Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

23. februāris - nevis vīriešu, bet bandītu un izvarotāju diena

Ilustratīvs attēls FOTO:

Gluži kā savāda pagātnes palieka mums līdzi velkas savādā leģenda par 23. februāri kā «Vīriešu dienu». Tie, kuri atceras komunistu okupācijas laiku Latvijā, zina iemeslu, kādēļ šī diena neformāli tiek dēvēta par «Vīriešu dienu». Oficiāli tā bija Padomju jeb Sarkanās armijas dibināšanas diena.

Okupācijas laikā lielākajai daļai vīriešu bija kaut kāda saistība ar Padomju armiju, toreiz bija obligātais karadienests un vairums jauniešu astoņpadsmit gadu vecumā bija spiesti doties dienēt armijā uz diviem vai trīs gadiem. Dažādos laika posmos studenti bija atbrīvoti no obligātā karadienesta, bet vēlāk tik un tā bija jāiziet obligātās pāris mēnešu apmācības laiks. No karadienesta varēja izvairīties, bet tas bija ļoti sarežģīti un lielākā daļa tomēr bija spiesta iepazīties ar Padomju armijas kārtību. Var diezgan droši apgalvot, ka līdz 1970. gadam okupētajā Latvijā dzimušo vīriešu lielākā daļa bija spiesti iepazīties ar tās sistēmu. Pēdējie nopietnie iesaukumi bija 1988., 89. gadā. Tātad īsto 23. februāra «gaviļnieci» pa īstam iepazinušie šobrīd ir jau vismaz 42 gadus veci. Atmiņas par armijā pavadīto laiku ir dažādas - dažam tas bija cietumam līdzīgs režīms, dažam pazaudēti dzīves gadi. Faktiski visi bija spiesti iepazīties ar notrulinošo un pazemojošo «ģedovščinas» (vectēvu) sistēmu - pret jauniesaucamajiem pirmo pusgadu vecākie biedri izturējās pretīgi un pazemojoši. Un tas būtu ļoti nepilnīgs rafinēti sadistiskās «ģedovščinas» tradīcijas raksturojums. Tāpat jāatceras, ka bija arī jaunieši, kuri dienesta laikā gāja bojā. Daudzi atgriezās morāli un fiziski sagrauti pēc tam, kad bija spiesti ilgāku laiku dienēt kopā ar, teiksim tā, ļoti atšķirīgu kultūru un tradīciju pārstāvošu etnisko grupu karavīriem. Tai pašā laikā jāatzīst, ka bija arī jaunieši, kuri atzina, ka divu gadu laikā pierada pie disciplīnas un sistēmas un tas viņus paglāba no pāragras nodzeršanās, kas bija aizsākusies jau pirms dienesta. Atmiņu ir daudz, un tās ir dažādas.

23. februāris - diena, kad sarkanie aizmuka no vāciešiem

Bet lielākā daļa tā arī nekad neuzzināja, ka leģenda par 23. februāri bija kārtējie komunistu meli. Patiesībā tā bija apkaunojoša diena - gļēvuļu, anarhistu un salašņu apkaunojošas bēgšanas diena no kaujas lauka. Interesanti, ka par to mūsdienās brīvi raksta Krievijas masu mediji. Virsrakstos nekautrējoties rakstot - «Bandītu un varoņu svētki». Oficiālās komunistu sacerētās vēstures grāmatas vēsta, ka Sarkanā armija tika nodibināta 1918. gada 23. februārī un tieši šajā dienā tās pirmās daļas varonīgi cīnījās un atsita uzbrūkošu vācu armiju. Patiesībā boļševiku valdības dekrēts par Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas izveidošanu tika izdots jau 1918. gada 28. janvārī. Drīz vien noskaidrojās, ka sevi cienoši militāristi, vidusšķiras un strādnieku pārstāvji nevēlējās dienēt «varas uzurpatoru» un «vācu aģentu» armijā. Sarkanās armijas sākuma kodolu veidoja dažādi anarhisti, personas, kuras izmantoja iespēju sajukuma laikā legāli staigāt apkārt ar ieroci. Tā laika vēstures hronikas liecina, ka tā bija savāda varoņu un bandītu masa.

Tikmēr jaunais boļševiku režīms draudēja sabrukt, viņi atteicās parakstīt pazemojošu miera līgumu ar Pirmā pasaules kara pretinieci Vāciju. Tā, izmantojot totālu krievu armijas sabrukumu, strauji devās uz priekšu. Komunisti sāka paniski rīkoties. Viens no tā laika spilgtākajiem boļševiku līderiem Ļevs Trockis 22. februārī izplatīja dekrētu - uzsaukumu «Sociālistiskā dzimtene briesmās!». Interesanti, ka līdz ar to tika atjaunots arī iepriekš atceltais nāvessods. Visā Krievijā tika organizēti mītiņi, dažādos veidos vākti līdzekļi jaunās Sarkanās armijas vajadzībām. Tomēr tikai salīdzinoši neliels skaits pievienojas Sarkanajai armijai. Meli izrādījās arī stāsti, ka šajā dienā jaunās Sarkanās armijas daļas izturēja pirmo pārbaudījumu cīņās ar uzbrūkošo vācu armiju. Neizturēja gan. Vairākas sarkano matrožu vienības, kurām bija dots uzdevums apstādināt vācu uzbrukumu pie Narvas, apkaunojošā kārtā aizmuka no kaujas lauka. Jau 23. februārī vācieši ieņēma Minsku, bet 25. februārī - Pleskavu. Uzbrukums apstājās tikai pēc tam, kad boļševiku vadoņi piekrita parakstīt būtībā kapitulējošo tā saucamo Brestas miera līgumu.

Tomēr tas netraucēja komunistu propagandai visu apgriezt ar kājām gaisā, jau pēc gada 1919. gadā 23. februāris tika pasludināts par «Sarkanās kārtības dienu». Šajā dienā tika organizētas masveida vidusšķiras jeb tā saucamo buržuju aplaupīšanas akcijas, kuras smalki tika dēvētas par «konfiskācijām». Jau nākošajā gadā 23. februāris atkal tika izmantots masīvai propagandai, lai mobilizētu Sarkano armiju skarbajās Pilsoņu kara cīņās. Vēlāk komunistu mācību grāmatās tika rakstīts - 23. februāris ir diena, kad jaunā Sarkanā armija sagrāva vācu iebrucējus pie Narvas un Minskas. Kā raksta mūsdienu Krievijas prese - vēlreiz tika apliecināts ironiskais teiciens - par tradīcijām mēdz kļūt melīgi vēstures fakti.

Kāpēc latvieši deva tik nozīmīgu ieguldījumu Sarkanās armijas izveidošanā?

Tai pašā laikā ir zināms pamats apgalvot, ka latviešiem bija nozīmīga loma Sarkanās Armijas izveidošanā. Ievērojamais britu vēsturnieks Roberts Sērviss (Robert Service) grāmatā «Ļeņins. Patiesā biogrāfija» īpaši uzsver viņu lomu. 1918. gadā latviešu strēlnieki bija gandrīz vienīgā disciplinētā, kaujas spējīgā vienība, kas atbalstīja boļševiku valdību. Mūsdienās ir daudz spekulāciju - kāpēc viņi to darīja? Pamata atbildes varētu būt divas - vispirms strēlnieki pārsvarā bija bijušie strādnieki un zemnieki, kuri simpatizēja sociāldemokrātiskām idejām, viņi bija krietni cietuši no cara režīma un necilvēcīgajiem darba apstākļiem industriālās Rīgas fabrikās. Tāpat lielākā daļa ļoti nīda cara režīmu par 1905. gada un sekojošajām represijām. Otrs iemesls - monarhisti jeb «baltie», boļševiku pretinieki kategoriski noraidīja ideju par brīvu Latviju.

Protams, bija arī dažādi citi iemesli. Tiek apgalvots, ka latviešu strēlnieki bija pamats un kodols Sarkanajai armijai. Tas būtu pārspīlēts apgalvojums, latvieši veidoja tikai ļoti nelielu daļu no Sarkanās armijas, kas drīz vien sasniedza gandrīz miljonu vīru spēku. Krievijā joprojām klīst leģendas par strēlnieku nežēlīgo izturēšanos pret civiliedzīvotājiem. Tomēr tām nav vēsturisku pierādījumu. Plašajā Krievijā neviens nepazina latviešu valodu un par «latviešiem» tika saukti visi karakalpi, kuri nerunāja krievu valodā. Par masu represijām pret civiliedzīvotājiem, īpaši zemniekiem atbildība jāuzņemas kara ministram jeb komisāram Ļevam Trockim un tādiem Sarkanās armijas vadoņiem kā Mihailam Tuhačevskim.

Tomēr starp Sarkanās armijas augstākajiem vadītājiem bija daudz latviešu. Par pirmo Padomju Krievijas armijas virspavēlnieku 1918. gada rudenī kļuva latviešu strēlnieku vadonis Jukums Vācietis. Viens no ietekmīgākajiem Padomju kara aviācijas izveidotājiem un vadītājiem bija Jēkabs Alksnis. Par pasaulē visspēcīgākā spiegu dienesta - Padomju armijas izlūkdienesta jeb GRU vadītāju kļuva Jānis Bērziņš (īstajā vārdā Pēteris Ķuzis). Vēsturnieku vidū tiek uzskatīts, ka tas bija visefektīvākais un spēcīgākais militārais izlūkdienests visā pasaulē. Toreiz tā bija elitārāka un efektīvāka organizācija nekā bēdīgi slavenā čeka, kas vēlāk kļuva pazīstama ar biedējošo nosaukumu KGB. Bez viņiem vēl bija ievērojams skaits augstu militārpersonu, kuri lika pamatus Sarkanajai armijai. 1930. gadu beigās Staļina organizēto masu represiju laikā gandrīz visi tika nošauti.

Okupācija, deportācijas, izvarošanas - Sarkanās armijas kauna zīmogs

Mūsdienās tiem, kuri ar nostalģiju atceras 23. februāri kā «Vīriešu dienu», vajadzētu atcerēties - Sarkanā armija bija tas trulais instruments, ar kuru Staļins laupīja brīvību Latvijai 1940. gadā, tā bija armija, ar kuras durkļiem tika nodrošinātās masu deportācijas 1941. un 1949. gadā. Tā ir armija, kura sevi apzīmogoja ar visbaisāko kauna traipu masveida izvarošanu orģijās Austrumeiropā, īpaši Vācijā un Austrijā, 1945. gadā. Tie Latvijas iedzīvotāji, kuri bija spiesti dienēt Padomju armijā okupācijas laikā, apliecinās, ka tā nebija vīriešu armija, bet gan monstrozs, truls un nereti galēji stulbs veidojums.

Uz augšu
Back