apgalvojumam. Nav saukts pie atbildības neviens nopietns 90. gadu «prihvatizācijas» lielmeistars un viņu līdzzinātāji politiskajā elitē. Tātad nekas tāds patiesībā nav noticis? Daudz tiek runāts, ka 2000. gadu sākumā Latvijā notika mega zādzība - valstij tika izkrāpts viens no visvērtīgākajiem uzņēmumiem, gandrīz miljardu vērtā «Latvijas kuģniecība». Daudzu gadu garumā ģenerālprokurors tā arī nespēja atrast nevienu vainīgo. Tātad - nekas tāds nav noticis?

Tikpat ilgi tiek runāts par mistiskiem ļaunajiem oligarhiem. Šķiet, viņu vārdus zina katrs sētas krancis. Bet varonīgais ģenerālprokurors tā arī nespēja atrast pārliecinošus pierādījumus tādu eksistencei. Vai tas nozīmē, ka mīti par ļaunajiem oligarhiem ir vien tukša politiskā retorika, ar ko dažādiem «taisnības cīnītājiem» pašiem tikt pie varas? Viens pārsteidzošā kārtā saukts tiesas priekšā. Bet tiesāšanās rit jau ceturto gadu, un procesam galu neredz pat paši optimistiskākie.

Kamēr Maizītis bija ģenerālprokurors, Latvijā notika daudzas un dažādas interesantas lietas. Tikta uzcelts Dienvidu tilts, un tās izrādījās vien tukšas runas, ka tur pazuda ap 400 miljonu nodokļu maksātāju naudas. Pa Rīgu klīda baisi stāsti par mūžam nenotveramo «misteru 20%» un «Bārdu», bet tika notverti tikai daži vidēja ranga «kampējiņi». Izskatās, ka ziņas par baisajiem korupcijas apmēriem Rīgas domē bija vien KNAB Jutas Strīķes pārkairinātās iztēles auglis.

Gandrīz katrā no lielajām lietām ir kāds pāragri aizsaulē aizgājis liecinieks. Bet pierādījumi, ka tā bijusi nevēlamu liecinieku «novākšana», lielākoties palika vien leģendu līmenī. Acīmredzamu un mistisku nāves gadījumu ēnas bija tiesībsargājošo iestāžu uzmanības lokā jau no 90. gadiem un diemžēl ievilkās arī šajā gadsimtā. Ja arī kādā gadījumā vainīgie tika atrasti, tad tas atkal palika tikai izpildītāju līmenī.

Protams, nevar visā vainot vienu pašu Jāni Maizīti. Bet viņš bija viena no ietekmīgākajām un spēcīgākajām amatpersonām tiesībsargājošo iestāžu sistēmā. Maizītis bija ne vairāk, ne mazāk, bet ģenerālprokurors. Daudzi viņu slavēja par drosmi un izlēmību. Bet kur ir darba rezultāts? Desmit gadi ir nopietns laika posms. Nav šaubu, ka prokuratūrā strādā daudz godīgu un patiesu profesionāļu, bet viņu kādreizējo ģenerāli grūti saukt par efektīvu ledlauzi. Valdošās koalīcijas pārstāvji, kuriem nav nekādu iebilžu pret viņu, faktiski nodod Latvijas valsts drošību tādam sargsunim, kurš māk tikai rūkt, bet zagļus noķert lāgā nav spējis. Viņš māk tikai pasmilkstēt par kādu mistisku, vārdā nenosauktu «politisko spiedienu».

Ārzemju «baltās apkaklītes» un vietējie spekulanti sagrauj valsti, bet SAB tik noskatās

Līdzīgi var raksturot pašreizējā SAB vadītāja darba rezultātus. Arī viņa acu priekšā notika viss augstākminētais. Nav šaubu, ka tas pamatīgi ietekmēja Latvijas valsts stabilitāti un pamatus. Tomēr vislielākos zaudējumus nodarīja divi vērienīgi ārēji uzbrukumi. Tikai filmās par Džeimsu Bondu valstij kaitējumu nodara teatrāli spoži ļaundari. Dzīvē viss notiek daudz vērienīgāk un smalkāk. Izmantojot nesakārtoto un «caurumaino» Latvijas likumdošanu, ārzemju finanšu institūcijas trekno gadu laikā apzināti iegāza miljardus vērtas naudas masas. Protams, tas notika sadarbojoties ar alkatīgo pašmāju politisko eliti un viņiem pietuvinātajiem nekustamo īpašumu spekulantiem. Bet SAB nedrīkstēja un nevarēja nepamanīt, ka nauda tiek apzināti gāzta pa tiešo ēnu ekonomikā. Tam bija pierādījumi toreiz, un tādiem vajadzētu būt vēl tagad. Rezultāts bija katastrofāls - Latvijas ekonomika tika tīši pārvārtīta un satricināta līdz bankrota robežai. Cieta un joprojām cieš tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Protams, SAB formāli nav finanšu uzraudzības iestāde, bet šo noziedzīgo nodarījumu mērogs bija krietni plašāks. Valsts ekonomisko pamatu sagraušanā piedalījās arī vairākas ietekmīgas ārzemju «baltās apkaklītes».

Pēdējā, redzamākā SAB neveiksme bija «Krājbankas» krahs. Ilgstoši tika «nogulēti» Lielbritānijas un Zviedrijas drošības iestāžu draudošie signāli par bankas īpašnieku Vladimiru Antonovu. Šo valstu iestāžu neuzticēšanās Antonovam skaidri liecināja par gaidāmajām nepatikšanām. Visbeidzot, SAB darbs kaimiņu Lietuvā bija tik nožēlojams, ka Latvijas finanšu uzraudzības iestādes draudošo informāciju saņēma daudz par daudz vēlu. SAB pat Lietuvā nebija spējīgi savākt valsti reāli apdraudošas ziņas. Jāatceras, ka «Krājbankas» krahā cieta ne tikai Raimonds Pauls un Santa Anča, bet arī pašvaldības. Zaudējumi mērāmi desmitos miljonu.

Protams, abus ģenerāļus nevar vienus vainot par notikušo. Un abi atradīs formālus attaisnojumus, kāpēc tieši viņi neko vairāk nespēja darīt lietas labā. Bet sabiedrībai ir tiesības sagaidīt nevis attaisnojumus, bet gan rezultātus. Un tie ir gaužām bēdīgi.

Nesen kāds igaunis, komentējot regulāru valsts nodevēju noķeršanu Igaunijā, netieši norādīja uz Latviju. Viņš teica: «Spiegi un nodevēji ir visās valstīs. Tikai dažās tos noķer, bet citās - nē.» Dzirdēts, ka SAB ir izraidījis vienu otru spiegu, bet redzami valsts nodevēji tiesai nav nodoti. Vai tas nozīmē, ka Latvijā tādu nav? Tāpat kā oligarhu un valsts nozadzēju, izrādās, mums nav un nav bijuši.

Tēmas
Aktuālais šodien
Jaunākās ziņas
Svarīgākais