Mēs, Latvija, ar savu jauniešu bezdarbu (31,9%) šajā Eurostat sarakstā pērn bijām sestajā vietā (aiz Spānijas 54,7%, Grieķijas 46,6%, Horvātijas 39,9%, Portugāles 39,0% un Itālijas 35,9%). Lietuva ar 26,5% un Igaunija ar 19,1% šajā sarakstā atkal izskatās labāk par mums.
Aina nav simpātiska. Varam aplūkot šo problēmu dažādi - gan kā traģisku situāciju, kas pieprasa risinājumu, gan arī kā «uzpūstu, tipisku ES pseidoproblēmu».
Neraugoties uz statistiku, jaunietis, kas sēž man pretī pie kafejnīcas galdiņa, ir pavisam reāls. Pat simbolisks, jo pārstāv Rietumu civilizāciju, kura līdz šim šādu problēmu spēja amortizēt.
Tagad vairs nespēj. Buferu zona ir palikusi aiz muguras, un mums priekšā nostājies darba tirgus akmeņainais ceļš.
Šķiet, ka jauniešu nespēja iekļūt darba tirgū un palikšana «aiz borta» ir daudz nopietnāka diskusiju tēma nekā mūsu publiskajā diskursā tai atvēlēts uzmanības līdz šim.
Milzīgais jauniešu bezdarbs bruģē ceļu neskaitāmām personiskām traģēdijām, jo šie cilvēki riskē palikt «demarkācijas zonā» visu savu atlikušo mūžu, veidojot nopietnu draudu paši sev un mūsu nākotnes sabiedrībai kopumā.
«Kafijas malkotāji» centra kafejnīcā ir daļa no modernā darba tirgus pāriju kastas, kas savu atlikušo dzīvi, iespējams, pavadīs «nepanesamā esības vieglumā», kā savā romānā to trāpīgi apraksta čehu rakstnieks Milans Kundera.
Vai tā ir dzīve? Šķiet, ka tikai eksistences veids, jo pati dzīve tikmēr norisinās kaut kur citur.
